Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Māra Lāce: Veidojot laikmetīgās mākslas muzeju, ir jāsāk ar vīziju

Es visu mūžu esmu pavadījusi, mēģinot saspiest mākslu, kur tai nepietiek vietas. Intervija ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori, topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas izveides eksperti Māru Lāci

Māra Lāce ir ilggadēja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore, kuras saimniecībā faktiski ietilpst vairāki muzeji – šobrīd rekonstruējamais Valdemāra ielā, izstāžu zāle Arsenāls, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, mākslas muzejs Rīgas birža. Tiekamies gan Vecrīgā, Kaļķu ielā, kur direkcijai ierādīta pagaidu apmešanās vieta – blakus naktsklubam Burlesque un zem Ievas Iltneres darbnīcas. Aiz loga pēcpusdienās sākot ālēties ielu muzikanti. Daudznozīmīgs fons, uz kura izskan versijas par jaunu muzeju, vēl netapušu, taču kuluāros, cik var noprast, intensīvi apspriestu. Reizēm kāds pārsteidzošs priekšlikums izsprūk arī publiskajā telpā, lai drīz vien dotu vietu nākamajam. Māra Lāce ir topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas izveides starptautiskās ekspertu komisijas locekle kopš 2011. gada, kad daļa no veidojamās kolekcijas nonāca LNMM glabāšanā.

Es pieļauju, ka daudzi cilvēki nemaz nezina, ka topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija sastāv no vismaz trijām daļām.

Es visur mēģinu teikt, ka topošā muzeja krājumam ir stabils pamats, ko veido trīs kolekcijas. Viena ir ABLV Bank īpašumā, tā ir pirkta ar bankas finansējumu ar starptautiskās ekspertu komisijas atzinumu. Tā ir bankas īpašumā līdz tam brīdim, kamēr tiks uzcelts muzejs. Man ir patiess prieks, ka, veidojot bankas kolekcijas izstādi …lai gadījums kļūtu par notikumu…, kas pērn rudenī bija skatāma Rīgas mākslas telpā, bankas amatpersonas kļuva stipri vairāk atvērtas jaunu darbu iegādei un izdevās iegūt labas lietas, kas šai kolekcijai piešķīra asumu, pacēla augstāk kvalitātes latiņu. Kolekcija kļuva diskutējamāka.

Otra daļa ir tā, kas nodota glabāšanā Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Tas ir valsts īpašums, kas veidots par tā sauktā Norvēģijas instrumenta finansējuma naudu, ko varēja izmantot nonkon- Es visu mūžu esmu pavadījusi, mēģinot saspiest mākslu, kur tai nepietiek vietas. Intervija ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori, topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas izveides eksperti Māru Lāci Teksts Vilnis Vējš Foto Kristaps Kalns formisma mākslas iegādei. Savā laikā bija valsts budžeta finansējums, bet tas nav gājis caur mūsu muzeju. Kolekcijā ir pāri 200 mākslas darbiem, daudzveidīgi un dažādi. No šī kopuma es nekādi nevarētu izslēgt to daļu, kas ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja iegādāta. LNMM nekad nav apstājies sava krājuma komplektēšanā. Iespēju robežās mēs to esam darījuši, un, manā uztverē, tur ir ļoti daudz ļoti interesantu mākslas darbu, kas pavisam noteikti gadījumā, ja izveidotos Laikmetīgās mākslas muzejs, varētu iekļauties vienotā kopumā – tāpat kā iepriekš nosauktās kolekcijas. Tā ka krājuma pamats ir. Protams, var jautāt, cik tas ir pilnīgs? Tāpat kā ir jautājumi par to, kāds nākotnē varētu veidoties šis muzejs – koncepcija, darbības modelis. Uzdevums tiem, kuriem būs jāstrādā jaunajā muzejā, kuriem būs deleģējums to darīt. Izvērtējot šīs trīs kolekcijas, viņiem veidosies izpratne, kā pietrūkst, ko vēl vajag, kas vispār varbūt nav atainots.

