Tikpat vilinošs pētījuma objekts ir mākslinieces seja. Virs uzacīm viņai ir simetriski radziņi – implanti, kurus Orlāna allaž akcentē ar spīdumu. Šī dāma ir viena no brīnumainākajām un kolorītākajām laikmetīgās mākslas parādībām. Viņa sāka strādāt 60. gadu vidū un globālu šokējošu slavu iemantoja 90. gados: mākslas vārdā pārdzīvoto plastisko operāciju skaita ziņā ar Orlānu varēja konkurēt tikai Maikls Džeksons. Viņa ir pirmā māksliniece, kura sāka izmantot ķirurģiju kā māksliniecisko mediju. Orlāna pārvērtusi savu ķermeni par "mākslas objektu un publiskās diskusijas vietu". Viņas seja ir kā fantastiska aplikācija un mākslas darbu kolāža – pat Maikls Džeksons nebija sevi veidojis tik gleznieciski kā citplanētiete un panku dīva Orlāna, kuras frizūras viena puse nu jau tradicionāli ir balta, otra – melna.
2012. gada beigās Orlāna devās izlūkbraucienā uz Rīgu, lai sagatavotos savai personālizstādei, kas nākamgad pavasarī notiks Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Tas būs 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas mākslas programmas notikums, un to atbalstīs Francijas institūts.
Kiborga manifesta iemiesojums
Māksliniece, kuras īstais vārds ir Mireija Suzanna Franseta Porta, dzimusi 1947. gada 30. maijā Sentetjēnā. Agrā jaunībā viņa kļuva par Orlānu un 1971. gadā pasludināja sevi par Svēto Orlānu. Savā daiļradē viņa vienmēr ir pētījusi transformāciju un pārvērtību tēmu. Orlānas uzmanības centrā ir ķermenis un miesa, kā arī ķermeņa stāvokļa pārmaiņas, ko izraisa reliģisks, politisks un kulturāls spiediens, tādējādi atstājot savus nospiedumus miesā – galvenokārt sieviešu miesā. Laika gaitā māksliniece, kura ir dedzīga feministe, integrējusi savā darbā arvien jaunus zinātnes, tehnoloģiju un medicīnas sasniegumus, tajā pašā laikā uzdodot jautājumus, arī ētiskus, par to lietderību. Orlāna uzsver, ka ar savām mutējošajām un mainīgajām identitātēm viņa atbalsta hibridizācijas un pašhibridizācijas procesu (lai ko tas arī nozīmētu!), kā arī veicina toleranci un aizstāv cilvēktiesības. Māksliniece dzīvo un strādā Parīzē, Losandželosā un Ņujorkā. Viņas pseidonīms sasaucas ar vārdu «orlons» – tas ir sintētiska šķiedrmateriāla paveids vai arī no šā materiāla izgatavots audums.
Orlānas piedzīvoto un videoformātā iemūžināto operāciju ciklam – 1990. gadā aizsāktajam projektam – tika dots nosaukums Svētās Orlānas reinkarnācija. Šā ekstravagantā un drosmīgā pašuzlabošanas ceļojuma rezultātā Orlānas seja kļuvusi par mākslas vēstures mācībgrāmatu: viņas deguns ir kā Žana Leona Žeroma gleznotajai Psīhei, zods – kā Botičelli Venerai, lūpas – kā Fransuā Bušē Eiropai, acis – kā Fontenblo skolas meistaru radītajai Diānai, piere – kā Leonardo da Vinči Monai Lizai. Šīs varones un dievietes Orlāna izvēlējās rakstura un mitoloģisko īpašību dēļ. Aktīvā un pat agresīvā Diāna nepakļāvās ne cilvēkiem, ne dieviem. Mona Liza apgāza priekšstatus par sievietes izskatu un skaistuma iemiesojumu. Psīhei bija trausla, ievainojama dvēsele, viņa bija izsalkusi pēc mīlestības un garīgā skaistuma. Venera iemiesoja auglību, seksualitāti un pārticību. Savukārt Eiropa bezbailīgi skatījās nākotnē un citā kontinenta virzienā.
