Filma Paradīze '89 ir viens no sešpadsmit Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei atbalstītajiem projektiem, tās pirmizrāde notiks 2018. gada februārī, un pēc tam filma būs skatāma Latvijas Televīzijā. Filmas darbība norisinās 1989. gada augustā, kad māsas Paula (9) un Laura (7), saukta par Laurēnu, ierodas mazpilsētā ciemos pie māsīcām. Tā sākas uz patiesiem notikumiem balstītais Paulas pieaugšanas ceļš atmodas laika Latvijas ceļā uz neatkarību. "Tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts," precizē jaunā režisore. Galvenajā varonē varēs saskatīt viņas pašas vaibstus.
"Ja mūs sūtīs uz Sibīriju, tu būsi vainīga, stulbā kaza!" filmas pieteikuma videorullītī kliedz viena no varonēm. Savā topošajā darbā Madara Dišlere ir apkopojusi bērnības spilgtākās atmiņas un tagad ir apņēmības pilna radīt aizraujošu stāstu par tā laika notikumiem no vienas deviņus gadus vecas meitenes skatpunkta. "Tā nav nekāda absolutā patiesība," piebilst jaunā režisore.
Pēc trim nedēļām visa Paradīzes '89 uzņemšanas grupa pārcelsies uz Cēsu eksterjeriem, kur pirms daudziem gadiem ir norisinājušies filmas prototipu piedzīvotie notikumi, tos Madara Dišlere vēlas restaurēt savā filmā un uzburt tā laika atmosfēru caur lietām, valodu un izturēšanos. Tas viss šķiet noticis nupat, bet kopš tā brīža ir pagājuši gandrīz 30 gadu.
Kā ir mainījusies cilvēku izturēšanās?
Toreiz, īsi pirms neatkarības, cilvēki dzīvoja neziņā par to, kas būs, kam ticēt, ko domāt, kas labs, kas slikts. Man gribētos panākt šo sajūtu uz ekrāna, tas ir ļoti sarežģīts uzdevums.
Tagad mēs to zinām?
Mums ir lielāka pārliecība pašiem par sevi. Par to, kas mēs esam. Par latviešiem kā tādiem.
Grāmatas Latvijas pirmās filmas autore Inga Pērkone ir novērtējusi XX gadsimta 20. gadu kino veidotāju vēlmi radīt nopietnus, ar Latvijas valsti saistītus darbus, kas bija viņu iniciatīva, nevis valsts pasūtījums kā tagad, kad "patriotisms ir jāpasūta". Kāda ir jūsu attieksme pret šo "patriotisma pasūtīšanu"?
Ja tev kā kinorežisoram nav vēlmes par to runāt, nekas labs nesanāks.
Jūsu gadījumā?
Man rūp šī valsts. Man ir svarīgi par to runāt. Mēs to varam saukt par patriotismu vai ne, bet es jūtu sevī vajadzību ievīt šo tēmu savā filmā, kas būs adresēta mūsu bērniem, tāpēc ka man pašai ir divi bērni, man apkārt riņķī ir citu bērni un es redzu, ka viņi par mūsu valsti domā citādi, nekā es gribētu, lai viņi domā.
Ko viņi domā?
Viņi dzīvo laimīgu dzīvi globālā pasaulē, viņiem trūkst patriotisma – bērniem, kuri ir dzimuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Es par to uztraucos. Patriotisms nav jāpropagandē, bet ir jāmudina par to aizdomāties. Varbūt tieši caur kino kā mediju, kurā mēs varam sarunāties ar viņiem saprotamā valodā. Šis ir mans mēģinājums pastāstīt par šo neseno vēsturi, ko ir piedzīvojuši viņu vecāki.
No kurienes jūsos pašā ir tāds patriotisms?
Esmu bieži par to domājusi, taču neesmu atradusi atbildi. Man tas nav ieaudzināts, vecāki man to nav borējuši. Varbūt tāpēc, ka esmu piedzīvojusi šo pārmaiņu laiku, kad viss šķobījās un ļodzījās, un, būdama tajā laikā bērns, kurš pārtop par pieaugušo, šo laiku īpaši spilgti izjutu.
