Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Nelec acīs un nesapriecājies. Intervija ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi

"Vieta, kur valda supergarlaicība, manuprāt, ir reāla elle!" – režisore Laura Groza-Ķibere radījusi Imanta Kalniņa operas Spēlēju, dancoju jaunuzvedumu

Operā režisors nekādā ziņā nav notikumu centrs – apgalvo Laura Groza-Ķibere, kura iestudējusi Imanta Kalniņa operas Spēlēju, dancoju jaunuzvedumu Latvijas Nacionālajā operā. Pēc Raiņa lugas motīviem radītā opera, ko pirmizrādē 26. septembrī diriģēs Mārtiņš Ozoliņš, noritēs mūsdienu Latvijā – konkrēti Rīgas pilī 2013. gada 20. jūnijā, kad tieši saulgriežos pili piemeklēja ugunsgrēks. "Visu laiku ir informācija, ka mūs kāds ārēji apdraud, bet es gribu uzsvērt, ka mēs paši nereti esam ļoti aizmāršīgi, pavirši un neuzmanīgi pret savām vērtībām. Rīgas pils, kas dega miera laikos mūsu visu acu priekšā Rīgas sirdī, man likās kā simbols tam, kas pašlaik notiek mūsu valstī, jo ir gan nākuši klāt jauni skandāli ap būvfirmu, kas apsekoja šo objektu, gan vēl joprojām nav noskaidrotas par ugunsgrēku atbildīgās personas," režisore komentē, kāpēc izvēlējusies sociālkritisku pieeju.

Miķeļa Fišera scenogrāfijā uz skatuves redzēsim 11. novembra krastmalu, kur tiks svinētas Leldes un Zemgus kāzas, un Rīgas pils izdegušo Sūtņu zāli, kurā norisināsies velnu nakts. Operas varoņu lomās iejutušies vairāki solistu sastāvi.

Laurai Grozai-Ķiberei šis ir jau otrais lieldarbs Latvijas Nacionālajā operā, kur viņa debitēja 2016. gadā, iestudējot Ērika Ešenvalda operu Iemūrētie.

 

Kādas ir jūsu attiecības ar operas mākslu?

Es neesmu tas cilvēks, kas jau bērnībā vests uz operu. Mani ļoti daudz veda uz baletu. Bet, kopš esmu sākusi darboties dramatiskā teātra žanrā, mani vienmēr ir saistījušas lielās formas. Man ļoti patīk lielas zāles, daudz cilvēku un piesātinājuma. Tāpēc likumsakarīgi, ka man tika dota iespēja sevi izpaust operā. Kad pirmoreiz to darīju, pirms trim gadiem iestudējot Ērika Ešenvalda operu Iemūrētie, viss bija ļoti harmoniski. Protams, bija ļoti daudz neskaidrību un nezināmā. Es tajā laikā daudz mācījos, jo neko nezināju par operas žanru. Latvijā diemžēl nav iespēju iegūt izglītību operas režijā. Mēs mācāmies dramatiskā teātra režiju un pēc tam varam pārkvalificēties uz operas režiju, vienkārši mēģinot darīt. Man tas likās ārkārtīgi interesanti.

Gatavojot Iemūrētos, pārliecinājos, ka man šī stihija tiešām patīk. Ļoti daudz darīju intuitīvi, jo man nav teorētiskās bāzes operas režijā. Teātrī man ir bijusi iespēja strādāt lielajās formās un zālēs. Tā esmu aptuveni sapratusi, ko nozīmē inscenēt, nevis darboties tikai psiholoģijas ietvaros. Operā centrs ir komponists, mūzika un diriģents, kas interpretē šo mūziku. Tikai tad nāk režisors ar savu vizuālo un saturisko interpretāciju.

Režijas teātra pārstāvjiem gan par to ir pilnīgi pretējs, vērienīgās ambīcijās balstīts viedoklis.

Arī man šāda pieeja ir kaut kas jauns, jo dramatiskajā teātrī esmu pieradusi strādāt autonomi, neatkarīgi un arī kaut kādā ziņā autoritatīvi. Savukārt operā svarīga ir sadarbība. Tas, ko gribēju pateikt: es cīnos ar operas žanru. Tas nav man ielikts šūpulī. Tā ir milzīga dāvana – iespēja sevi pilnveidot un attīstīt, vēl paralēli cenšoties izstāstīt to, ko es saprotu un gribu sacīt. Bet tas ir stāsts no abām pusēm.

Jūs gribētu iekļūt starptautiskajā apritē? Galu galā arī Alvis Hermanis un Viesturs Kairišs (atšķirībā no Margo Zālītes, kura ir par viņiem krietni jaunāka) nav mācījušies operas režijas skolās.

Laiks vēl ir. Esmu tikai ceļa sākumā. Mēs esam autodidakti operas žanrā. Nenoliedzami, ja esi dramatiskā teātra režijā sevi realizējis lielajās formās, kļūt par operas režisoru ir vienkāršāk, nekā sākt ar operas režiju un tad varbūt kādreiz iet uz dramatisko teātri. Tajā esam pieraduši lietot daudzus instrumentus, kas operā pat nav nepieciešami. Operā vajadzīgi citi instrumenti un zināšanas.

Galvenais ir iespēja praktizēt, bet ir tādas profesijas, kurās izgaidi laikmetu, pirms, iespējams, tiec pie vārda… Tas ir tāpat kā latviešu kino. Kāds tapšanas uzliesmojums bija pagājušajā gadā, kad daudzi režisori beidzot tika pie darīšanas! Bet daudzi no viņiem šo iespēju ir gaidījuši desmit, piecpadsmit vai pat divdesmit gadu… Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka samērā īsā laikā man jau atkārtoti ir dota iespēja. Es to izmantoju, jo operas žanrs ar visu savu pieejamības ekskluzivitāti, ja vien neesi iekļuvis lielā aprites vilnī, ir brīnišķīgs eksotisks ceļojums. Šobrīd to izbaudu. Par visiem divsimt procentiem.

Tomēr, ja piedāvātu debiju, piemēram, Vācijā, Zviedrijā, Ungārijā, – ievilktu elpu un teiktu "jā!"?

Protams, es teiktu "jā". Bet esmu reāliste un ļoti labi apzinos, ka šobrīd man neviens nepiedāvās darbu ārzemēs, jo vēl neesmu apliecinājusies tajā materiālā, kas tur ir interesants. Patlaban strādājam ar lokālo repertuāru, un apzinos, ka iespēja debitēt starptautiski man vēl ir jānopelna. Pašlaik mēs runājam par ļoti nozīmīgiem un interesantiem lokālas nozīmības muzikālajiem darbiem.

Šo nacionālo darbu vispārcilvēciskais saturs un arhetipiskie tēli krietni pārsniedz lokālu nozīmi.

Absolūti. Taču man ir grūti citās valodās runājošiem cilvēkiem īsi raksturot, par ko ir stāsts, lai viņi saprastu, ka tas sasniedz sengrieķu traģēdiju vērienu. Šeit ir mūsu individuālā personiskā mitoloģija, ko redzam kontekstā ar mūsu nacionalitāti un kultūru. Taču gribētos domāt, ka Spēlēju, dancoju literārais un muzikālais vēstījums var būt pazīstams jebkuras tautas kontekstā, jo jebkura sevi cienoša tauta glabā arhetipiskos mītus. Šis darbs sasniedz grandiozus apmērus, bet līdztekus arī paliek lokāls. Te veidojas paradokss: pieskaramies lielajām dimensijām un tomēr paliekam lokāli. Ceru, ka arī ārzemnieki mēģinās iedziļināties mūsu kultūras domā, taču lielas cerības neloloju. Iestudējums prioritāri ir veltīts mums pašiem.

Tots taču ir mūsu Orfejs?

Tas ir mūsu Orfejs. Būtiskākā atšķirība šī sengrieķu mīta saskarsmē ar Raini ir tā, ka Tots, kurš devās glābt Leldi, nav viņas mīļotais vīrietis. Viņš ir svešs. Saskaņā ar visiem traģēdijas priekšnoteikumiem doties uz pazemi glābt savu meiteni būtu jāiet nevis Totam, bet Zemgum, viņas līgavainim. Viņam vajadzētu konfrontēties ar velniem, pārvarēt pašam sevi, atgūstot meiteni un sevī attīstot jaunas kvalitātes.

Nožēlojami, ka viņš to nedara?

Zemgus to nedara, un tas diemžēl ir latviešu vīrieša arhetipiskais portretējums. Iespējams, režisora vīrieša šīs lugas un operas lasījums būtu citāds. Ļoti lielu uzsvaru lieku uz Leldes tēlu. Es neesmu karojoša feministe. Esmu feministe tajā nozīmē, ka strādāju profesijā, kuru uzskata par ļoti vīrišķīgu un kurā sievietei ir daudz grūtāk apliecināties nekā vīriešiem. Redzu, kas notiek ar manām kolēģēm. Redzu, kā cīnās manas draudzenes citās profesijās – arhitektūrā, kinorežijā, vizuālajā mākslā. Mēs visas jau esam sevi daļēji realizējušas, bet vienlaikus turpinām saskarties ar šķēršļu situācijām, kas noteikti nebūtu novērojamas manu kolēģu vīriešu vidē. Manuprāt, tā ir problēma.

Neesmu ļoti aktīva sociāli politiskajās izpausmēs vai sociālajā kritikā, taču, ja man ir iespēja izteikties, vienmēr mēģinu par to runāt. Nedzīvosim ilūzijās, ka sievietēm ir vienlīdzīgas iespējas. Mēs šeit nevaram sūdzēties, jo situācija Latvijā ir samērā laba. To pierāda kaut vai tas, ka man – jaunai režisorei sievietei – jau otro reizi ir iespēja veidot iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā. Tomēr līdztekus nereti sastopos ar sarežģītām situācijām, kad man atkal no jauna sevi jāpierāda, atkal un atkal ir jācīnās un par sevi jāiestājas. Es arī nekādā ziņā negribu kļūt par sievieti, kura ir apvainojusies, nīgra un dusmīga uz visu pasauli. Es gribu būt tā sieviete, kura arī mīl un ir laimīga tajā, ko viņa dara. Bet ir ļoti daudz pārbaudījumu.

Progress, kas Latvijā sasniegts trīsdesmit gados, ir milzīgs, tomēr ne tik tālu, lai sieviete varētu darīt savu darbu tikpat komfortabli kā vīrietis. Savu varēšanu joprojām pierādām saspringtā režīmā. Mūsu literatūra kultivē pasīvās sievietes tēlu: Raiņa Lelde kā mazais, pasīvais upuris, Blaumaņa Kristīne, kura izvēlas nolikt savas vieglās dienas… Gribētos, lai taptu jauni literāri darbi, kuros parādītos citi varoņu tipi, nevis pieraduma tēli, kas nosaka: sievietei galvenais ir kaut kā izdzīvot, vīrietim – nenodzerties, bet pašnoteikusies sieviete ir lielākais drauds.

Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka tieši šajā kontekstā Leldes tēls man iestudējumā ir tik būtisks. Daudzi varbūt teiks, ka mūsdienās vairs nav aktuāla doma, ka sieviete tiek uz kaut ko piespiesta vai ciestu no neveiksmīga mēģinājuma nonākt ģimenes attiecībās (ar šo pašu Zemgu). Mēs dzīvojam informācijas burbuļos, nepamanot, ka sievietes, pat ja viņas ir profesionāli veiksmīgas, privātajās attiecībās daudz cieš.

Lasot Raini, man Lelde likās Latvijas simbols.

Rainis Leldei devis simbolisku, jēdzienisku slodzi – viņa ir visas nācijas zaudētais simbols. Es mēģinu Leldi vairāk psiholoģizēt, un tāpat arī pārējos izrādes varoņus. Lelde cieš no emocionālas un psiholoģiskas vardarbības gan no sabiedrības, gan jaunās ģimenes puses. Lelde ir sieviete, kura mēģina saglabāt savu pašnoteikšanos diezgan sarežģītos apstākļos. Tas nenākas viegli. Es to zinu no savas pieredzes: esmu neatkarīga, pašpietiekama sieviete, strādāju vīriešu profesijā, un man ir dotas daudzas iespējas, taču ļoti bieži cīnos ar situācijām, kad man atkal un atkal nākas sevi pašsuģestēt, lai es vispār kaut ko varu izdarīt. Nezinu, vai Rainis ir ironizējis, dodot Leldes mātei vārdus: "Mities, meitiņ, savu prieku,/ Prieka mātei īsi smiekli." Brīdī, kad Lelde grib pateikt, ka vēlas īstenot pati savas, nevis citu vēlmes, kāds no sabiedrības (šajā gadījumā māte) saka: stop! Priecāties, ilgoties un uz kaut ko tiekties nav vēlams.

Var jau teikt, ka tas ir vecmodīgs, sevi pārdzīvojis rainisms, taču arī es pati zināmā mērā tiku tā audzināta. Latviešu folklorai un uzvedības kultūrai ir ļoti raksturīgi – mazāk ir vairāk. Mazāk emociju, ekspresijas, radikālu uzskatu. Esi nemanāmāks, pelēkāks, nelec acīs un nesapriecājies par daudz, jo rīt tev būs jāraud. Tā jau ir aksioma. Manuprāt, Rainis nevis ironizē, bet kultivē dzīvesziņu, ka pieticība ir tava rota. Es to vienkārši nevaru izturēt – tieši no tā mums vajag atsvabināties. Tas turpinās paaudzēs. Un ar ko tas rezultējas? Ar talantīgiem, bet kompleksu nomāktiem, nepārliecinātiem cilvēkiem, kuri nenovērtē savu talantu un sublimē to nevajadzīgās lietās.

Tas attiecas ne tikai uz sievietēm, bet uz latviešu mentalitāti vispār. Nevar arī noliegt, ka prieks un bēdas dzīvē ir cieši blakus.

Ir, bet nevajag uztiept liktenīgu priekšnojautu, noliedzot prieka mirkli. Vai arī dienvidu tautas šādi māca savus bērnus? Solistēm, kuras gatavo Leldes lomu, teicu, ka man ir lieli iebildumi pret to, ka Latvijā bērnus nemitīgi pieklusina, nomierina, daļēji apšauba. Nedod dievs, dot veltas cerības un ļaut sapriecāties: var taču nesanākt! Tāpēc jau Latvijā neviens neiet demonstrācijās un piketos kā Francijā, kur savulaik bija Lielā franču revolūcija un arī šodien tauta regulāri iziet ielās. Cilvēki cīnās, lai panāktu savu, bet mūsu kultūrā tā nav.

Viena no mūsu dziedātājām nāk no bilingvālas ģimenes. Viņas tēvs ir krievs, māte – latviete. Viņa teica: jā, precīzi, tā arī ir – mamma visu laiku aicina būt klusākai, mierīgākai, kautrīgākai, bet tētis tieši otrādi: tu esi visskaistākā, vislabākā, pati, pati… Slāvu kultūrā tiek iestādīta pašapziņa, bet latviešiem tieši otrādi: kuš, kuš, nelec acīs, esi laba meitene – klusa un pieklājīga. Gari par to aizrunājos, bet par to ir Leldes stāsts. Viņa ļoti cieš no šī pasaules uzskata, no šīs latviskās domāšanas un dzīvesziņas. Es ar viņu ļoti identificējos un mēģinu atmodināt, iedot pašapziņu un atbrīvot gan kā sievieti, gan kā indivīdu. To viņai palīdz izdarīt Tots.

Kad realitāte Leldei vairs nešķiet pieņemama, viņa pati izvēlas aiziet pasīvajā stāvoklī – labāk lai Kungs viņai laupa trīs asins lāses. Nevēlēdamās apkalpot to, kam viņa nevar piekrist, viņa (mūsdienu izpratnē) izvēlas norobežoties pasīvi depresīvā stāvoklī. Ģimenes un sabiedrības bezjēdzīgo vajadzību un prasību nomāktiem, arī šodien daudziem nekas cits neatliek kā izolēties savā pasaulē.

Varbūt pie vainas ir rāmais ziemeļnieku temperaments?

Imants Kalniņš arī ir latvietis, bet viņam ar temperamentu viss ir kārtībā. Viņš savā mūzikā ir atdzīvinājis Raiņa pasīvos personāžus, iedevis tiem lielu temperamentu, enerģiju, karstas asins pulsu, balkānisku atraktivitāti. Rainis ir intelektuālis, viņš filozofē. Arī viņš nenoliedzami provocē, bet, lai Raiņa intelektuālā doma nonāktu līdz fiziskai aktivitātei un jušanai, ir vēl ceļš ejams. Imants Kalniņš un Imants Ziedonis šo stāstu atraisa. Imants Kalniņš vienkārši uzšauj Raini debesīs! To, kas Rainim ir teorētiski un intelektuāli, Kalniņš iedzīvina reāli, emocionāli. Mūzika ir ārkārtīgi emocionāli, seksuāli pielādēta, pilna radošas enerģijas.

Arī Rainis ir seksuāls, esmu to pamanījusi. Zemtekstos viņam ir pietiekami daudz divdomību, neķītrību, erotikas, lai varētu nojaust, ka Rainis ir vēlējies reprezentēt auglības mirkli, kad vīrieši un sievietes savienojas un svin pilnbriedu. Tomēr Rainim tas ir intelektuāli atsvešināti. Kalniņš to visu skaniski uzšauj debesīs. It īpaši pirmajā cēlienā, kad notiek kāzas. Pat nesaprotot latviešu valodu, varētu sajust, ka te risinās kaut kas ļoti kaislīgs, jaudīgs. Latviešu atturīgo dabu nevar absolutizēt. Operā Spēlēju, dancoju sastopas ļoti lielas formas pretenzija ar ļoti lielu seksuālo un radošo enerģiju. Te ir ļoti daudz kaislību un ļoti daudz ambiciozi filozofisku ideju. Tas ir ļoti nelatviski pēc būtības. Te nav mums tipiskās pieticības.

Iespēju strādāt ar šo materiālu uztveru kā milzīgu privilēģiju. Ļoti gribas, lai iestudējums mums atgādinātu, ka neesam Māras Zālītes vārdos raksturotā "latviešu tauta – bārenīte", ka varam pretendēt uz personības un varoņu statusu. Taču šodien varoņiem vairs netic. Esam pārāk ciniski un vīlušies, lai tiektos pēc Lāčplēša tipa tautas varoņiem. Tāpēc izrāde nesanāk par Totu. Tā ir par sabiedrību, par sievieti un Totu kā kontrapunktu visam. Viņš ir vienkāršs vīrietis, kokles spēlmanis, kurš ieradies kāzās, tikai lai izklaidētu. Šis vienkāršais puisis tiek uzrunāts lielam, atbildīgam uzdevumam, varonībai un izrādās pietiekami drosmīgs un avantūristisks, lai tam piekristu. Tomēr nevaru īsti atbildēt, kas ir Tots. Gribot negribot sanāk vilkt paralēles ar kristietību, ar Jēzu Kristu: viņš nepiedzima zelta šūpulītī. Lugas piecu cēlienu gaitā Rainis izaudzē Totu par arvien apņēmīgāku un atbildīgāku līderi. Es cenšos to darīt operas izrādē.

Kāpēc mums šodien trūkst spilgtu, jaudīgu līderu?

Manā draugu un paziņu lokā daudzi savā profesijā ir sasnieguši līdera statusu savā jomā, bet tas neizkāpj ārpus šīs nozares robežām. Man, piemēram, ir talantīgs draugs, arhitekts, kurš strādā pie Rīgas pils atjaunošanas un citiem ievērojamiem projektiem, taču paliek savas profesijas kontekstā. Ja viņš nebūtu mūsu ģimenes draugs, varbūt nekad viņu nesatiktu, neuzzinātu viņa domas.

Tieši tas pats notiek kino žanrā, literatūrā, teātrī. Mēs nepārklājamies. Esam norobežojušies savas profesijas lokā, viss ir ļoti fragmentēts, un mēs visi esam ļoti aizņemti. Līderi ir, bet viņi ir neskaitāmos segmentos. Bet tautas tēvus un dzimtenes vadoņus vairs negribas tās asociācijas dēļ, kas sakņojas iepriekšējā gadsimta totalitārajā sistēmā dzīvojušo paaudžu pieredzē. Bet tas neizslēdz iekšējās ilgas.

Līderis ir vajadzīgs kā atskaites punkts, caur kuru caurskatīt un definēt sevi. Ja ir piemērs, ir vieglāk saprast, kas un kur es esmu: kam es ticu, ko vēlos un kam vēlos sekot. Bet varbūt ir pienācis laiks katram pašam nostādīt savu iekšējo kompasu tā, lai bez ārēja piemēra spētu orientēties savās vajadzībās un vērtībās?

Kāpēc Spēlēju, dancoju vēstījums risināsies mūsdienu vidē, kad ugunsgrēkā izdega Rīgas pils?

Tā ir mana interpretācija par šo Raiņa materiālu un Imanta Kalniņa mūziku. Atzīstos, ka, mēģinot saprast, kā mūsdienās interpretēt man vissaistošāko Raiņa lugu Spēlēju, dancoju, vispirms mani pārņēma reālas šausmas. Viņš to rakstīja laikā (1915), kad vēl tikai tapa neatkarīgās, brīvās Latvijas valsts ideja. Saprotu arī, par ko uztraucās Imants Kalniņš un Imants Ziedonis, 1977. gadā rakstīdami operu okupētajā Latvijā. Bet kas mūs visvairāk apdraud šodien?

Jā, mūs joprojām apdraud lielvara, kas atrodas blakus. Taču nevar visu laiku sēdēt pie robežas bailēs, ka tanki var nākt. Ir jāturpina dzīvot dzīvi. Mani uztrauc tas, ka mēs paši nemaz nevaram noturēt to, kas ir atgūts un mums dots. Visu mūsu acu priekšā izdega valsts reprezentatīvais simbols – Rīgas pils. Tas nenotika kara, uzbrukuma apstākļos. Rīgas pils izdega tāpēc, ka rekonstrukcijas laikā bija izveidojusies ugunsnedroša situācija. Ir pagājuši seši gadi, un neviens vēl joprojām par to nav uzņēmies atbildību. Neviens. Tas ir sistemātisks process. To apliecina tas, ka būvnieks, kas tobrīd apkalpoja Rīgas pili, ir iesaistīts arī Jaunā Rīgas teātra pārbūves skandālā un ir atbildīgs par Maxima traģēdiju. Klāt nāk vēl daudzi citi notikumi… Man ir iespēja mākslas valodā par to visu runāt.

Simboliskajā kontekstā Leldes nāve un nozušana ir Rīgas pils, kas tika nozagta, nolaupīta mūsu acu priekšā. To neizdarīja svešinieki. Mēs paši nenosargājām savā paviršībā. Kāds nebija kaut ko novācis vai izslēdzis, nepietiekama tehniskā nodrošinājuma dēļ ugunsdzēsēji netika klāt Vecrīgas ūdens pumpjiem un Daugavai. Skatoties ziņu sižetus, brīnījos, kā mūsdienās kaut kas tāds ir iespējams. Taču postošais ugunsgrēks Parīzes Dievmātes katedrālē parādīja, ka tā var notikt arī Rietumeiropā…

Ļoti simboliski, ka Rīgas pilī dega tieši Latvijas Vēstures muzejs. Ja mūsu vēstures relikvijas būtu nodegušas, neviens nekad nevarētu uzrādīt neko no mūsu tautas vēstures. Dega Valsts prezidenta reprezentatīvās telpas, un ir zīmīgi, ka prezidentam ilgstoši nebija iespējas nevienu uzņemt savās reprezentācijas telpās. Tika sapostīts unikālais Anša Cīruļa dizainētais interjers Art Deco stilā ar romantisma elementiem. Šajā interjerā nonāksim arī operā.

Velnu rijā?

Raiņa velnu rija ir izkāpināts spoguļattēls īstajai zemes realitātei. Rainim tā portretēta kā ļoti garlaicīga vieta – kaut kas sastindzis un atšļucis. Tā nav vieta ar seksīgām meitenēm, atlētiskiem džekiem un mūžīgu jautrību. Tur valda apnikums, pagurums, apātija un rutīna. Bet vieta, kurā valda supergarlaicība, manuprāt, ir reāla elle! Mūsu elle būs vēl briesmīgāka. Iespējams, tas aizskars daudzu cilvēku nacionālās jūtas, bet tā būs vieta, kuru ir piemeklējis radikāls nacionālisms. To pašlaik piedzīvo daudzas valstis. Pēc lielās tautu staigāšanas pasaulē atkal ir tendence aizvērt robežas, izmantojot lokālpatriotismu kā manipulēšanas rīku, lai izceltu sevi kā vienīgo tīro, pareizo un skaidro nāciju.

Tā ir antitēze globalizācijai, kurā varam izšķīst, taču abas šīs galējības ir bīstamas. Arī Latvijā ir daži populisti, kuriem ir izdevīgi aktualizēt šo mītu, ka mums ir jābaidās no citu tautu ietekmes un jāiekapsulējas supernacionālajā. Man elle ir vieta, kur esam nokļuvuši radikālā nacionālisma lamatās. Spēlējamies ar tautiskā romantisma elementiem un tēliem – diezgan agresīvi noskaņotiem tautudēliem un tautumeitām. Domāju, ka mēs, latvieši, taču varam atļauties par sevi paironizēt.

Ellē taču neizskatīsies līdzīgi Dziesmu svētkiem, kuros piedzīvojam ideālo Latviju?

Zināma līdzība ir. Es arī bērnībā dejoju tautas deju kolektīvā. Negribu aizskart neviena jūtas, taču teikšu godīgi: šajos kolektīvos bērnos tiek iznīdēts individuālisms. Visiem bija jābūt vienādiem un jāatbilst perfektiem vizuālajiem standartiem. Kas dejoja pirmajās rindās? Meitenes ar blondām, garām bizēm. Tās, kurām tādu nebija, tika nostumtas tālāk. Bija jādejo sistēmā, konkrētā zīmējumā. Man pret to bija protests, tāpēc ļoti ātri dejošanu pārtraucu. Savu bērnu nekad nesūtītu uz tādu kolektīvu.

Mani uzrunā viss, kas ir patiess. Ja cilvēki nododas Dziesmu svētku tradīcijas kopšanai godprātīgi, patiesi un no visas sirds solidarizējoties ar visiem pārējiem, viss ir kārtībā. Taču redzu Dziesmu svētkos pretrunas. Pēdējos svētkos bija kolektīvais ekstāzes brīdis, kas kulminēja ar noslēgumkoncertu. Taču mani mulsina tas, ka šis orgasms ilga tieši divas dienas. Pēc tam atsākās vecie trači, apvainošanās, bezatbildība un gānīšanās. Kaut kas te neiet kopā. Vai tiešām Dziesmu svētki ir tikai skaists burbulis? Kāpēc svētkos piedzīvotās atklāsmes, iedvesmu un attieksmi nepaņemam sev līdzi ikdienā? Vai nesanāk tā, ka paši esam izdalījuši Dziesmu svētkus no savas dzīves realitātes kā lidojumu uz eksotisku salu, no kuras atgriezušies visu atkal turpinām pa vecam? Man nepatīk mirklīgs uzbudinājums, kas beidzas ar to pašu, ko vienmēr. Nevaru tam līdz galam noticēt, redzot tendenci kļūt labākiem tikai svētku dienās. Mani arī atgrūž tāda "bijāšana" pret tradīciju, kurai jau ir pieskārusies komercijas roka, pārvēršot mūsu folkloras mantojumu vieglā popkultūrā, ko mani kolēģi dēvē par "feikloru". Bet Dziesmu svētku kustība pati par sevi ir brīnišķīga.

 

Spēlēju, dancoju

Diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Laura Groza-Ķibere

Latvijas Nacionālajā operā 26., 27., 28.IX, 14.XI, 11.XII plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–65

Top komentāri

tautumeita
t
Elli meklēt Dziesmusvētkos! Kas meklē, tas atrod. Un tālāk?
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Groza un Ķiberē: "....Imants Kalniņš arī ir latvietis, bet viņam ar temperamentu viss ir kārtībā....." - - - - - Ak, šī vīzdegunīgā, pāri stāvošā attieksme, vērtējot Imanta Kalniņa temperamentu, kaut nezinot, ka viena viņa vecmāmiņa bija ... japāniete - tātad tas īpašais temperaments un īpašais skanējums viņam, pilnīgi iespējams, nāk no tiem plus mīnus 25% japāņu gēnu! Šķebina šī mūžīgā "latviskuma" un "latvietības" piesaukšana. Kā savā laikā uz manu jautājumu "ko nozīmē 'latvietība' ?" atbildēja kāds kolēģis: "Kā? - Tu nezināji? Latvietība taču ir garīga slimība!..."
svh
s
Nevarība, paviršība un bālums pirmajā un trešajā cēlienā. Nevarība, paviršība, muļķība, lēta provokācija un bālums otrajā.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Skaistuma elementi. Intervija ar Alberto Kavalli

Amatnieks ir tas, kurš tic skaistajam, kas rodas, ja dari to, kas sagādā prieku. Vairāku starptautisku amatniecības organizāciju vadītājs, pētnieks, pasniedzējs un izstāžu rīkotājs Alberto Kavall...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja