Filma Priscilla ir balstīta rokenrola elka Elvisa Preslija dzīvesbiedres Priscillas Preslijas dzīvesstāstā, un tās pamatā ir viņas memuāri. Priscillas pirmizrāde notika pērn septembrī Venēcijas kinofestivālā. Tā bija viena no Venēcijas konkursa filmām, gluži tāpat kā patlaban vētrainus panākumus gūstošā Jorga Lantima filma Nabaga radības, kas šajā festivālā uzvarēja, iegūstot Zelta lauvu. Savukārt Priscillas galvenās lomas tēlotāja – amerikāņu aktrise Keilija Speinija – Venēcijā saņēma labākās aktrises balvu – Volpi kausu. Daudziem tas bija pārsteigums, arī pašai Keilijai Speinijai, kurai ir tikai 25 gadi.
Keilijas dzīves mērķis ir bijis filmēties pie Sofijas Kopolas, kuras filmas viņa ir dievinājusi kopš bērnības, to vidū ir Jaunavu pašnāvības/The Virgin Suicides (1999), Pazudis tulkojumā/Lost in Translation (2003), Marija Antuanete/Marie Antoinette (2006) un citas. Priscilla nenoliedzami ieguļas Sofijas Kopolas darbu stilistiskajā un tematiskajā gultnē: centrā tiek izvirzīts jaunas sievietes pieaugšanas un nobriešanas stāsts. Par to intervijā KDi stāsta Keilija Speinija, ar kuru bija iespēja tikties Zoom sarunā neilgi pirms Priscillas pirmizrādes Latvijā.
Keilija Speinija ir gudra jauna sieviete, kuras vizuālais tēls radikāli atšķiras no viņas ekrāna tēla – krāšņās Priscillas faktūras. Pamanītu uz ielas vai kafejnīcā, Keiliju diez vai kāds atpazītu kā Priscillas lomas tēlotāju. Šis gan nav Keilijas debijas kinodarbs, aktrise ir paguvusi piedalīties jau vairākos seriālos un filmās. Saruna ar Keiliju būtībā ir stāsts par jauna cilvēka sapni, kas piepildījies, arī par dzelžainu disciplīnu un uzticību režisorei Sofijai Kopolai. 2022. gadā klajā nākušajā režisora Beza Lurmena filmā Elviss Priscillai Preslijai bija ierādīta pavisam neliela vieta, taču Sofijas Kopolas Priscilla ir cita veida stāsts, kurā akcentēts sievietes tēls.
Priscillas satikšanās agrā jaunībā 1959. gadā ar tolaik jau populāro Elvisu Presliju (1935–1977), viņu attiecības un Priscillas spēja pieaugt un kļūt no Elvisa neatkarīgai ir šīs filmas pamatstāsts. Savukārt Elvisam (aktieris Džeikobs Elordi; viņš ir iespaidīgs citā šīs kinobalvu sezonas aktuālajā filmā Soltbērna/Saltburn) filmā Priscilla ir jāsamierinās ar otro plānu.
Priscilla būtībā ir stāsts par vientuļu meiteni, un vientuļas meitenes ir daudzu Sofijas Kopolas filmu varones. Vai jūs saskatāt šo līdzību? Vai ir kaut kas kopīgs starp šo darbu un pārējām režisores filmām?
Jā, tā ir Sofijas Kopolas filmu īpašība. Tieši tas mani arī tik ļoti aizrāva, kad 14 gadu vecumā atklāju viņas filmas un pirmo reizi noskatījos Jaunavu pašnāvības. Mani tik ļoti pārsteidza veids, kā viņa attēlo jaunas sievietes un viņu pasaules izjūtu. Viņa nebaidās parādīt dramatiskās puses, ilgas, un viņa nekad nenovērtē jaunās meitenes par zemu. Priscilla ir ļoti līdzīgs stāsts. Kamēr jūs vērojat, kā galvenā varone apjauš un apjēdz sevi, jūs secināt, ka viņas ceļojums šajā procesā ir diezgan vientuļš. Tāpēc es domāju, ka Priscilla ir līdzīga daudzām citām Sofijas Kopolas filmām.
Kad pirmo reizi noskatījos Jaunavu pašnāvības, es patiešām jutos it kā atvērusies un ieguvusi brīvību. Zinu, ka līdzīga pieredze ir arī jaunām meitenēm pēc Priscillas noskatīšanās.
