Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Nekādu bērnu vispār nav. Intervija ar Ilmāru Šlāpinu

Ar jauno grāmatu Es nemāku, komatus Ilmārs Šlāpins kārtējo reizi apliecina savu aktīvo iesaisti sabiedriski un sociāli atvērtākas un veselākas sabiedrības veidošanā.

Mākslinieks Ilmārs Šlāpins, viņš arī dzejnieks, rakstnieks, dramaturgs, publicists, tulkotājs, redaktors, dīdžejs. Daudzi Šlāpinu pazīst arī kā filosofu, ilggadēju interneta žurnāla Satori redaktoru līdz nesenam laikam, žurnālistu, mūzikas apskatnieku, pasākumu vadītāju. Varbūt viņš ir vienkārši Šlāpins. Gandrīz kā Voltērs vai Sokrats. Izdevniecības Neputns paspārnē izdots Šlāpina jaunākais dzejoļu krājums Es nemāku, komatus. Lai gan Šlāpins pats uzskata, ka visu var iemācīties – arī darbdienās baudīt maigus, garus rītus ar grāmatu rokās, klausoties mūziku un ik rītu izspēlējot brokastu performanci cilvēkiem, kurus pats nemaz nepazīst. Brīvajā laikā Šlāpins dara to pašu.

Šlāpina grāmatas tiek izpirktas vienā acumirklī, jo tās visas ir sava veida fenomens. Es nemāku, komatus ir vairāk nekā dzejas rotaļas, dažkārt šajos dzejoļos tiek atainota netaisnība vai pat cietsirdība, ar kādu saskaras bērni, nonākot konfrontācijā ar (pieaugušo) pasauli. Ar šo grāmatu Šlāpins kārtējo reizi apliecina savu aktīvo iesaisti sabiedriski un sociāli atvērtākas un veselākas sabiedrības veidošanā. Šī grāmata ir jālasa ne tikai bērnu vecākiem, tai ir arī jāstāv uz katra pedagoga un psihologa naktsskapīša vai brokastu pleilistē.

Pastāsti, kam domāta tava jaunākā dzejas grāmata Es nemāku, komatus – bērniem vai pieaugušajiem?

Man.

Tev?

Šodien dzirdēju, ka režisors Jānis Ābele sarunā ar Martu Martinsoni teica, ka viņš nefilmē bērniem, bet sev – visi režisori filmē filmas sev. Padomju laikos grāmatas pasītē obligāti bija jānorāda, kādam lasītājam tā ir paredzēta. Manai grāmatai tas ir rakstīts uz vāka.

Grūti audzinātiem bērniem?

Grāmatai tuvojoties nobeigumam, domāju par to, kā atšķiras bērni no pieaugušajiem un kā atšķiras bērnu dzeja no pieaugušo dzejas. Atcerējos, ko ir teikuši citi, piemēram, slavenā Harmsa attieksme pret bērniem – zinām, ka, būdams bērnu dzejas autors, Harmss neieredzēja bērnus. Tomēr nevar zināt, vai tā nebija tikai literāra poza vai arī viņš patiesi tā domājis – ka bērni ir mazi, riebīgi večuki un viņus vajag nīdēt ārā par katru cenu. Uldis Tīrons savulaik ir sacījis, ka bērni nav cilvēki, ka viņiem vēl ir jāizaug par cilvēkiem. Savukārt Inese Zandere ir teikusi, ka bērnu dzeja ir tas veids, kādā mēs bērniem palīdzam izprast pasaules iekārtojumu, un arī ar formas palīdzību – ritmu, atskaņām, uzbūvi – ar šo tīro formu mēs parādām, ka pasaulē ir kārtība, un bērns caur to iemācās arī domāt zināmā kārtībā.