Jūs pieminējāt koncepciju. Droši vien ir jābūt kādai vīzijai, kā šis muzejs darbosies – kādas būs ekspozīcijas, kādas izstādes tiks rīkotas, kā norisināsies pētniecība un auditorijas piesaiste. Vai nebūtu laiks sākt par to domāt?

Pavisam noteikti. Par institūciju, kas saucas muzejs, katram cilvēkam ir savi priekšstati. Mums ir ļoti daudz domājošu un gudru cilvēku, kuru viedoklī būtu vērts ieklausīties. Mums ir neskaitāmi nodibinājumi un biedrības, kuru nosaukumi nes Latvijas laikmetīgās mākslas vārdu. Sākot no dažu cilvēku kopām līdz plašākām. Ja aizies līdz muzeja veidošanai, kādam būs jāpasaka, kas būs tie, kas šo muzeju veidos. Vai nu valstij, vai valstij un privātajiem partneriem, jo modeļi var būt ļoti dažādi, būs jādod kādam deleģējums vai jāpieņem darbā cilvēki. Jo līdz šim tāda situācija nav bijusi.

Kā jūs paredzat, kad tas varētu un kad tam vajadzētu notikt? Pirms vai pēc muzeja ēkas būvēšanas?

Pavisam noteikti – pirms. Veidojot šo muzeju, ir jāsāk ar vīziju, kāds tas muzejs būs. Mans viedoklis, ko esmu šur tur paudusi, ir, ka Kultūras ministrijai jau tagad būtu jāpieņem lēmums un jādod deleģējums, kas veidos muzeju. To var darīt ļoti daudzi. Kultūras ministrija jau šobrīd deleģē funkcijas dažādām biedrībām. Piemēram, Laikmetīgās mākslas centram, RIXC, kim? u.c. Ik pa brīdim kādam valsts deleģē konkrētas funkcijas, un šī varētu būt viena no tām. Protams, ministrija var spriest dažādi. Jāsaprot, ka tam līdzi jānāk arī noteiktam finansējumam.

Līdz šim visi ir uzsvēruši starptautiskās ekspertu komisijas nozīmi. Vai arī šai komisijai nesāk trūkt vadlīniju? Darbi tomēr ir izvēlēti ar ļoti atšķirīgu pamatojumu.

Principi manā izpratnē tomēr ir vienoti. Kārtība ir tāda, ka katrs eksperts var piedāvāt, ko viņš ir redzējis Latvijas, Baltijas vai Krievijas mākslas ainā.

Vai tikai ekspertiem ir šīs tiesības vai arī citiem – galerijām, organizācijām, lobijiem? Māksliniekiem pašiem?

Es pieļauju, ka piedāvāt var arī citi lobiji, taču principā viss notiek caur ekspertiem. Un tad sapulcē, kas notiek vienreiz gadā, piedāvājumi tiek apspriesti un izvērtēti. Princips tomēr ir viens: jānonāk pie konsensa, ja tas nav iespējams, notiek balso jums. Kritērijs – vai mākslas darbs atbilst šīs komisijas priekšstatiem, kas ir laikmetīgā māksla, un vai ir attiecīgās kvalitātes.

Vai jūs komisijā arī strīdaties? Kādi ir biežāk lietotie argumenti?

Jā, jā. Esmu bijusi klāt tādās sēdēs. Ļoti bieži izskan arguments: "Darbs ir labs, taču tas atbilst Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijai, ne Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai, kurā uzsvars vairāk tiek likts uz novatorismu, izaicinājumu. Kur ir ne tik daudz sekošana gleznieciskām vērtībām un modernisma līnijai, bet kur akcenti ir likti uz ideju, domu un tā tālāk."

Vai šāds arguments joprojām der, ja, kā mēs noskaidrojām, notiks zināma konverģence un daļa laikmetīgās mākslas jau ir nonākusi LNMM pārziņā un tur satiekas ar muzeja iegādātajiem darbiem, kam nereti ir tie paši autori?

Mums jāņem vērā, ka šobrīd visa darbu iegāde notiek par ABLV Bank līdzekļiem. Valsts nav piešķīrusi līdzekļus ne LNMM, ne topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju papildināšanai. Ne šogad, ne pagājušogad. Ļoti daudz kas atkarīgs, cik ilgā laikā mēs tiksim līdz jaunajam muzejam.