Kāda bija jūsu pieeja, strādājot ar Priscillas Preslijas dzīves autentisko materiālu?
Nedomāju, ka man bija kāda īpaša pieeja. Es izmantoju materiālus, kuri man bija pieejami. Man bija Sofijas Kopolas uzrakstītais scenārijs, kas lielā mērā balstās Priscillas Preslijas 1985. gada memuāros. Manā rīcībā bija arī šī grāmata, kurā ir ļoti daudz detaļu un atklāta viņas pieredze un emocionālais stāvoklis laikā, ko viņa pavadīja kopā ar Elvisu Presliju līdz pat viņa nāvei. Protams, es varēju aprunāties arī ar pašu Priscillu Presliju, un tas bija ļoti svarīgi. Mēs ar Priscillu ļoti daudz sarunājāmies, runājām par viņas atmiņām, par grāmatu. Es uzdevu jautājumus Sofijai Kopolai, lai mēģinātu izprast mūsu pieeju un saprast, kā viņa grasās izstāstīt šo stāstu kinovalodā. Un tad es vienkārši sakrāju visu, ko varēju, kā milzu katlā, sajaucu to visu kopā… un it kā meditēju par šo bagātīgo materiālu. Darbs ietvēra arī mūzikas klausīšanos un sarunas ar Džeikobu Elordi – Elvisa lomas tēlotāju.
Centos apkopot pēc iespējas vairāk informācijas, lai pirmajā filmēšanas dienā man pašai būtu sajūta, ka ir izdarīts liels darbs. Un tad jau atlika tikai pārspļaut pār plecu – veiksmei! – un doties uz priekšu.
Vai filmēšanas laikā bija ainas, kuras jūs būtu vēlējusies vairāk izvērst, vairāk iedziļināties emocijās?
Sofijas Kopolas izvēlētie Priscillas dzīves mirkļi ir būtiski, un nedomāju, ka es gribētu kaut par mata tiesu mainīt veidu, kā režisore izstāsta šo stāstu filmā. Grāmatā par Priscillas dzīvi ir ļoti bagātīgs materiāls, tajā ir daudz īpašu mirkļu un īpašu joku, ko es uzzināju no sarunām ar pašu Priscillu. Iespējams, es būtu gribējusi izstāstīt arī to, kāda bija viņas dzīve pēc tam, kad viņa izbrauca pa Preslija īpašuma Greislendas vārtiem un devās prom. Arī to, kādas izvēles viņa izdarīja jau pēc šķiršanās ar Elvisu, meklējot sevi. Taču man patīk tas, ko ir izdarījusi Sofija Kopola, un tas, kā viņa pabeidz filmu šajā Priscillas dzīves punktā, ir patiešām poētiski un spēcīgi.
Filmā jums ir pamatīgs grims, un jūs tajā ir grūti atpazīt. Vai tas palīdzēja iejusties laikmetā un Priscillas tēlā?
Man tas tiešām patika. Bija ļoti jautri, kad mani grimēja un veidoja iespaidīgās frizūras. Jutos, kā gatavojoties ballītei, šķita, ka mēs grimētavā vienkārši izklaidējamies. Filmēšanas laikā reti ir iespēja šādi paspēlēties, arī manās līdzšinējās lomās nav bijis īpašs grims. Šoreiz mums bija iespēja to darīt, un mēs to darījām: frizūras bija apjomīgas, mati "uzkasīti", acu kontūras – izteiktas un uzkrītošas. Es jutos, it kā katru dienu spēlētu pārģērbšanās spēles, jutos kā maza lelle.
Gribētu pajautāt par izaicinājumiem, kas rodas, spēlējot tēlu, kura pamatā ir reāla persona, kas ir ne tikai dzīva, bet arī iesaistīta filmas veidošanā. Kā būt precīzam pret Priscillas stāstu un tajā pašā laikā brīvam, radot filmas varoni?