Orlānai bija svarīgi ne tikai atdzīvināt un integrēt savā tēlā klasisko mākslas darbu fragmentus, viņai gribējās padarīt savu seju par kaut ko vēl neredzētu – tāpēc pirms 20 gadiem viņai pierē parādījās slavenie radziņi. Šādus implantus parasti lieto vaiga kaulu formas uzlabošanai. Ar līdzīgiem radziņiem pirms diviem gadiem, prezentējot albumu Born This Way, visur skraidīja Lēdija Gāga – iedvesmas avots bija nepārprotami skaidrs. Orlāna apgalvo, ka viņas operāciju virsuzdevums nekad nav bijis kļūt banāli jaunākai un skaistākai. Māksliniecei ir izdevies kļūt par dīvainu radījumu, kam nav vecuma. Kritiķi uzskata, ka Orlāna ir vislabākais amerikāņu feministes Donnas Hārvejas 1991. gadā uzrakstītā Kiborga manifesta iemiesojums. Orlānai gribas būt nevis dzimušai, bet radītai no jauna, tāpēc viņas transformējamā būtība it kā noliedz tādus jēdzienus kā vecums, dzimums un rase.
Sāpes ir anahronisms
Pirmo reizi ideja iemūžināt ķirurģisku iejaukšanos savā ķermenī māksliniecei ienāca prātā 1978. gadā, kad viņai steidzami tika izdarīta operācija ārpusdzemdes grūtniecības dēļ. Uz slimnīcu viņa devās kopā ar filmēšanas grupu un uzstāja, ka operācija jāveic, izmantojot tikai lokālo anestēziju, jo māksliniece vēlējās palikt pie samaņas. "Man nesāpēja, un mani ļoti interesēja tas, kas notiks ar manu ķermeni. Sāpes ir anahronisms, es ticu morfīna spēkam," Orlāna teica pirms dažiem gadiem. Šī operācija iedvesmoja viņas karjeras attīstības ceļu. Operāciju zālē notiekošo Orlāna salīdzināja ar katoļu misi, ko vada ķirurgs – priesteris. Virs operāciju galda uzstādīto lampu bezēnu gaisma ir kā dievišķais starojums baroka mākslas darbos.
Orlānas eksperimenti ar savu miesu izaicina gan dabas likumus, gan kristiešu tradīcijas. Viņas praktizētā miesas māksla pārvērš ķermeni par valodu, tādējādi apgriežot kājām gaisā kristiešu mācību: "Un Vārds tapa miesa..." Orlānas pasaulē viss ir citādi: «Un Miesa tapa vārds…» Visu pārvērtību rezultātā nemainīga paliek tikai mākslinieces – dzīvās skulptūras – balss.
"Es varu vērot savu ķermeni uzšķērstu bez ciešanām. Es redzu sev cauri līdz pašām iekšām, tas ir jauns spoguļa stāvoklis. Es varu redzēt sava mīļākā sirdi, viņa lieliskā uzbūve neraisa vārgu sentimentalitāti. Dārgais, es mīlu tavu liesu, es mīlu tavas aknas, es dievinu tavu aizkuņģa dziedzeri, tava iegurņa aprises mani uzbudina," rakstīja Orlāna savā Miesas mākslas manifestā.
Pārpilnais relikviju šķirsts
Operācijas kļuva par viņas izstādēm un tematiskām performancēm, operāciju zāle – par sirreāla teātra skatuvi un mākslinieces darbnīcu, kurā tika radīti darbi: asins zīmējumi, fotogrāfijas, videoieraksti. Relikviju šķirsti turpat uz vietas tika piepildīti ar Orlānas dabisko materiālu, kas palika pāri pēc operācijām. Katra performance tika rūpīgi plānota, grezni iestudēta un filmēta. Daudzus fascinējošus ierakstus var atrast YouTube.