Jūsu varone Paula ir apņēmības pilna mainīt veselas valsts likteni. Vai jūs ticat vienas personības ietekmei uz vēstures gaitu?
Paulai ir savs dziļi personisks iemesls, kāpēc viņa vēlas Latvijas brīvību, kā jau katram no mums tobrīd. Es saprotu, ka tas ir utopiski, bet manī vēl aizvien dzīvo ideālists, kurš tic, ka, visiem sadodoties rokās, kaut kas var mainīties. Viens tic, otrs tic, trešais tic – kā tas bija 1989. gadā, kad neviens nezināja, kas būs, bet visi ticēja, un Baltijas ceļā piedalījās tik daudz cilvēku, ka paši brīnījās (īpaši filmas vajadzībām 20. augustā pie Cēsīm tiks restaurēts Baltijas ceļš. Visi ir laipni lūgti piedalīties! – I. A.).
Jūsu ceļš kino sākās piecu gadu vecumā ar Idas lomu režisora Vara Braslas filmā Emīla nedarbi (1985), tagad jūsu abu projekti ir atbalstīti programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei.
Varis Brasla ir gandrīz vienīgais un, manuprāt, labākais bērnu kino režisors Latvijā, tāpēc priecājos, ka viņam dota iespēja izlikt visu, kas ir sakrājies, un radīt vēl vienu labu filmu (Nacionālā kino centra programmā ir atbalstīts Vara Braslas projekts Vectēvs, kas bīstamāks par datoru – I. A.).
Zinot, kādu iespaidu uzņemšanas process var atstāt uz bērna turpmāko likteni, vai jūs jūtat atbildību pret meitenēm, kuras piedalās jūsu projektā?
Es jūtu lielu atbildību, kas mani mazliet biedē, jo es labi atceros Emīla nedarbu uzņemšanu un dažus momentus, no kuriem es gribētu izvairīties savā darbā. Tur bija aina, kurā man bija jāraud, bet man viss šķita aizraujoši, viss šķita brīnišķīgi. Uzņemšanas grupa izmēģināja visu pēc kārtas: saplēsīsim zaķīti, saplēsīsim bumbiņu, bet nekas nestrādāja. Tad mamma pateica frāzi, kas uz mani ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu: tu neko nemāki, tu neko nevari izdarīt, mēs brauksim mājās. Es sāku raudāt. Skatoties filmu, es domāju, vai tas bija tā vērts. Protams, uz ekrāna viss izskatījās īsti un patiesi, bet es negribētu, lai meitenēm būtu jāpiedzīvo līdzīgs mirklis.
Jūsu tvitera kontā @Madarovich var lasīt šādu ierakstu: "Ar paša radītiem garadarbiem ir līdzīgi kā ar iemīlēšanos – kad rozā brilles krīt, zaļa pļava pārvēršas par melnzemi un taureņi par mušiņām." Kurā brīdī tās krīt?
Kā nu kuro reizi, bet vissāpīgāk ir tad, kad tas, ko tu esi izdzīvojis galvā, uz ekrāna izskatās citādi.
Kāpēc jūsu debija pilnajā metrā ir tik vēlu?
Es neteiktu, ka tas ir vēlu attiecībā uz mani. Es tikai pirms četriem gadiem pabeidzu Latvijas Kultūras akadēmiju. Man šķiet, ka šis ir īstais brīdis, jo agrāk es nebūtu gatava.
Latvijas Kultūras akadēmija arī bija vēlu.
Es jau sen biju vēlējusies mācīties kinorežiju, bet nebija tādas iespējas. Kad Kultūras akadēmijā pēc ilgāka laika tika uzņemts kinorežijas kurss, es jau biju liels cilvēks.
Filmas projekta pieteikuma videorullītī skan grupas Aurora dziesma Barjera: "Kāpēc jūs mani aizturat, kad izvēle ir manās rokās?" Vai jums ir bijusi tāda sajūta? Kas jūs ir aizturējis?
Ja godīgi, es pati sevi aizturu.
Esat strādājusi par kinorežisora asistenti. Vai šī pieredze jums tagad palīdz veidot pašai savu filmu?
Ja tu to dari desmit gadu, tas var traucēt, jo tu ļoti labi pārzini visas nianses un sāc domāt: vai tas ir iespējams, vai mums pietiks naudas, vai mēs spēsim savākt tik daudz cilvēku un tamlīdzīgi. Zinot reālos apstākļus, tu sāc sevi cenzēt kā autors. Ja es mazāk zinātu, brīvāk lidotu.
Producentes noteikti priecājas par jūsu praktiskumu.
Iespējams, viņas par to nezina (smejas).
Šis būs jau trešais jūsu realizētais projekts kopā ar filmu studiju Tasse Film.
Ar Aiju Bērziņu mēs iepazināmies pirms trīspadsmit gadiem, kad strādājām seriāla Sarkanā kapela (2004) uzņemšanas laukumā: es pirku biļetes krievu aktieriem, sagaidīju viņus Rīgā un veicu citus vienkāršus uzdevumus, Aija strādāja par ģērbēju. Tā mēs tur divas meitenes satikāmies un sākām sapņot par kino.
Cik daudz no tā ir piepildījies?
Aija gribēja producēt, es gribēju režisēt.
Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzējs un režisors Pēteris Krilovs sacījis: "Jūtu, ka igauņi un lietuvieši ir sociālāki. Viņi domā par valsti aktuālās kategorijās. Jo kļūstu vecāks, jo vairāk mani sāk kaitināt eksistēšana estētiskā izolācijā." Kā jūs komentētu viņa izteikumu?
Tātad mēs no tā vēl neesam izauguši. Tātad tā ir mūsu sajūta par dzīvi, jo režisori runā par to, kas viņiem sāp, kas viņus interesē. Neviens taču nestāstīs par to, kas nav aktuāls viņam pašam.
Pirms neilga laika pirmizrādi piedzīvoja jūsu īsmetrāžas spēlfilma Dārznieks (2016).
Es runāju par lietām, ar kurām sajūtu radniecīgu stīgu. Es šobrīd nevarētu atrast sevi, veidojot stāstu modernos mūsdienu birojos kādā lielpilsētā moderniem mūsdienu biznesa cilvēkiem. Es labāk jūtos mazpilsētā ar lēnāku dzīves ritmu, un mani interesē vienkāršā cilvēka dzīve un viņa problēmas.
Jūs pati esat rīdziniece.
Es esmu Pārdaugavas rīdziniece, un tas ir pavisam cits stāsts. Mēs varam taisīt filmu Pārdaugavā, bet otrpus upei man būtu ļoti grūti.
Kāda kino valoda jums ir tuva kā skatītājai?
Man patīk skandināvu kino valoda ar savu atkailinātību un ironiju.
No jūsu filmas pieteikuma videorullīša es saprotu, ka ironija jums ir tuva arī kā autorei.
Jā, man patīk. "Madara, tas ir simbolisms, kuru saproti tikai tu pati," teica mans pasniedzējs Pēteris Krilovs par manu ironiju. Viņš katram studentam savā īpašajā stilā mācēja norādīt uz vājajiem punktiem, lai mēs aizdomātos un nepielaistu globālas kļūdas.
Pirms kāda laika Rīgā viesojās scenāriju konsultants Kristians Rūts. Viņš atzīmēja, ka bērnu filmu veidotāji nereti uzraujas uz neslēptas izglītošanas grābekļa.
Es piekrītu, ka mums nav jātaisa filmas, kurās mēs skandinām, cik forša ir mūsu valsts. Taču ar bērniem, domāju, var un ir jārunā nopietni, bet viņiem saprotamā valodā.
Viņš piebilda, ka datoranimācijas studijas Pixar ģēniji gūst panākumus, jo spēj uzrunāt gan bērnus, gan arī vecākus, kuri galu galā ir kinoteātru biļešu un DVD pircēji.
Es ļoti gribētu, lai Paradīze ‘89 būtu tāda filma, uz kuru vecāki aizved bērnus, kopā ar viņiem to noskatās un pēc tam pārrunā redzēto, jo šis nebūs no tiem darbiem, kura reklāmas rullīti bērni ierauga un saka: o, šis būs baigi aizraujošais gabals, tur šauj un sprāgst! Lai gan – akmens loga stiklā mums ielidos (smejas).
Senais
piebilde
Zāļu Vecis