Sapratu, ka ar savu dzeju īsti nepildu to funkciju, ka nemēģinu bērnus ielikt kaut kādā pasaules kārtībā, nemēģinu viņus izaudzināt par pieaugušajiem vai par cilvēkiem, drīzāk es ar šo krājumu paužu uzskatu, ka nekādu bērnu vispār nav, – mēs visi piedzimstam kā cilvēki. Un arī nomirstam kā cilvēki. Atšķirība ir tikai tajā, ka sākumā mēs daudz ko nezinām un beigās daudz ko neatceramies, bet visu laiku nesaprotam, kas īsti notiek.

Nav tā, ka pieaugušie saprot, bet bērni nesaprot vai ka pieaugušie var kaut ko paskaidrot bērnam. Tie, kurus mēs saucam par pieaugušajiem, nesaprot daudz ko citu, ko bērni varbūt saprot. Es neredzu un nevaru novilkt robežu, kurā brīdī bērns kļūst par pieaugušo, tāpēc man šķiet, ka šie dzejoļi ir visiem.

Kā tev radās doma par šādiem dzejoļiem? Vai grāmatas iecerei jau no paša sākuma bija kāds koncepts?

Sākumā dzejoļi krājās, tad vienā brīdī parādījās koncepts. Bija dzejoļi, kas neiekļuva krājumā Karmabandha (2007), es tos atliku malā, jo tie tur neiederējās. Tad, rotaļājoties ar dažādām formām, kas atgādina bērnu dzeju, sāku pēc Ineses Zanderes lūguma rakstīt krājumam Garā pupa. Es varēju salīdzināt, kā mani dzejoļi izskatās uz pārējo fona, – tur bija gan citu latviešu dzejnieku mūsdienās rakstīti bērnu dzejoļi, gan agrāk rakstīti bērnu dzejoļi, gan pašu bērnu rakstīti dzejoļi, kas atkal ir cits žanrs, – un tā nav dzeja bērniem, bet gan bērnu rakstīta dzeja, un arī droši vien sev.

Protams, ir zināma vēlēšanās teikt, ka daudzi mani dzejoļi ir domāti vecākiem, jo vismaz dažos no tiem tiek parādīta bērna situācija, viņa pārdzīvojumi, bažas, neziņa, apmulsums... vai arī tiek parādīts, kā pieaugušie sarunājas ar bērniem, kā bērniem tiek uzspiesti kaut kādi domāšanas modi, klišejas un kā bērni tos bieži vien nekritiski pieņem. Kad biju satikties ar 1.–4. klašu skolēniem, es nolasīju dzejoli par mani, māmiņ, nebēdā/ man dibens ir no vates un mēs to analizējām, viņi teica, ka tas ir dzejolis par meiteni, kuru mamma per, bet viņai tas patīk, ka viņu per. Ir taču tādas situācijas, kad viena vai otra cilvēka rīcības rezultātā mēs pieņemam izkropļotus attiecību modeļus. Citi mani dzejoļi ir tādi, kas aicina pieņemt vai saprast, cik cilvēki ir dažādi un ka ne vienmēr klišejas darbojas un ne vienmēr ir vajadzība turēties pie stereotipiskiem uzvedības modeļiem.

To var saukt par sociāli aktīvu dzeju?

Nu, lai iet! (Smejas.) Daudzi dzejnieki baidās teikt, ka viņu dzejoļi ir sociāli aktīvi, vai negrib, lai viņu dzejoļi būtu sociāli aktīvi, un uzskata, ka dzeja ir dzejas pēc, nevis rakstīta kādas sociālas ietekmes vārdā. Savulaik kādā TV diskusijā Liāna Langa uz jautājumu: "Nu, kur tad ir tā politiskā dzeja Latvijā?" atbildēja: "Es rakstu, tūliņ būs!"