Kāds ir jūsu redzējums – ar ko jaunajam muzejam vajadzētu atšķirties no "vecā", jo jūs taču arī kādā brīdī atsāksiet iepirkt mākslas darbus?

Mums bija veselas jomas, kuras mēs savā krājumu politikā sākām nodalīt, kad parādījās šī jaunā mākslas muzeja ideja. Vienā brīdī, pirms daudziem gadiem, likās, ka mēs līdz jaunajam muzejam ļoti ātri nonāksim. Pirms dažiem gadiem izskatījās, ka nekad. Tagad situācija vairs nešķiet tik pesimistiska. Es teicu, ka mums jāskatās arī citos virzienos. Piemēram, ir vēsturiski izveidojies, ka Nacionālais mākslas muzejs nekad nav krājis fotogrāfijas. Mums bija liela iekšēja diskusija, ko darīt, jo fotogrāfija arī ir mākslas lieta. Mēs teicām – nevaram taču sākt no nulles, jo ļoti daudz kas no tā, kas mums būtu vajadzīgs, jau atrodas Fotogrāfijas muzejā – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja filiālē. Nav vajadzības dublēt. No otras puses – visu laiku ir tikusi uzturēta ideja par Laikmetīgās mākslas muzeja projektu. Varbūt šo mediju koncentrēt tur? Tad radās tāda situācija – Inta Ruka piedāvāja uzdāvināt Egona Spura kolekciju. Mēs bijām izvēles priekšā. Inta Ruka teica: "Spuris ir Latvijas kultūras kanonā. Viņa vieta ir Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā."

Mēs pieņēmām šo dāvinājumu, sākām veidot foto kolekciju, un nu jau tā ir stipri papildinājusies! Kad bija finansējums, mēs iepirkām Intas Rukas un Andreja Granta darbus. Tagad finansējuma nav. Man sola, ka pēc dažiem gadiem Valsts Kultūrkapitāla fondā varētu atvērt programmu muzeja iepirkumiem. Tāda eksistēja no 2002. līdz 2009. gadam, un mēs diezgan labi papildinājām kolekcijas.

Igaunijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Sirje Helme teica, ka viņai ir divējādas sajūtas – no vienas puses, labākajiem igauņu darbiem jābūt viņas vadītajā muzejā, no otras – viņa vēlas arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam piedāvāt tikai to labāko. Kā jūs sabalansējat šīs intereses?

Man ir mazliet cits viedoklis. Es zinu, ka šie darbi paliks Latvijā. Man kā valsts pārstāvei šajā lietā principā ir vienalga, kurš muzejs konkrēto darbu nopērk. Galvenais, lai nopērk, lai ieguļas kādā kolekcijā un pēc tam būtu izmantojams. Pastāv variants, ka Laikmetīgās mākslas muzejs veidojas kā Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienība. To neviens nav pateicis, bet sarunās šāda versija ir izskanējusi. Es nesaku – labs vai slikts –, taču tas ir apspriežams modelis. Nākamais – funkcija veidot muzeju tiek deleģēta kādai biedrībai. Starp citu, Laikmetīgās mākslas centrs savulaik tika izveidots ar diezgan konkrētu mērķi – gan ne vienīgo – izaugt līdz Laikmetīgās mākslas muzejam. Ir iespējas paplašināt šī deleģējuma robežas! Nākamais: veidojas valsts un privātā partnerība. Tas atkal ir pavisam kas cits.

Cik ilgi šāda versija cirkulē?

Šķiet, pēdējos divus trīs mēnešus. Ir daudz iespēju. Es kā valsts institūcijas pārstāve varu uzņemties tikai to, ko man uztic ar Ministru kabineta lēmumu.

Runājot par jauno muzeju, man arvien vairāk šķiet, ka tas pārvēršas kaut kādā mākonī... Es principā esmu par muzeju, bet ir ļoti grūti atbalstīt kaut ko bez sejas un formas.