Pirmā Orlānas operācija notika mākslinieces 43. dzimšanas dienā 1990. gadā, līdz 1993. gadam kopumā tika sarīkotas vismaz deviņas šādas ķirurģiskās akcijas. Tērpus Orlānai un mediķiem sagādāja modes mākslinieki Pako Rabans un Isejs Mijake. Operāciju laikā skanēja mūzika, Orlāna lasīja poētiskus tekstus, visādi izpaudās vai pat atbildēja uz mākslas mīļotāju jautājumiem – visas operācijas tika veiktas, izmantojot lokālo anestēziju. Lai veicinātu publiskās debates, performances ar satelīta palīdzību tiešraidē tika translētas muzejos un galerijās dažādās valstīs. Mākslinieces provokatīvās izdarības varēja traktēt gan kā reliģisku upurēšanos, gan kā laikmetīgas patvaļīgas ciešanas mūžīgā skaistuma dēļ, taču viņa pati vienmēr ir uzsvērusi, ka nevēlas ciest, sāpes nav viņas mērķis un viņa nav mocekle.
Divas lomas: māte un prostitūta
Pirms Orlāna pārvērtās par Rietumu mākslas iecienītāko "mutantu", viņa daudz strādāja ielās. 1977. gadā Orlāna radīja būtisku performanci Le baiser de l’artiste/Mākslinieka skūpsts. Parīzē, pie Lielās pils, kurā tajā laikā notika ievērojamais laikmetīgās mākslas gadatirgus FIAC, māksliniece izstādīja savu lielformāta portretu, kas bija savienots ar spēļu automātu – "skūpstu mašīnu": nodalījumā starp Orlānas krūtīm ikviens varēja iemest piecus frankus un vērot, kā monēta mēro ceļu līdz viņas kājstarpei. Monētas piezemēšanās brīdī reālā Orlāna nolēca no paaugstinājuma, kas bija paslēpts aiz automāta, un dāvināja spēlētājam saldu skūpstu.
Performancei Mākslinieka skūpsts bija vēl viena versija, kas atspoguļoja stereotipu par sievietes lomu sabiedrībā – māte (Dievmāte jeb Jaunava Marija) un prostitūta (Marija Magdalēna). Par pieciem frankiem ikviens varēja iegādāties no Orlānas vai nu svecīti, vai franču skūpstu. Turpinot šoka terapiju, 70. gadu beigās Ludviga muzejā Āhenē Vācijā Orlāna piedāvāja skatītājiem caur palielināmo stiklu apskatīt savu vagīnu menstruācijas laikā. Tā bija viņas atbilde uz Zīgmunda Freida apgalvojumu: "Ieraugot vulvu, pat sātans aizbēgs prom."
Orlāna nodarbojas ar fotogrāfiju un video, veido skulptūras un instalācijas, pēdējā laikā eksperimentē ar biotehnoloģijām. Par vienu no savām svarīgākajām darbu sērijām viņa uzskata 1998. gadā sākto eksotisko fotogrāfijas ciklu Pašhibridizācija. Tajā Orlānas seja tiek transformēta atbilstoši tumšādaino Āfrikas iedzīvotāju priekšstatiem par skaistumu. Eiropiešiem šīs skaistuma uzlabošanas procedūras (gredzeni, kas izstiepj kaklu; plāksnes, kas paplašina lūpas, utt.) šķiet biedējošas. Visas fotogrāfijas tapa, izmantojot Orlānas ķermenim nekaitīgos digitālos specefektus. Šīs sērijas darbi, kuros Orlāna pārtop par neiedomājamiem, fantastiskiem personāžiem, veltīti arī Amerikas pirmiedzīvotājiem.
Māksliniece uzsver, ka vēlas sarīkot personālizstādi Rīgā, lai publika labāk saprastu un izprastu viņas darbu: "Plašsaziņas līdzekļi ļoti daudz runā par manu mākslu, bet bieži vien sagroza mana darba mērķus. Tāpēc Rīgā 2014. gadā noteikti būs ne tikai ekspozīcija, bet arī lekcija, kurā es personiski iepazīstināšu ar savu darbu."
Ko cilvēki visbiežāk nesaprot jūsu daiļradē?
Savu darbu varu rezumēt vienā teikumā: es pētu ķermeņa lomu sabiedrībā – politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā, reliģiskajā kontekstā un to, kāda ir sabiedrības attieksme pret ķermeni. Katram cilvēkam ir savs ķermenis, tāpēc šis jautājums nav egoistisks – tas nav aktuāls tikai man. Tas skar ikvienu no mums. Dzīves laikā ķermenis mainās, var pat teikt, ka cilvēkam ir vairāki ķermeņi, viņš to dažādi izrotā. Mans darbs var būt saprotams visplašākajam skatītāju lokam ar noteikumu, ka tiek iedotas īstās atslēgas. Mans darbs ir bezkompromisu māksla, kas allaž ir uzdevusi ļoti tiešus jautājumus – par reliģiju, psihoanalīzi, feminismu.
Rīgā, kas 2014. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, būs daudz pasākumu, un es ar savu piedalīšanos vēlos ienest Rīgā pasaules elpu. Cilvēki šeit vēl nav tik ļoti pieraduši pie mūsdienu mākslas, nav izlutināti ar radikālu laikmetīgo mākslu, tā vēl nav tik tuva un viegli pieejama. Savā darbā es nepastarpināti vēršos pie skatītājiem un runāju ļoti atklāti. Es ceru, ka izstāde būs pozitīva, atvērs daudzus logus un uzdos jautājumus. Esmu ļoti pagodināta pārstāvēt Franciju 2014. gada programmā.
Jūs esat pazīstama kā radikāla māksliniece. Ko pašlaik nozīmē šis jēdziens – radikālā māksla?
Definēt mākslu ir tikpat grūti kā jebkuru citu parādību. Viss mainās, un mākslas koncepcija arī. Mūsdienās māksla ir kā klejotājs, kas satiekas un mijiedarbojas ar citām nozarēm. Mākslas definīcija katrā konkrētajā gadījumā ir atkarīga no tā, kas tev atrodas pretī, kāda ir tā brīža situācija un konteksts. Māksliniekam ir jābūt sava laika hronikas rakstītājam, kura uzdevums ir izprast tā brīža situāciju. Vienmēr ir jātur roka uz pulsa. Māksliniekam ir jāspēj modināt cilvēkos dažādas intereses un emocijas.
Savas radošās darbības sākumā es uzrakstīju manifestu Ķermenis kā jebkurš cits materiāls. Svarīgi atcerēties, ka manas paaudzes sievietēm tolaik, 60. gados, nebija tiesību skaļi paust savu viedokli, visus sievietēm svarīgos lēmumus – par kontracepciju, abortiem un citām lietām – pieņēma vīrieši. Nebija nekādas vienlīdzības. Tajā laikā es gleznoju un veidoju skulptūras, taču drīz sapratu, ka ķermenis ir diezgan politisks instruments, un es izlēmu, ka turpmāk izmantošu savu ķermeni, jo tas ļauj strādāt un iedarboties daudz intensīvāk un spēcīgāk. Tas skaidrāk ļauj paust savu domu. Es pārsvarā strādāju ielās, rīkoju publiskas akcijas Orlānas ķermenis, veidoju darbus Ķermenis kā skulptūra.
XXI gadsimtā jūs esat pievērsusies jaunajām tehnoloģijām un mikrobioloģijai.
Jā, pirms dažiem gadiem es uzzināju par šūnām HeLa. Triljoniem šo šūnu nāk no tumšādainās amerikānietes Henrietas Leksas, kura 31 gada vecumā 1951. gadā nomira ar vēzi. Izmantojot šūnas HeLa, tika veikti svarīgi eksperimenti un atklājumi, kas palīdz apkarot daudzas slimības un testēt jaunus medikamentus. Šīs šūnas ir unikālas ar to, ka ir nemirstīgas un vairojas, tās joprojām tiek pārdotas laboratorijām visā pasaulē, lai veiktu medicīnas un bioloģijas pētījumus.
Es visu mūžu pētu ķermeņa statusu sabiedrībā, un mani interesēja, kā šīs šūnas, kas kādreiz piederējušas vienai sievietei, tiek izplatītas gan laikā, gan ģeogrāfiski, gan vēsturiski. Es nolēmu, ka man ir jāstrādā ar biotehnoloģijām, jo mani visu laiku ir pievilkusi saikne starp mākslu un zinātni. Es izdomāju, ka arī mana ķermeņa šūnas varētu būt "materiālu materiāls". Es tiku uzaicināta veikt eksperimentu Rietumaustrālijas Universitātē Pērtā, es tur pavairoju savas šūnas.
Pašlaik es turpinu darbu par ķermeņa tēmu, taču izsmalcinātākā veidā nekā iepriekš, jo esmu iepazinusies ar zinātniskiem pētījumiem un gājusi dziļumā. Mani interesē māksla, kas iet līdzi laikam un var sniegt maksimāli daudz atbilžu uz aktuāliem jautājumiem. Tā ir mākslinieka atbildība, jo bieži vien gan izstāžu apmeklētāji, gan paši mākslinieki ir atpalikuši no laika. Simts gadu ir nokavējuši! Māksliniekiem ir jāpievērš uzmanība sava laika aktualitātēm, tie varētu būt sasniegumi zinātnē un tehnoloģijās.
Mani fascinē gaismas fenomens. Man patīk gan sveču gaisma, gan gaisma, kas nāk no datora. Mani interesē, kas manā datorā ir iekšā, no kā tas ir uztaisīts. Kas slēpjas manā telefonā, no kādiem materiāliem tas ir veidots. Telefonu, datoru un citu elektronisko preču ražošanā, piemēram, tiek izmantots koltans jeb kolumbīts-tantalīts, kura iegūšanas dēļ Āfrikā notiek militāri konflikti. Tur darbojas nelikumīgas raktuves, tiek iesaistīts nepilngadīgo darbs, zeļ un plaukst šā vērtīgā rūdas materiāla militāri kontrolēta nelegālā tirdzniecība.
Ko jūs ar to visu varat iesākt?
Savā mākslā man ir svarīgi atrast risinājumus konkrētām situācijām, reaģēt uz attiecīgo kontekstu. Dažreiz mani interesē atrasties svaru kausu otrā pusē – sniegt pilnīgi atšķirīgu redzējumu uz lietām. Ja nu es tik daudz runāju par to, ko uzskatu par savu laiku, man pašai ir jāizmanto mūsdienu medicīnas un tehnoloģiju iespējas. Vai tas jūs pārsteigs, ja es teikšu, ka esmu vērša hibrīds? Pavisam nesen man tika implantēti zobi, un zobārsts, kurš ir mākslas kolekcionārs un arī mans draugs, pajautāja, vai es gribu, lai viņš man implantē manu kaulu audus vai vērša kaulu audus. Es teicu: varbūt mēģināsim tos citus integrēt manī!
Tagad šie vērša fragmenti ir manā žoklī. Kaut gan tas vērsis, protams, ir pārveidots daudz vairāk nekā es. Īstenībā mēs esam savstarpēji savienojami, un viss ir kārtībā. Es esmu pateicīga šim vērsim – viņš man palīdz dzīvot. Es domāju, ka esmu izdarījusi kaut ko pavisam novatorisku, taču painteresējos un uzzināju, ka šī metode ir bijusi zināma jau sešus septiņus gadus agrāk. Neesmu avangardā! Taču atšķirība starp citiem cilvēkiem un mani ir tāda, ka viņi nezina, ka viņos dzīvo pārveidots vērsis, ka viņi arī ir vērša hibrīdi.
Tas nav viegli visu laiku turēt roku uz pulsa. Vai nu tev pašam ir jāseko līdzi jaunākajai informācijai, lai izprastu lietu būtību, un tā ir neaptverama informācijas plūsma, vai nu tavu dzīvi un domāšanas veidu var mainīt tikšanās ar zinātniekiem. Man ļoti palīdz zinātnieki.
Vai būt māksliniekam ir sāpīgi?
Es nedomāju, ka būt māksliniecei man ir daudz sāpīgāk nekā kāda liela uzņēmuma vadītājam. Tas ir ikdienas stress. Šis darbs prasa organizētību un koordināciju, spēju ātri reaģēt. Vispār diezgan stresains darbs. Māksla man ir jārada pašai, taču man ir asistenti. Tev jāspēj to visu darīt, bet arī daudz jāpieprasa no citiem.
Māksliniecei ir vēl grūtāk, jo viņa ir sieviete. Viņu uztver citādi – joprojām. Es lasu lekcijas un pasniedzu meistarklases augstskolās un redzu, kāda ir attieksme pret sievieti mākslinieci un vīrieti mākslinieku. Šajā vizītē es viesojos arī Latvijas Mākslas akadēmijā un redzēju, ka studentu vidū dominē sievietes. Absolvējot akadēmiju, sievietei daudz retāk ir nodrošināts darbs, viņa saņem daudz mazāk pasūtījumu. Atšķirīgā attieksme pret sievietēm un vīriešiem mākslas pasaulē izpaužas dažādi. Spilgts piemērs: Parīzes Žorža Pompidū centrs ir izdevis 100 mūsdienu mākslas šedevru katalogu. 100 personību vidū ir sešas sievietes, un tikai divas no tām ir dzīvas – Anete Mesažē un es.
Es vairāk domāju par fiziskajām sāpēm, kurām jūs sevi pakļāvāt uz operāciju galda. Vai jums no tām nav bail?
Mana pirmā vienošanās ar ķirurgu ir šāda – lai nesāp! Mūsu laikos tas ir iespējams. Tas ir tāpat kā pie zobārsta: viņš uztaisa šprici un tikai tad rauj zobu. Pēc tam jums ir mazliet dīvainas izjūtas, bet jūs neciešat. Jums nesāp. Savu ķirurģisko operāciju laikā es esmu zīmējusi ar savām asinīm. Kad mani operēja galerijā Sandra Gering Ņujorkā, es bez pārtraukuma lasīju tekstus un atbildēju uz jautājumiem, kas man tika uzdoti tiešsaistē no Pompidū centra. Ja man būtu sāpējis, es to nevarētu izdarīt.
Es zinu, ka cilvēkiem dažreiz kļūst bail, kad viņi redz manu operāciju – performanču ierakstus un fotogrāfijas, kurās ir parādīts uzšķērsts ķermenis. Varbūt viņi nav sapratuši, ka atvērts ķermenis, ja tas ir anestēzijas stāvoklī, necieš. Svētajam Sebastianam bija dievišķā anestēzija. Mēs varam sasniegt līdzīgu efektu, jo mums ir pieejami kvalitatīvi anestēzijas līdzekļi.
Cik daudz operāciju jums ir bijis?
Tas nav svarīgi. Skaitam nav nozīmes. Nozīmīgas ir nevis manis piedzīvotās operācijas, bet tas, ka man vajadzēja radīt labus mākslas darbus – fotogrāfijas un video, jo katra performance tika veidota, pamatojoties uz kādu literāru, filosofisku vai psihoanalītisku tekstu. Mēs strādājām komandā, un ķirurgus, kuri man operēja, apģērba modes mākslinieki. Tika darīts viss, lai radītu saturiski, intelektuāli un vizuāli iespaidīgu darbu.
Man nepatīk vārds "pārciest", tam nevajadzētu parādīties intervijā. Es nekad neesmu teikusi "pārciest operāciju", jo man nebija nepieciešamības, lai mani operē. Mana doma bija piedot savai sejai jaunu māksliniecisko veidolu, pavisam citu izskatu, kuru es varētu izmantot tālāk savos darbos. Attēli, kas tapuši operācijās un pēc tām, izstādēs tiek miksēti ar citiem, kuru pamatā ir mans izskats, taču stipri modificēts un pārveidots, ietekmējoties no neeiropeiskām kultūrām. Man patīk savienot tēlu, kuru cilvēki jau pazīst, ar transformētu un eksotisku veidolu.
Tie ir intriģējoši vizuālie manevri.
Savos agrīnajos darbos es uzdevu jautājumus, kas ir manis pašas identitāte un kultūra. Ķirurģiskās operācijas bija kā ātruma pārslēgšanas veidi, tie bija jauni posmi manā daiļradē, lai es vairs neinteresētos tik daudz par sevi, bet arī par citiem.
Cik daudz, cik tālu cilvēks var sevi pārveidot un mainīt?
Es to neesmu darījusi nemitīgi, tikai mākslai vajadzīgos brīžos. Esmu pirmā māksliniece, kura izmantoja ķirurģiju citos – ne medicīnas – nolūkos, un ne jau tādēļ, lai uzlabotu un uzskaistinātu sevi, ne jau lai padarītu pievilcīgāku savu ķermeni. Es esmu radījusi jaunu sava laika iezīmi – es esmu dzīva, mēs varam par to runāt, un ar visu, ko esmu darījusi, ieiešu mākslas vēsturē.
Ar sevis pārveidošanu, eksperimentiem ar savu izskatu aizraujas daudzas populārās kultūras personības. Ar mūžīgā skaistuma saglabāšanu ir apsēsta Holivuda. Varbūt aktieri un mūziķi arī izmanto plastisko ķirurģiju kā mākslas instrumentu?
Jā, viņi izmanto tādu tehniku. Taču starp mani un Maiklu Džeksonu ir tikpat liela atšķirība kā starp mālderi, kurš krāso sienu baltā krāsā, un slaveno amerikāņu mākslinieku Robertu Raimenu, kurš veido monohromās baltās gleznas. Svarīgi saprast, ka tie ir atšķirīgi mērķi un nolūki, kāpēc tas tiek darīts. Tie ir atšķirīgi jautājumi, ko uzdodu es un Holivudas aktieri, kuri nolemj vērsties pie ķirurgiem.
Pēdējos gados es veidoju pašhibridizācijas sēriju. Tā ir gan digitālā fotogrāfija par etnogrāfijas tēmu, gan hibrīdi, kas top, savienojot dažādas civilizācijas un mākslas radīšanas veidus – skulptūru un digitālo fotogrāfiju. Es izmantoju afrikāņu un indiāņu tēlus. Mani iedvesmo amerikāņu mākslinieks Džordžs Ketlins (1796–1872), kurš gleznoja indiāņus. Katra civilizācija veido savu ķermeņa skaistuma etalonu, un, šādā perspektīvā skatoties, ir jādomā, kas ir skaistuma ideāls katrā valdošajā ideoloģijā.
Visu dzīvi es mēģinu sagraut stikla sienas, kas pastāv starp dzimumiem, paaudzēm, rasēm un etniskajām grupām, kultūrām, reliģijām, filosofijām. Starp tiem, kas tic un netic. Starp dažādiem mākslas radīšanas veidiem.