Sanākusī publika bija tieši tik eklektiska, cik pati Mereditas Monkas personība – komponiste, dziedātāja, režisore, horeogrāfe, vizuālā māksliniece, kino, operas un mūzikas teātra veidotāja, kuratore. Vairāk nekā 60 gadu garumā mākslas avangarda procesu urdītāja.
Vairums publikas, visticamāk, devās uz koncertu ar īpaši saspicētām maņu antenām. Ne jau katru gadu Rīgā iegriežas XX gadsimta avangarda mākslas dzīvā leģenda, kura ietekmējusi virkni pasaulslavenu mūziķu, no kuriem latviešu ausij tīkamākās, visticamāk, ir Bjorka un Keita Buša.
Lietuviešu izcelsmes amerikāņu avangarda kinorežisors Jons Mekas savā Ņujorkas dienasgrāmatas otrajā sējumā ir ierakstījis: "7. decembris, 1969. No plkst. 18 līdz 19 – Mereditas Monkas koncerts." Ar 55 gadu atstarpi pienākusi mūsu kārta: 9. maijs no plkst. 19 līdz 20, ar trīs ovācijās izplaudētām piedevām pāri stundai Mereditas Monkas koncerts Hanzas peronā.
Koncertā valdīja pilnīga mūziķu un klausītāju sakušana vienotā mākslas pārdzīvojumā. Tādu mijiedarbīgu enerģijas plūsmu, šķiet, piedzīvojām varbūt vienīgi pirmajos dzīvajos koncertos pēc pandēmijas izolācijas. 81 gada vecumā Monkas balss skanēja kā jaunai meitenei vai jebkurai dzidrai, tīrai dabas parādībai. Vienkāršība, nesamākslotība, godīgums, ne mazākās augstprātības – savu profesionālo rīku spodrināšana joprojām katru dienu, sekošana šodienas aktuālajiem notikumiem, bet paturot prātā mūžības pulsu. Pluss – jauka, gracioza humora izjūta un bērna rotaļīgums, kuru tikpat labi varētu nodēvēt arī par viedumu. Tāda uz Hanzas perona skatuves 9. maija vakarā iznāca Meredita Monka, lai kopā ar savu ilggadējo domubiedru – sitaminstrumentālistu Džonu Holenbeku – pārsegtu sērgu, karu un digitālās izolācijas izvārgušajiem laikabiedriem siltu, nomierinošu kosmosa segu. Dziesmas – kaut kas starp buramvārdiem, šūpuļdziesmām, litānijām un ziemeļblāzmas gavilēm.
Pirms koncerta šaurā žurnālistu lokā Meredita Monka un Džons Holenbeks sniedza interviju. Meredita Monka vairākkārt uzsvēra, ka ļoti priecājas uzstāties Rīgā, jo dzimtas DNS pētījumi norādot virzienu uz baltu izcelsmi un viņa sajūtot kaut ko radniecīgu. Jāatgādina, ka pērn Meredita Monka koncertēja Viļņā. Viņa atceras arī koncertu Viļņā pirms 25 gadiem, uz kuru esot sabraukuši arī ļoti daudzi latvieši.
Starp citu, Mereditai Monkai nav telefona – "vispār nav".
Kura tradīcija jūsu vokālajās fonētiskajās spēlēs ir īpaši svarīga? Varbūt ietekmējuši Tibetas dziedājumi?
Šajā jautājumā vienmēr attiecībā uz manu darbu ir pārpratums. Ir cilvēki, kas ceļo uz dažādām vietām, un viņus ietekmē dažādas tradīcijas un stili, bet es visu laiku esmu strādājusi pati ar savu balsi, es to atklāju pati savā ķermenī. Cilvēki vēlāk ir teikuši, ka tas viņiem atgādina vienu vai otru stilu vai tradīciju, bet tas nav veids, kā es strādāju. Tā ir liela atšķirība. Es savu balsi atklāju pati – tās rezonēšanas iespējas, visu virstoņu sistēmu. Un tad cilvēki teica – o, tas droši vien nāk no tibetiešiem. Nē, nē, tas ir Monkas stils (smejas). Tas ir mans process – pētīt savu ķermeni un iet tajā dziļi, dziļi, dziļi.
Vai, atklājot savu īpašo balss tehniku, esat ietekmējusies arī no putnu dziesmām?
Es dzīvoju Ņujorkā, kur visapkārt ir troksnis. Albumu Bruņurupuču sapņi (1983) lielā mērā ietekmēja mana dzīve lielpilsētā, bet mani vienmēr ir ļoti ietekmējusi daba. Īpaši Meksikā, kur ir visas šīs ainas no kovboju filmām. Es reizēm tur vienkārši sēdēju kalnos un klausījos dabā. Nevaru teikt, ka es imitētu dabas skaņas, bet dabas ritmā ir kaut kas neticams. Es tur sadzirdēju kosmisku orķestri. Kāpēc šis putns tur ir uzradies tieši šajā brīdī? (Atdarina ko līdzīgu vārnu balss skaņām.) Tas ir īpašs ritms. Jā, es domāju, ka daļa no manas mūzikas ar to sasaucas. Es domāju, ka man tas notiek intuitīvi. Skaņdarbu Offering no albuma Volcano songs (1997) viena grupa dziedāja no viena kanjona, otra atsaucās no cita kanjona. Un tas notika naktī. Tas bija tiešām spēcīgi.
Jūsu stils ir pazīstams ar to, ka praktiski nemaz nelietojat vārdus. Kāpēc?
Manuprāt, vārdi ir pārāk tieši – tie norāda, ko just un ko ne. Es nācu no ģimenes, kur vārds bija cieņā, man patika rakstīt. Es mūzikā ienācu arī no dejas pieredzes. Es biju iemācījusies uzticēties saziņai bez vārdiem. Tā ietiecas senos laikos, pašos cilvēces pirmsākumos. Vārdu nelietošana man ļauj tieši uzrunāt cilvēkus visā pasaulē, neejot cauri valodas un tulkojuma filtram. Ja es lietoju vārdus, tad tikai abstraktus, kā, piemēram, Pēdējā dziesmā/Last Song un Happy Woman/Laimīga sieviete.
Es visos savos darbos, arī filmās, meklēju emocionālo centru. Vienreiz, sēžot pie klavierēm, piedzīvoju atklāsmi. Sākumā es jutos ļoti vientuļa. Daudzi cilvēki uz to, ko es daru, reaģēja – nu jā, interesanti... Bet patiesībā es biju tik laimīga, ka biju viena. Tagad jauniem cilvēkiem ir ļoti grūti atrast savas balsis, jo tu vari klausīties jebko! Tas rada lielu apjukumu. Manas sāpes un mana vientulība man palīdzēja atrast savu balsi. Es biju veiksminiece. Neklausījos neko citu kā vien savu balsi.
Nesen beidzās jūsu plaša retrospekcija Amsterdamā. Kāpēc jūs izvēlējāties šādu nosaukumu – Calling?
Es domāju, ka mums, katram cilvēkam, ir kāds aicinājums uz kaut ko. Dažreiz cilvēki tajā neieklausās vai neatrod veidu, kā, sekojot savam aicinājumam, izdzīvot un paēst katru dienu. Jā, man bija sajūta, ka man tas ir jādara un ka tas ir mans. Es pat atceros dienu savos agrīnajos divdesmit, kad noslēdzu ar sevi līgumu, ka būšu māksliniece. Es visu dienu gulēju gultā un dienas beigās biju izlēmusi, ka būšu māksliniece (smejas). Calling ir vairākas nozīmes – tas nozīmē kādam zvanīt, arī profesiju, un arī aicinājumu, to, ko jūs atdodat citiem cilvēkiem. Izstāde Amsterdamā bija tik skaista. Es pat raudāju. Izstāde notika 700 gadus senā baznīcā. Man vaicāja, vai man ir kādi skaņdarbi baznīcas zvaniem? Teicu, ka man viens ir senāk iesākts, lai gan tas vairāk domāts klavierēm. Pārveidoju to, un Karolaina to pirms divām nedēļām nospēlēja ar baznīcas zvaniem.
Kas jūs pievelk vienam pie otra, ja tik daudzus gadus spēlējat kopā?
Džons Holenbeks. Mēs satikāmies 1998. gadā. Mūs saveda kopā mūsu kopējais draugs. Es tobrīd kolekcionēju visādus niekus – dažādus priekšmetus, kas rada skaņas. Viņa atnāca pie manis ciemos. Kad atvēru kastes, Meredita bija ļoti pārsteigta. Nav daudz cilvēku, kurus šis skats aizrautu. Meredita vairāk izsakās ar balsi, es – ar sitaminstrumentiem, bet pamatā, man šķiet, tā ir viena un tā pati izteiksme, viena lieta, ko mēs darām. Savā ziņā Mereditu uzskatu par savu mentoru un varu no viņas mācīties. Esmu vienkārši laimīgs kopā ar viņu spēlēt.
M. M. Mūziķi, ar kuriem kopā muzicēju, ir kā ģimene. Mana mūzikas ideja un izjūta nenozīmē tikai vienu vai otru bītu. Tās ir vairākas pasaules, kas sanāk kopā. Man ļoti patīk radīt mūziku kopā ar Džonu, jo viņš ļoti dziļi ir nodevies mūzikai. Mēs abi esam lieli improvizētāji, bet forma ir noteikta. Vienmēr varu rēķināties ar viņu blakus un droši atgriezties atpakaļ no savas improvizācijas. Man ar Džonu kopā ir gan plūduma, gan formas sajūta.
Pēc kovida notika meistardarbnīcas visā pasaulē. Es kā vecāka māksliniece gribu cilvēkiem dot iedvesmu iet uz priekšu. Ļoti svarīgi ir būt pieejamam cilvēkiem. Runāju ar vienu draugu, kurš pasniedz džeza skolā, jauni cilvēki zaudē dūšu un saka – kāpēc man vispār studēt, ja nezinu, kur es īsti varēšu spēlēt. Tas ir tik skumji. Pirmais koncerts pēc pandēmijas bija burtiski ekstātisks. Ak mans dievs! Arī Zoom koncerts bija lielisks, bet šim atgriešanās koncertam nav līdzinājies nekas. Zūmā problēma ir skaņas kavēšanās, līdz ar to tu nevari spēlēt ar cilvēkiem kopā. Mākslinieki vienmēr izdzīvos. Dziedinošs spēks. Dot cilvēkiem spēku iet tālāk.
Vai jūs 60. līdzdalījāt citu avangardistu idejas un meklējumus vai gājāt savu, savrupu mākslas ceļu?
Es biju savrupa. Jāatceras, ka tas bija rokenrola laiks, kas bija vairāk nācis no intelektuālās Eiropas. Es gribēju atgriezties pie pirmatnības – asins balss, sirdspukstiem. Tajā laikā arī vienīgā tādā veidā strādāju ar balsi. Es visvairāk esmu ietekmējusies no džeza pasaules. Jau kopš 1983. gada man ir brīnišķīga vokālā skolotāja Džaneta Lovetri. Pie viņas mācās visdažādāko žanru dziedātāji, sākot ar klasiskiem vokālistiem un beidzot ar rokenrola un džeza dziedātājiem. Pateicoties viņai, mana balss joprojām ir vesela, stipra un lokana, un es joprojām izklausos kā es pati. Tā ir izcila skolotāja pazīme – ļaut katram izkopt savu individuālo skanējumu, nevis mēģināt visus vienādot.
Ja vēlamies ienirt jūsu mākslā, vai mums ir jāatslēdz mūsu racionālais prāts un jātuvojas zemapziņas pasaulei?
Pirmkārt, jūsu kontaktam ir jābūt tiešam, ar visām maņām kā veselumam. Jāatslēdz ir tikai tas prāts, kas visu laiku grib apšaubīt un uzdot jautājumus par jūsu pieredzi tā vietā, lai būtu tajā iekšā. Es cenšos panākt, lai mans prāts nejautā tā vietā, lai vienkārši būtu.
Mēs dažādu iemeslu dēļ zaudējam kontaktu cits ar citu. Vai ir kādi citi līdzekļi bez mākslas, kā to atjaunot?
Garīgā praktizēšana. Censties meklēt līdzīgo visos cilvēkos. Es katru dienu raudu, klausoties BBC. Ir svarīgi iemācīties klausīties otrā cilvēkā un veidot ar otru saikni, pat ja tas ir tikai viens cilvēks. Man šķiet, mēs esam aizmirsuši, cik tas ir liels spēks. Man nepatīk tas cilvēks, kas iet pa ielu. Tālāk – man neviens nepatīk, kas viņam līdzinās. Un nākamais jau ir karš. Jāsaprot sevī, kāpēc tā ir. Mēs reaģējam lielākoties uz impulsiem. Mums visiem tas ir raksturīgi.
Vai jūs joprojām meditējat?
Jā, es meditēju.
Kas jūs mūsdienās interesē, saista?
Es esmu ļoti zinātkāra persona, man patīk mācīties. Mācīšanās ir tik brīnišķīga.
Dž. H. Mācīšanās ir iemesls, kāpēc turpinām būt dzīvi un aktīvi. Es vairs nekrāju lietas, bet cenšos tās dot tālāk.