Es ar interesi gaidīju, kad iznāks viņas krājums Velēnu kleita, bet biju mazliet dusmīgs, jo, zinot viņas pozīciju dažādos jautājumos, neatradu tur tādu politisko dzeju, kādu biju no viņas gaidījis. Man bija par maz. Man šķiet, ka šāda dzeja – politiska dzeja – Latvijā ir vajadzīga, un es to vēlos redzēt, tāpēc nekautrētos, ja kāds saskatītu kādu politisku rīcību manā dzejā. Uzskatu sevi par publicistu, un publicists ir cilvēks, kurš pauž kaut kādu pozīciju. Protams, bieži esmu paudis kaut kādu intelektuālu pozīciju, un bieži vien nepartijisku, nekad arī nebūdams nevienas politiskās partijas biedrs.

Amerikāņu dzejnieks Edvards Hiršs intervijā man teica: "Nav tādas prasības – katram dzejniekam rakstīt politiski apzinātu dzeju. Tavā dzejnieka amata aprakstā ir teikts tikai viens – rakstīt tādu dzeju, kādu tu vari uzrakstīt. No otras puses... ja pilnīgi visi dzejnieki ignorētu svarīgākos notikumus, kas politiski skar kultūru un sabiedrību, man būtu kauns par tādu dzeju." Es viņam piekrītu.

Tava jaunākā krājuma katra dzejoļa centrā ir kāda sarežģīta, provokatīva tēma vai fenomens.

Tas nebija speciāli, bet es domāju, recenzenti pie katra dzejoļa iekavās varētu uzskaitīt kādu psiholoģisku vai pedagoģisku problēmu, ko šis dzejolis skar, nosaucot to kādā garlaicīgā vai reizēm modīgā vārdā. Dažas tēmas ir tādas, kas tobrīd ir bijušas aktuālas, piemēram, dzejolis, kas beidzas ar tēmturi #esarī.

Vai ir tēmas, par kurām nevar rakstīt dzejoļus?

Man ir teikuši, ka šis krājums izskatās ļoti noslīpēts un tajā iekšā ir stāsts. Tad tā ir veiksmīga sagadīšanās vai kopīgs grāmatas veidotāju talants. Dizainers iesaistījās krājuma uzbūves veidošanā. Arī māksliniece ar savām ilustrācijām piešķir krājumam lielāku pabeigtību un varbūt pat piedāvā lasītājam pavisam citu uztveres iespēju. Noteikti ir palikušas tēmas, kuras nav iekļuvušas šajā krājumā, bet par kurām arī varētu rakstīt, taču tādi dzejoļi vienkārši neatnāca. Piemēram, tēma par bērnu seksuālo izmantošanu, es domāju, ir svarīga, un to var skart. Es būtu varējis par to rakstīt, bet nav uzrakstījies.

Ja tu saki, ka daudzi dzejnieki izvairās, ka viņu darbi tiktu saukti par sociāli aktīviem, vai tas nozīmē, ka literatūra tomēr ir konservatīvāka, salīdzinot ar vizuālajām mākslām, kurās sociāli aktīva māksla ir kļuvusi par trendu?

Mākslā izdomātība vai daudzu ideju iekļaušana neskaitās slikta gaume, vismaz pagaidām. Bet sadomāta literatūra, it īpaši sadomāta dzeja, aizvien ir tāda. Vienīgā, kas tagad Latvijā atplaukst un ir interesanta, ir konceptuālā dzeja, taču arī tā visbiežāk ir pilnīgi asociāla vai apolitiska – Pelšs, piemēram. Viņa jaunākais krājums Rembo 2016 ir uz robežas ar laikmetīgo mākslu – tikpat labi tas varētu stāvēt, piemēram, tukšā istabā uz galdiņa izstādē Survival Kit un darboties kā laikmetīgās mākslas darbs. Domāju, ka literatūrā ir maz sociāli aktīvu darbu, jo aizvien velkas līdzi trauma no padomju laikiem, no sociālistiskā reālisma un nepieciešamības literatūrā paust cēlas idejas.

Vai tieši bērnu literatūra nav tā teritorija, kur – īpaši pēdējā laikā – tie jautājumi tiek skarti?

Tas vienmēr tā ir bijis, ka bērniem domātajai literatūrai ir jābūt audzinošai vai sliktākajā gadījumā – izklaidējošai. Tas viss ir apnicis, un es domāju, ka pašlaik latviešu literātiem gribas vairāk brīvības un spēlēšanās, kas arī brīžiem strādā audzinoši – parādot un ieaudzinot to, ka tu drīksti būt brīvs, tu drīksti būt nepareizs, tu drīksti interesēties, piemēram, par kakām. Ir vesela rinda grāmatu par kakām, kas ir saviļņojušas latviešu lasītājus, – Kivirehks vai grāmata par kurmīti, kurš gribēja zināt, kas viņam uztaisījis uz galvas.

Manā dzejoļu krājumā ir vēl viens bērnišķīgs jeb infantils aspekts – daudzu šo dzejoļu liriskais varonis var būt arī pieaudzis, tikai saglabājis sevī tādu bērnišķīgu domāšanas veidu vai attieksmi, – tas arī nemaz nav slikti, bet mēs esam pieraduši domāt par infantiliem pieaugušajiem kā par kaut ko nepieļaujamu, jo mums ir jākļūst pieaugušiem un jābūt nopietniem. Lai gan jau Kristus teica: esiet kā bērni!

Tieši bērnišķīgs izteiksmes veids ļauj runāt par neērtām lietām?

Jā, tas ļauj pateikt kaut ko vairāk vai kaut ko citu, ko es, piemēram, savā publicista intonācijā nevarētu, savukārt šādā veidā es varu, – par čekistu, kas dauza pret sienu savu bērnu, – dzejoļa sākumā tiek nosodīts neziņotājs, un beigās tas viss tiek pārvērsts farsā – ziņotājam pasaulē nav nekā svarīgāka kā nodot, "nostučīt" kādu. Šī farsa izmantošana jau parāda to ambivalento attieksmi pret visu šo jautājumu – mēs īsti nesaprotam un nezinām, kas ir labi vai slikti, mums it kā ir skaidrs, ka padomju ziņotāji bija slikti, bet tajā pašā laikā viņi taču bija labi cilvēki, reku, viņi tepat līdzās mums vēl staigā, savu toreizējo rīcību ir nožēlojuši vai toreiz nesapratuši, vai arī visu dzīvi ir pārdzīvojuši un sabeiguši savu veselību, un mums tagad viņu par to ir žēl. Un ko darīt ar šodienas ziņotājiem vai neziņotājiem – vai šodien ziņot ir labi vai slikti?

Valsts ir sākusi kampaņu par to, kā atšķiras "stukačs" no ziņotāja – Melnais bruņinieks ir "stukačs", bet Lāčplēsis ir labais ziņotājs, kas šodien ziņo par to, ka priekšnieks maksā algu aploksnē. Ceru, ka es šajā krājumā nevienā brīdī neesmu devis skaidrus norādījumus vai iebakstījis, kā ir pareizi un kā ir nepareizi.

Kam tu tos dzejoļus lasi – bērniem vai pieaugušajiem?

Biežāk pieaugušajiem. Taču, arī lasot bērniem, es nesāku lasīt bērnišķīgi.

Vai "Šlāpins" jau ir kļuvis par zīmolu?

Kāpēc uz vāka ir rakstīts tikai "Šlāpins"? Tā bija grāmatas dizainera ideja.

Viņš tevi konceptualizēja?