Esmu par vietu – norišu vietu, aktivitāšu vietu, kur šī forma var veidoties.

Kā, jūsuprāt, vajadzētu virzīties tālāk?

To pajautājiet Kultūras ministrijai.

Jūs kā pieredzējusi muzeju darba speciāliste varētu ieteikt – kā labāk?

Jābūt politiskam lēmumam. Jūs zināt, kas pieņem politiskus lēmumus. Katram lēmumam nāk līdzi finansējums – darba attiecības, atbildība u. tml. Nav tikai tā, ka mēs pasakām – mēs strādāsim, mēs būvēsim...

Es pieļauju, ka arī politiķiem būtu vieglāk izlemt par kādu konkrētu priekšlikumu. Tagad ik brīdi izlec visdažādākās versijas. Piekritīsiet, ka stikla tunelis uz tilta balstiem un izstāžu zāle Cēsīs nav gluži viens un tas pats. Nedomāju, ka politiķi labi orientējas šajās virāžās.

Mēs esam bijuši pie Ministru prezidentes, un arī kultūras ministre prezentācijā par valsts simtgades programmu ir pateikusi – šobrīd budžets visas kultūras būves nevar atļauties. Tātad ir runa par Eiropas fondiem. Struktūrfondu finansējums it kā ir iespējams, bet nāk līdzi nosacījumi. Viens no tiem ir, ka šim finansējumam jābūt nelielam. Taču ko Eiropai nozīmē neliels? Nu, un tad ir vajadzīga kāda vieta, kas ir ambicioza, – Cēsis tādas ir. Izveidot tur izstāžu zāli par septiņiem miljoniem būtu iespējams, bet jautājums, vai tas būtu Laikmetīgās mākslas muzejs. Man patīk šī ideja, bet vai tā ir labākā.

Kā būtu labāk?

Man patīk kas jauns un liels, un labi funkcionējošs. Es visu mūžu esmu pavadījusi, mēģinot saspiest mākslu, kur tai nepietiek vietas. Man jau ļoti patika viens variants... bet tas nav nopietni.

Kādēļ? Lai izskan!

Kokvilnas fabrika Boļševička Ganību dambī. Izcilas, piemērotas telpas, plaša ārtelpa... Protams, vajadzīgas ļoti lielas investīcijas. Tur ir teritorija, viss, kas nepieciešams Laikmetīgās mākslas muzejam. Man visi pārējie ir iebilduši, ka tas ir tālu no centra, tūristu takām, un viņiem arī ir taisnība. Es tomēr redzu, ka Laikmetīgās mākslas muzejam būtu jābūt Rīgā.

Arī Kumu nav pilsētas centrā. Tiesa, Tallinā nomale ir jau pēc trim tramvaja pieturām, un Kumu nav laikmetīgās mākslas muzejs – tas ir Igaunijas mākslas muzejs.

Tāpat kā Viļņas Nacionālā galerija nav laikmetīgās mākslas muzejs. Es mēģinu iebilst, kad saka – esam vienīgā Eiropas valsts bez laikmetīgās mākslas muzeja. Slovākijā arī nav – tiek rekonstruēta Nacionālā galerija, kurā būvēs vienu atsevišķu korpusu. Diemžēl mums neviens objekts netiek rekonstruēts tādā apjomā, ka mēs varētu bezgalīgi paplašināt iespējas. No laika gala mums Latvijā daudziem ir bijusi atsauce uz Gugenheima muzeju Bilbao.

Baidos, ka tad, kad muzejs tiks uzcelts, tas vismazāk būs līdzīgs Bilbao.

Protams. Ir pilnīgi cita situācija. Tā kā nav bijusi viena vieta, kas konsekventi atvēlēta laikmetīgajai mākslai, cilvēki nav sistemātiski pieradināti pie tās. Starp citu, mums ir daudz laikmetīgās mākslas aktivitāšu – gan izstāžu zālēs, gan galerijās, mākslas centros, bet nav vienas lielas, pietiekami prestižas vietas, kur tās notiek regulāri un kur cilvēki ietu, saprazdami, kas viņus gaida. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja