Positivus festivāls notiek jau šonedēļ, tāpēc piedāvājam interviju, kuru telefoniski sniedzis viens no festivāla ārvalstu viesiem – King Charles. Viņš jau ir uzstājies pagājušā gada festivālā un ar lielu prieku šeit atgriezīsies, jo uzstāšanās Latvijā ļoti patikusi un publika bijusi lieliska. Mūziķis ir visai noslēpumaina personība, detalizētu informāciju par kuru atrast nav viegli – 1988. gadā Londonā dzimušā mūziķa īstais vārds ir Čārlzs Kosta, viņš dziedājis skolas korī un pāris gadus studējis socioloģiju Daremas universitātē, pēc tam studijas pametis, lai atgrieztos Londonā, pieņemtu pseidonīmu King Charles un pievērstos tikai mūzikai. 2007. gadā viņš uzvarējis Starptautiskā dziesminieku jeb dziesmu rakstnieku konkursā, kas ik gadu notiek Nešvilā un kura žūrijā ir bijušas vai visas slavenības - no B.B. Kinga un Džo Satriani līdz Džulianam Kasablankasam (The Strokes), Adelei un Pitbull.
Tavā personībā ir kas maģisks. Vārds, tēls, pati mūzika mani uzrunāja ar pirmo reizi.
Paldies, to ir vienmēr patīkami dzirdēt.
Kāpēc izvēlējies pseidonīmu King Charles? Vikipēdijā atradu, ka karaliskajā ģimenē tādi ir bijuši veseli desmit.
Tas ir mans īstais vārds, hahaha. Patiesībā es domāju, ka mēs visi savā ziņā esam savas paaudzes līderi jeb karaļi, un es esmu viens no viņiem. Es pat teiktu, ka esmu viņu pārstāvis, kurš kāpj uz skatuves.
Kad sāki rakstīt dziesmas?
Es domāju, ka to nevar īsti pateikt, jo to esmu darījis mūžu mūžos – kopš aizlaikiem. Apzinos vienīgi posmu kopš saviem tīņu gadiem, kad sāku rakstīt dziesmas, kuras šodien dēvēju par savām un zem kurām parakstos.
Kas tevi iedvesmo dziesmu rakstīšanai? Es nedomāju tikai mūziku, bet jebkādas lietas.
Mani vienmēr ļoti iedvesmojis Oskars Vailds, brīvības cīnītāji – Nelsons Mandela un Mārtins Luters Kings.
Kā top tavas dziesmas?
Dažreiz vispirms ir vārdi, kuriem vajag mūziku, dažreiz otrādi. Pārsvarā gadījumu sākumā ir ideja – tas ir pats galvenais, un tad man nepieciešams viss šis dziesmu radīšanas process, lai tā nepaliktu tikai manā galvā un sasniegtu klausītājus.
Tavos video redzēju, ka spēlē ģitāru, klavieres, dziedi. Vai ir vēl kas, ko tur neredz?
Bungas. Vēl es spēlēju bungas. Bet uz skatuves es pats spēlēju ģitāru un mani pavada grupa - bundzinieks, basists, taustiņinstrumentālists un fona vokālists. Dzied pilnīgi visi.
Tu savā mūzikā izmanto no Karību salām nākušu sitamo instrumentu ar unikālu skaņu, kas atgādina bļodu un kas mūsdienu populārajā mūzikā nepelnīti aizmirsts – metāla bungas (steel drums), ko savulaik daudz lietojuši Boney M.
Tiešām viņi ir to izmantojuši? Tas jauki. Jā, man arī ļoti patīk, kā tas skan un tāpēc labprāt lietoju to, jo vēl neesmu dzirdējis, ka būtu izdevies atdarināt šī instrumenta skanējumu ar elektronikas palīdzību.
Vai tev ir kādi favorīti mūzikā?
Jā. Man patīk Vampire Weekend, Kanye West, Laura Marlina (Čārlzs 2007. gadā viņu iesildījis koncertos ar savu nu jau izjukušo grupu Adventure Playground – aut.).
Es sāku rakstīt dziesmas ar vēlmi uzrakstīt tik labi, kā tas ir sanācis Bobam Dilanam, bet tad sāku interesēties par citādām skaņām, kas raksturo vēlākus laika posmus un tad nu sanāca tas, ko tagad var dzirdēt manās dziesmās.
Ko gaidi no klausītājiem, kad dodies uz skatuves?
Vislabāk, lai viņi jau iepriekš būtu iepazinuši manas dziesmas ierakstā – tas ir labākais veids, kā pilnībā uztvert manu koncertu.
Dažreiz labāk ir, ja klausītājs tiek koncertā apburts ar iepriekš nedzirdētām dziesmām.
Tas ir cits veids, kas prasa nopietnu mūzikas klausīšanos un koncentrēšanos uz niansēm, bet festivāla koncertā klausītājs ne vienmēr ir uz to gatavs, tāpēc labāk, ja tā viņam ir izklaide ar jau pazīstamām dziesmām, kas ir šī šova sastāvdaļa.
Vai vari sevi iedomāties pēc desmit vai divdesmit gadiem?
Jā. Es domāju, ka visas lietas ies labi. Joprojām būšu mūzikā, jo tā man ir svarīgākā lieta pasaulē.