Gatavojoties darbam, centos būt precīza un koncentrēties. Kādi ir fakti? Kāds ir laika grafiks? Kurā Priscillas dzīves posmā mēs esam? Kad skatījos dokumentālos fotoattēlus, mēģināju šos iespaidus savā veidā apstrādāt, lai radītu pēc iespējas precīzāku kontekstu. Bet tad, kad tas bija savākts, mēģināju to savā ziņā atlaist… Kad sākām filmēt konkrētas ainas, pieņēmu lēmumu vairs neturpināt sarunas ar Priscillu. Ja filmējoties ik uz soļa būtu domājusi, vai viņa dzīvē rīkojās tieši šādā veidā un konkrēto frāzi pateica tieši tādā intonācijā un ko tagadējā Priscilla par to visu teiks, domāju, nebūtu iespējams strādāt. Es būtu pārāk pārņemta ar perfekciju un kļūtu stīva un kokaina. Tas bija mēģinājums atrast līdzsvaru un paļauties uz to, ka režisore mani izvedīs uz īstā ceļa un atbalstīs arī kādu no manām radošajām izvēlēm.
Vai jūs varētu pastāstīt arī par kostīmiem? Sofijas Kopolas filmās tiem vienmēr ir īpaša nozīme.
Visi tērpi man bija svarīgi, lai saprastu, kurā Priscillas dzīves posmā esam, cik gadu ir manai varonei. Filmu mēs uzņēmām trīsdesmit dienās, un stāsts aptver Priscillas dzīvi no 14 līdz 27 gadiem. Filmējām milzīgā tempā, neievērojot stāsta attīstības hronoloģiju. Filmas pēdējais kadrs tika uzņemts filmēšanas otrajā dienā. Bija dienas, kad no rīta es spēlēju 14 gadu veco Priscillu, bet pēcpusdienā jau Priscillu gaidībās. Tāpēc palīgelementi – frizūra, grims un kostīmi – ļoti palīdzēja. Tas, ko izdarījusi mūsu kostīmu māksliniece Steisija Beteta, ir patiešām iespaidīgi.
Vai jums ir kāds mīļākais Priscillas kostīms?
Tā ir kāzu kleita, ko darinājis Chanel. Izsmalcināts tērps – modes nama speciālisti īpaši lidoja uz ASV uz kleitas laikošanu. Tas bija patiešām īpaši – uzvilkt šo Priscillas kleitu, laukumā valdīja pārējo aktieru un filmēšanas grupas uztraukums, un es jutos kā princese!
Kā veidojās jūsu partnerība ar Elvisa lomas atveidotāju Džeikobu Elordi?
Džeikoba Elvisam ir tāds spēks! Priscilla ir sarežģīta filma, jo man ir daudz mazāk teksta nekā Džeikobam un daudz ko nācās izteikt bez vārdiem. Tāpēc man vajadzēja partneri, kurš mani atbalstītu, un Džeikobs mani atbalstīja pilnībā, pat tad, kad kameras bija vērstas uz viņu. Tas bija komandas darbs, un es nebūtu spējusi nospēlēt tā, kā nospēlēju, ja man blakus nebūtu bijis viņa. Džeikobs ir lielisks aktieris, un es uz viņu raugos ar apbrīnu – viņam piemīt augsta darba ētika.
Vai filmas dramaturģijā ir kāds pagrieziena punkts, kas ir saskatāms tikai no aktiermeistarības aspekta?
Cerams, ka tas ir redzams arī uz ekrāna, – tas ir mirklis, kad Priscilla kļūst par māti. Tieši tad viņai ir jāpieaug pašai un jādomā ne tikai par to, ko viņa vēlas sev, bet arī savam bērnam. Tieši tad viņai ir jāpieņem izšķiroši lēmumi.
Kura aina bija visintensīvākā filmēšanas laikā?
Iespējams, aina, kurā Elviss pasaka viņai, ka ir jāsavāc somas un jābrauc mājās. Vēl arī filmas fināla aina, kas ir diezgan izaicinoša. Visa filma ir izaicinoša.
Vai ir kas īpaši nozīmīgs, ko Priscilla jums ieteica pirms filmēšanas?
Tas, ka starp viņu un Elvisu patiešām bija īstas jūtas, mīlestība. Tas padara šo stāstu vēl jo sarežģītāku.
Var teikt, ka Elviss Preslijs ir slavas postošo seku iemiesojums. 2023. gada Venēcijas kinofestivālā par šo lomu ieguvāt labākās aktrises balvu. Kā tiekat galā ar popularitātes blaknēm?
Ar mani viss ir kārtībā, es gluži labi tieku galā. Nejūtos citādāka kā pirms tam. Nevajag pievērst pārāk lielu uzmanību balvām un slavas apliecinājumiem. Domāju, ka balvu nozīme ir pārvērtēta. Visu, kas ar mani notiek, pieņemu ar pateicību, bet bez pārspīlējumiem.
Vai sekojat atsauksmēm par filmu?
Arī uz tām es īpaši nekoncentrējos. Man diezgan labi sanāk distancēties no dažādām reakcijām – gan pozitīvām, gan, iespējams, negatīvām –, bet tas, ko esmu lasījusi, ir pozitīvs.
Presē lasīts, ka jūsu ģimenei ir bijušas īpašas attiecības ar Elvisu Presliju. Vai tas tiesa?
Tiesa. Elviss Preslijs manā ģimenē vienmēr ir bijis īpašs. Esmu savulaik bijusi arī Greislendā, mums tas bija ģimenes ceļojums. Labi atceros šo ekskursiju un to, cik daudz tas nozīmēja manai ģimenei. Tas bija notikums! Mans tēvs Greislendā raudāja. Mana māte kolekcionēja dažādus Elvisa suvenīrus. Dienvidos, no kurienes nāku, viņš ir leģenda. Tomēr, pat uzaugot mājā, kurā Elviss bija visapkārt, es neko nezināju par Prisscillu, no kurienes viņa nāk, kā veidojās viņu attiecības. Tāpēc iespēja ienirt šajā stāstā dziļāk un paskatīties uz Elvisa leģendu no Priscillas perspektīvas man bija īpaša.
Vai dodat priekšroku mūsdienu materiālam vai vēsturiskām filmām? Arī Priscilla savā ziņā ir vēsturiska filma.
Vēlos strādāt ar spēcīgiem režisoriem, labiem scenārijiem un interesantiem cilvēkiem, kuri mani iedvesmo. Tas, vai filma ir par mūsdienām vai vēsturi, nav izšķirošais. Sofija Kopola ir mans elks kopš bērnības. Vēl būdama maza meitene, skatījos viņas filmas. Kā mēs satikāmies? Nezinu, vai viņa mani atceras, bet, kad man bija 16 gadu, režisores kolēģi mani uzrunāja lomai kādā Sofijas Kopolas filmā. Šis projekts netika īstenots, bet, iespējams, kāds no viņas asistentiem mani atcerējās, kad sāka meklēt aktrisi Priscillas lomai.
Vienmēr esmu gribējusi filmēties pie Sofijas Kopolas, tas bija mans mērķis, un tas arī notika. Pirms Priscillas filmējos kopā ar Kirstenu Danstu, kura ir daudz sadarbojusies ar Sofiju Kopolu (Jaunavu pašnāvības un Marija Antuanete – D. R.). Arī viņa aizlika par mani vārdu. Tā viss arī notika. Man pat nebija aktierprovju. Sofija Kopola uzaicināja mani uz kafiju un izstāstīja savu ieceri. Nezinu, vai kāds cits, izņemot Sofiju, būtu varējis uzņemt šādu filmu.
Sekss kā tabu – kā komentēsiet šo filmas tēmu?
Negribu izdomāt, kāpēc Elviss ilgi sargāja Priscillas jaunavību. Nezinu, kāpēc viņš rīkojās tā, kā rīkojās. Viņš ir spilgta, sarežģīta personība, kas galu galā savas sāpes lika izjust arī apkārtējiem, ieskaitot Priscillu.
Kāds ir Sofijas Kopolas režijas stils?
Uz režisores pleciem bija milzīga atbildība, arī liels stress, bet viņa to neizrādīja ne mirkli. Sofija ļoti lolo savus aktierus. Mani un Džeikobu viņa sargāja un turēja mūs īpašā pozitīvā burbulī. Šķiet, Sofijai nav režisora ego, vismaz viņa neļāva to manīt. Ir režisori, kuri uzvedas kaprīzāk par kinozvaigznēm, bet Sofija Kopola ir pilnīga citāda – mierīga, līdzsvarota, ļoti precīza detaļās. Tas ir katra aktiera sapnis – nav drāmu, bļaušanas, kliegšanas un tenkošanas… Es gribētu, lai visu filmu uzņemšana līdzinātos Priscillas tapšanai. Sofija Kopola ir izcila režisore, kura veido labas filmas, un tas, ka tās top mierīgi un konstruktīvi, arīdzan ir īpaši. Strādāt ar viņu bija mans sapnis.