Jā, jā. (Smejas.) Kad mēs domājām par grāmatas noformējumu, mēs to darījām kopā ar dizaineru Alekseju Muraško un mākslinieci Kristīni Martinovu. Viņa pirmais priekšlikums bija ņemt vecu, klasisku burtveidolu, ko padomju laikā izmantoja mācību grāmatās. Tas ir ļoti neitrāls, viegli lasāms un nepievērš sev uzmanību. Zemapziņā tas droši vien atsauktu bērnības skolas grāmatas. Taču tad viņš nolēma eksperimentēt un izvēlēties kaut ko trakāku – burtveidolu Serapion, ko ir radījis Františeks Štorms, Prāgas čehu fontogrāfs, kurš taisa pilnīgi trakus burtus. Skatoties uz šo burtveidolu pa gabalu, neredzi neko īpašu, bet, ja pievelc tuvāk, daudziem burtiem parādās dīvainas detaļas – kāds sīkumiņš, izliekums, kas nekrīt acīs, bet paliek kaut kur zemapziņā vai acs stūrītī, un iespaids rodas mazliet dīvains.

Mēs vairākos veidos vēlējāmies lasītāju mulsināt. Arī ilustrācijas tika pagrieztas par 90 grādiem – Kristīne tās zīmēja taisni, bet Aleksejs tās ievietoja 90 grādu leņķī. Ilustrācijas neataino to, kas dzejolī rakstīts, bet tās tika zīmētas katram konkrētajam dzejolim. Viena no bērnu dzejas pazīmēm ir, ka tā ir pilna ar tēliem, detaļām, priekšmetiem, darbībām, un uzzīmēt tos kā komiksu būtu ļoti viegli, bet tas būtu neinteresanti. Tāpēc mēs gribējām, lai ilustrācijas stāsta kaut ko pilnīgi citu. Ilustrācijas samulsina lasītāju, piemēram, ierauga tārpu kaudzīti, un viņam ir jādomā, kāds sakars tārpu kaudzītei ir ar to, ko es tikko izlasīju, – un tur veidojas jaunas konotācijas un saspēles.

Aleksejs gribēja izveidot vāku, kas rada pilnīgi citu iespaidu, – lai vāks izskatītos pēc XVII–XVIII gadsimta eseju krājuma. Kompozīcijas dēļ viņam gribējās, lai augšā būtu viens vārds, nevis divi. Viņš jautāja, vai drīkst rakstīt tikai "Šlāpins", lai būtu tāpat kā "Voltērs" vai "Sokrats". Pēc šāda salīdzinājuma man bija grūti atteikties! (Smejas.) Protams, ir grūti nomest savu vārdu, jo tas taču ir mans vārds. Bet tas lecīgums uz vāka arī samulsina cilvēku prātus.

Tomēr kā tu sadzīvo ar šo "Voltēra" Šlāpinu?

Esmu domājis par to, ka man traucē mans vārds – nevis "Ilmārs", bet "Ilmārs Šlāpins" traucē. Jo man ir tāds netikums – strādāt dažādos žanros. Savukārt lielākajai daļai cilvēku ir netikums uzlikt uzlīmes – pieņemt, lūk, šis cilvēks ir "dzejnieks", šis ir "mākslinieks", šis ir "mūziķis". Man bija ļoti grūti tikt vaļā no uzlīmes "filosofs", jo tā ir mana izglītība un to visur pieminēja.

Kad iznāca Karmabandha, tas bija briesmīgi – "filosofs izdevis dzejoļu krājumu"! Iedomājies, to lasa nevis kā dzeju, bet kā filosofa sarakstītus dzejoļus. Man bija grūti panākt, lai mani sauc par dzejnieku, jo es jau biju sadarījis visu ko citu. Tad es sāku nojaukt pēdas un teikt visu garo penteri, kas es esmu: dīdžejs, filosofs, rakstnieks, publicists, redaktors, dramaturgs, tulkotājs... arī mākslinieks. Es krāju šos dažādos apzīmējumus tieši tāpēc, lai neviens no tiem nepieliptu līdz galam. Taču cilvēkiem šķiet drošāk un skaidrāk, ja ir viens apzīmējumus.

Tavā autora vizītkartē Satori mājaslapā arī ir uzskaitīts šis garais saraksts, bet beigās vēl pievienota piebilde, ka brīvajā laikā dari to pašu. Pastāsti par savu brīvo laiku!

Tā ir mana dzīves pozīcija – man nekad nav paticis algots darbs, kurā ir jāstrādā no deviņiem līdz pieciem, un tad, atnākot mājās, ir jādara viss pārējais vai piektdienu vakaros – jāpiedzeras, sestdiena – jāpavada ar bērniem, un tad pirmdien atkal uz darbu. Vienmēr esmu mēģinājis iekārtoties tā, lai varētu darīt jebkurā brīdī jebko, ko vēlos, un tas bieži vien nepatīk kolēģiem vai dzīvesbiedriem, kuriem ir citādi uzskati par to, kā ir pareizi jādzīvo. Es rakstīju, rediģēju un visu pārējo darīju jebkurā laikā – pa naktīm, brīvdienās, bet, piemēram, otrdienas rītā es gribēju aizbraukt pie jūras un pastaigāt pāris stundu tur. Nekad neesmu nodalījis darbu no pārējās dzīves.

Vai tev tagad ir vairāk brīvā laika, kopš vairs neesi Satori redaktors? Sociālajos tīklos esi izveidojis savu lapu Brokastu pleiliste.

Es tagad varētu stāstīt, cik labs un tālejošs ir šis brokastu projekts, bet tikpat labi tas var jebkurā brīdī beigties. Tas sākās tieši tāpēc, ka man nebija darba, es modos piecos sešos no rīta, un man bija laiks kaut ko izdomāt un pagatavot, bet tad bija arī brīži, kad man nebija laika, es biju ar kaut ko aizņemts, un tad man nācās piespiesties, lai uztaisītu brokastis, un es sapratu, ka šāda publiskošana – ēdiena fotografēšana jau ir tāds nodrāzts interneta mēms –, ka to darīt jau ir metavaloda.

Es pieņēmu striktu formulu: pieminot mūziku, ko es klausos, ēdot brokastis, ēdienus, kas ietilpst manās brokastīs, un grāmatu, kas tajā brīdī gadās uz galda, ko es atšķiru un ieskatos, – grāmatu, kas ir paņemta no mana grāmatplaukta vai arī nesen nonākusi manā rīcībā. Tā bija tāda konkrēta, strikta shēma, ko vajadzēja katru rītu aizpildīt, un tas mobilizē, tas cilvēku disciplinē. Ir bijuši rīti, kad es negribu neko ēst, agrāk es vispār neēdu brokastis, ļoti bieži aizgāju no mājām neēdis. Taču tagad tas man ļauj izbaudīt brokastu mājīguma ideju, rīts nepaiet vienkārši steigā vai dusmās uz laikapstākļiem vai ka nāk miegs, vai kaut kas ir jādara, vai jāved bērni uz bērnudārzu un viss jāpaspēj. Tas viss cilvēkam vienmēr ir sabojājis rīta brīžus, un man šķita interesanti uzdāvināt sev atpakaļ rītu kā kaut ko patīkamu un piepildītu. Šis ir tāds terapeitisks paņēmiens.

Vai ceri, ka tas savā veidā atstāj arī labvēlīgu ietekmi uz Brokastu pleilistes sekotājiem?

Kaut kādā ziņā tā ir arī saruna, jo tas sociālajos tīklos tiek publicēts reālajā laikā – tajās rīta stundās, kad es to pagatavoju un sēžos pie galda, es kaut kādā veidā arī sarunājos ar cilvēkiem, kurus es pazīstu vai pat nepazīstu, kuriem patīk tas, ko es lasu, ēdu vai klausos. Tādā veidā var atrast mūziku, par kuru agrāk nav bijis priekšstata, ka tā eksistē, tu vari parādīt to citiem, citi to var noklausīties tajā pašā brīdī. Un grāmatas.

Viena mana istaba ir pilna ar grāmatām, un mazliet vēl gaitenī uz grīdas. Kaut kas ar tām ir jādara. Tās nevar visu laiku tikai stāvēt plauktā. Bet arī lasīt visas vienlaikus es nevaru. Taču, ja man katru rītu ir jāizvēlas viena grāmata – jāatnes no vienas istabas uz otru, jānoliek, jāpaskatās uz to, jāatšķir, tas, pirmkārt, dod šai grāmatai vēl vienu iespēju, un, otrkārt, tas man arī kaut ko dod, pat ja es to neizlasu vai esmu kaut kad lasījis, vai esmu kādreiz iegādājies ar nolūku kādreiz izlasīt un tad aizmirsis, un tagad atkal to atceros, izvelku no plaukta, atšķiru, atkal nolemju, ka noteikti izlasīšu...

Šādā veidā turpinās grāmatu krājēja likteņa attīstība. Tā es arī varu parādīt citiem interesantas grāmatas, parunāt par tām. Varbūt tas ir kautrīgs sludinājums – re, kāda man ir grāmata, varu iedot!

Kas tavai grāmatai Es nemāku, komatus piestāvētu brokastīs?

Dažkārt izvēlos pēc pretstatu principa – kaut ko pilnīgi nepiemērotu, neatbilstošu. Dažkārt saskaņotu – Bukovska grāmatu un Bukovsku dzeju mūzikā, tad tur droši vien piestāvētu viskijs, alus un cīsiņi. Katru rītu jau nevar gatavot ceptu olu un vārītu cīsiņu, man jāizdomā kaut kas jauns. Katru rītu nesanāk, bet ir jāpacenšas. Arī šādā veidā es dažādoju savu ēdienkarti. Tam ir arī labi jāizskatās – lai būtu dažādas krāsas, lai citiem būtu interesanti vai viņi domātu: "Wtf, ko viņš tur ēd?!"

Man ļoti patīk japāņu ēdiena filosofija – pēc viņu ieskatiem ēdienreizē jābūt ēdieniem, kas pārstāvētu visas krāsas, visas garšas, lai būtu pēc iespējas lielāka dažādība, un ēdienam ir jābūt uztveramam ar visām maņām. Japāņu izpratnē visam ir jābūt precīzam – tējai jāuzlej noteiktas temperatūras ūdens, jāievēro precīzs minūšu skaits, priekšmeti jānovieto noteiktās vietās. Šie formālie ierobežojumi ievieto vai pat izsit apziņu no ikdienas rutīnas – stingri rāmji bieži var būt atbrīvojoši, nevis ierobežojoši.

Pie kā tu tagad strādā?

Pie reklāmas kampaņas – dzejoļu krājumam. (Smaida.) Ja nopietni, visvairāk es šobrīd nodarbojos ar nākamo dzejoļu krājumu. Man ir kārdinājums to pašizdot. Tas Latvijā tiek uzskatīts par sliktu stilu – tikai pilnīgi lūzeri paši izdod savas grāmatas, bet citur tā nav. Igaunijā, piemēram, Mārja Kangro pati izdod savas grāmatas. Mans nākamais krājums būs veidots no dzejoļiem, kas neiekļuva šajā krājumā. Tie būs gari dzejprozas teksti, pārdomu pilni, esejistiski, taču es negribētu, lai tiem pielipina – "filosofiski" dzejoļi –, gribētu no tā izvairīties. Darba nosaukums ir Never, bet nu man šķiet, ka gala nosaukums varētu būt Never mani. Vai Never mani padme hum.

 

Top komentāri

ļuļa
ļ
a) šlāpinam līdz voltēram ir kā sivēnam līdz kosmonautikai, b) cik bēgļus savā mājā ir uzņēmis šis velkomists un imigrācijas atbalstītājs?
Juris Ceplis
"Inteliģences" acīmredzamā slīdošā deģenerācija norisinās ar lejupvērstu vektoru un šajā virzienā, kā zināms, robeža neeksistē.
reptilis
r
Plaša profila nejēga:)))
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja