Iemesls intervijai ir diriģenta viesošanās 20. augustā Dzintaru koncertzālē, kopā ar Izraēlas filharmonijas orķestri, kura mākslinieciskais vadītājs viņš ir kopš 1977. gada, bet padomdevējs – kopš 1969. gada. Zubins Mehta ir dzimis Indijā, dzīvo ASV, diriģē vadošos pasaules orķestrus, muzicējis ievērojamākajos pasaules opernamos – Ņujorkas Metropolitēna operā, Londonas Koventgārdenā, Milānas La Scala, Vīnes Valsts operā un citviet, kur maestro ceļi krustojušies ar mūsu operzvaigznēm Elīnu Garanču, Marinu Rebeku, Egilu Siliņu, Valsts akadēmisko kori Latvija, režisoru Alvi Hermani. Vieskoncertā Dzintaros skanēs Riharda Štrausa simfoniskā poēma Tila Pūcesspieģeļa jautrās nerātnības, Arnolda Šēnberga Apskaidrotā nakts un Pētera Čaikovska 6. (Patētiskā) simfonija.
Menedžments intervijai atvēlējis tikai 15 minūtes, un pat tās nemitīgi sadrumstaloja citi zvanītāji, kuri, cik noprotams, viņu sasniedza pa mobilo tālruni. Katru reizi lēnprātīgā mierā lūdzot viņus piezvanīt vēlāk, maestro atvainojās: piedodiet, nu tieši pašlaik visi zvana... Vispirms painteresējos, ar ko diriģēšanas lielmeistaram asociējas vārds Latvija – zeme, uz kurieni viņš drīz dosies.
Zubins Mehta. Mums šī nebūs pirmā viesošanās Latvijā. Te uzstājāmies jau 1990. gadā. Toreiz koncertējām Operas namā. Tas bija brīnišķīgi, lai gan vēl bija padomju laiks. Šoreiz sagaidu pavisam citādu pieredzi. Arī tāpēc, ka uzstāsimies brīvdabas koncertzālē. Cik tajā ir vietu? Akustika ir laba?
Mazliet vairāk nekā divi tūkstoši. Akustika laba, tikai mūzikai var piepulcēties putnu dziesmas un jūras šalkas. Kas šobrīd ir jūsu karstākā radošā aktualitāte?
Tas, ka dosimies piecu nedēļu ilgā turnejā pa Eiropu, un tā sāksies Latvijā. Bet patlaban Izraēlā koncertizpildījumā spēlējam Džuzepes Verdi Masku balli. Vienlaikus jau gatavojamies turnejai, ir daudz mēģinājumu. Mēs to ļoti gaidām. Starp citu, Izraēlas filharmonijas orķestrī spēlē vairāki ebreju mūziķi no Rīgas. Senāk bija vēl vairāk, bet tagad daži jau aizgājuši pensijā.
Turnejas repertuāram izvēlējāties sev tuvākos komponistus?
Jā, šie ir man ļoti tuvi komponisti. Tiesa, viņi ir ļoti atšķirīgi, taču mans repertuārs ir ļoti plašs. Rihards Štrauss un Arnolds Šēnbergs sader kopā, jo abi pārstāv Vīnes ekspresionismu. Turnejai gatavojam atšķirīgas programmas. Ko spēlēsim Latvijā, izvēlējās uzaicinātāji.
Ja būtu jāizvēlas starp romantismu un visjaunāko mūziku?
Nav šādas izvēles, jo atskaņoju visdažādāko mūziku: gan klasiku (īpaši Mocartu), gan ļoti daudz laikmetīgo mūziku. Izvēle no Baha līdz mūsu dienām ir ļoti plaša.
Kas ir mūzikas spēkos karu un krīžu plosītajā pasaulē?
Jūs nevarat iedomāties, cik liels ir mūzikas spēks un ietekme krīzes situācijās. Pagājušajā gadā Izraēlā vienā laidā sprāga bumbas, uzlidojumi katru dienu no Gazas sektora, tomēr mēs sniedzām koncertus ik vakaru. Un cilvēki nāca, koncertzāles bija klausītāju pilnas, kaut arī virs galvām lidoja kaujas raķetes. Dažreiz koncertus sākām ar divdesmit minūšu aizkavēšanos. Taču cilvēki nepalika mājās. Viņi nāca, lai gūtu garīgu spēku. Šajā ziņā mūzika ir ļoti svarīga, it īpaši šeit. Cilvēki klausījās un devās prom, stiprināti garā. Es pieredzēju arī Jomkipura (jeb Oktobra) karu 1973. gadā, kad Izraēlai uzbruka Ēģipte, Sīrija un Jordānija. Toreiz uz Izraēlu devās ļoti daudzi lieli mākslinieki, viņu vidū vijolnieks Īzaks Sterns, pianists un diriģents Daniels Barenboims. Koncerti tolaik, kara apstākļos, notika gan rītos, gan vakaros, un cilvēkiem tie bija būtiski.
Nav bail kāpt uz skatuves, kad virs galvas kauc kaujas raķetes un būtu jāslēpjas bumbu patvertnē?
Ja es būtu viens, man būtu bail. Taču esmu kopā ar tūkstošiem cilvēku. Tā jūtos mierīgi.
Māksliniekam ir stingri jāiestājas pret meliem un netaisnību?
Mēs neiesaistāmies cīņā fiziski. Mēs nesam cilvēkiem garīgo vēsti par mieru. Esmu diriģējis tādus koncertus, kuros ebreji un arābi sēž blakus. Cilvēki klausās Bēthovenu, zālē valda miers un cilvēki uzsmaida cits citam.
Ko diriģents mācās no orķestra?
No mūziķiem esmu mācījies visu savu mūžu, jo sāku ļoti jauns un man bija laime Losandželosā un Monreālā strādāt ar mūziķiem, kuri bija spēlējuši izcilu lielo diriģentu vadībā – pieredzējuši pie diriģenta pults Bruno Valteru, Oto Klempereru un pat Igoru Stravinski. Vispirms apgūstam zināšanas par mūzikas stiliem un komponistiem, orķestra tehniku. Pēc tam ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ko komponists uzrakstījis starp rindām. Atklāt komponista vēstījumu – tas ir diriģenta uzdevums.
Vai jums ir laiks arī būt kopā ar jums tuvajiem cilvēkiem, apciemot dzimto Indiju?
Pirms turnejas trīs nedēļas varēju pabūt kopā ar sievu, tuviniekiem un draugiem Losandželosā. Es joprojām esmu Indijas pilsonis, taču manas mājas ir Losandželosā. Izraēlā ierodos trīsreiz gadā, un tur man pat nav pastāvīgas dzīvesvietas, lai gan ar Izraēlas filharmonijas orķestri strādāju jau 46 gadus. Dzimtenē, Mumbajā esmu nodibinājis fondu talantīgo bērnu izglītošanai rietumu klasiskajā mūzikā. Pateicoties fondam, vairāk nekā 150 indiešu bērnu mācās mūziku, un es ceru, ka viņi nākotnē kļūs par lieliskiem mūziķiem. Pats uz Indiju dodos reizi divos gados, nākamgad došos turp ar Izraēlas filharmonijas orķestri. Esmu tur jau bijis gan ar Minhenes, gan Vīnes filharmoniķiem un citiem orķestriem. Es runāju divās indiešu valodās: hindustāņu un savas mātes valodā - gudžaratu.
Kā izbalansējat starp ideāliem un mūzikas biznesa interesēm?
Mūzikas bizness manas domas neaizņem. Ar to lai nodarbojas menedžments. Es kāpju uz skatuves un muzicēju ar saviem mūziķiem.