Galerija Chantal Crousel pārstāv franču un ārzemju māksliniekus, kuru vidū ir tādas slavenības kā Dženifere Allora un Giljermo Kalsadilja, Mona Hatuma, Tomass Hiršhorns, Pjērs Īgs, Gabriels Orosko, Anrī Sala, Volfgangs Tillmanss, Rirkrits Tiravaniža un citi. Chantal Crousel strādā ar Marsela Dišāna 2015. gada balvas (augstākā godalga Francijas laikmetīgajā mākslā) ieguvēju Meliku Oanjanu. Līdz 19. decembrim galerijā Parīzē ir aplūkojama jaunās zvaigznes – vjetnamiešu izcelsmes dāņu mākslinieka Jana Vo (Danh Võ) – izstāde Take My Breath Away.
Kāds noskaņojums pašlaik valda mākslas tirgū? Cik liels ir pieprasījums no kolekcionāru puses?
Mākslas tirgū ir vairāki slāņi. Vienu no tiem veido kolekcionāri, kuri iegādājas darbus savam priekam, māksla attīsta viņu domāšanu. Viņi cenšas atklāt ko jaunu un piedzīvot nebijušas emocijas. Šādi kolekcionāri var atļauties darbus līdz zināmai cenu robežai. Mūsdienu apstākļos viņi – tāpat kā daži muzeji – cieš no situācijas, kura pēdējos gados izveidojusies mākslas tirgū un ir saistīta ar investēšanu mākslā un spekulāciju ar mākslas darbiem. Šajā segmentā viss notiek ļoti ātri – māksla nepārtraukti tiek pirkta un pārdota. Tiek iegādāti tikai tādi darbi, kurus pēc tam var ātri pārdot. Šis tirgus segments strauji aug, darījumi tiek noslēgti zibenīgi, cenas ir augstas – paskatieties, kas notiek izsolēs. Ir galerijas, kuras veicina šādu mākslas darbu rašanos un apriti, un daži mākslinieki iesaistās šajā spēlē.
Tas ir bīstami un sabojā tirgu kopumā, tas diskreditē mākslu un autoru. Nopietns mākslinieks nespēj radīt darbus tādā tempā, kādā vista izdēj olas. Tas prasa laiku, refleksiju, distanci, zināšanas un iemaņas. Mākslinieki, kuri nonāk šajā virpulī, izjūt ārkārtīgu spiedienu. Viņi var samazināt apgriezienus un ar labu galeriju palīdzību censties pasargāt sevi no ļaunprātīgas izmantošanas. Bieži vien mākslinieki, kuru darbi tiek pakļauti spekulatīviem darījumiem, krīt tikpat ātri, kā uzlidojuši. Māksliniekiem ir jādomā, kur nonāk viņu darbi. Vēlamākais variants – muzeja kolekcijā, jo muzejs nodrošina iekļaušanu pareizā kontekstā, muzeja darbība atspoguļo kultūras evolūciju. Tur tiek rakstīta mākslas vēsture. Muzeju budžets ir ierobežots, taču ir svarīgi, lai mākslinieks ar galerijas un sponsoru atbalstu būtu pārstāvēts muzejā – tas palīdz nostiprināt vietu vēsturē. Tirgus situācija mainās, krīzes sākas un beidzas, taču muzeja kolekcijas vērtība un stabilitāte ir ilgstoša.
Jūsu galerija Parīzē darbojas 35 gadus. Vai jūsu misija ir mainījusies?
Nē, tā nemainās. Pašreiz mums arvien cītīgāk ir jāstrādā ar māksliniekiem, lai viņu darbi nonāktu cienījamos krājumos un lai pasargātu viņus no spekulāciju drudža. Ir dažādas galerijas, dažādi mākslinieki un kolekcionāri. Mēs strādājam ar nopietniem autoriem un nopietniem kolekcionāriem – tas ir mūsu princips, un šī sistēma labi darbojas. Galu galā mākslinieks pats izvēlas galeriju, kura pārstāv viņa intereses.
Tas nozīmē, ka jūs nepārdodat darbus kuram katram?
Tieši tā. Mēs izvēlamies ļoti rūpīgi. Vērtējam, cik nopietns ir kolekcionārs un viņa interese par mākslu. To var noteikt diezgan ātri.
Kāda ir jūsu galerijas cenu politika?
Jauno mākslinieku darbi nav dārgi, un tas ir pareizi. Viņiem ir jābūt spējīgiem strādāt, neizjūtot spiedienu, kuru rada pēkšņais cenas pieaugums. Daži kolekcionāri iegādājas darbus tikai tāpēc, ka tie ir dārgi, pat neiedziļinoties to būtībā un mākslinieka vēstījumā. Mēs vienojamies ar jaunajiem autoriem, ka viņu darbu cenas būs mērenas, lai tos varētu atļauties jauni un ne tik turīgi kolekcionāri, kā arī muzeji. Mākslinieks pierāda sevi, kļūst pamanāms, viņa darbi nonāk muzeju izstādēs, vēlāk arī kolekcionāru krājumos – tad jau var teikt, ka viņš ir viens no labākajiem savas paaudzes autoriem, un cena pieaug, taču tam jānotiek pakāpeniski. Tas ir labākais veids, kā nodrošināt radošā mūža ilgtspēju.
Globālajā mākslas tirgū dominē lielas amerikāņu un britu galerijas. Ko nozīmē būt franču galerijai?
Es esmu beļģiete, taču galeriju atvēru Parīzē, tā bija sakritība, jo mans vīrs zviedrs atbrauca strādāt uz Franciju. Šeit es sāku studēt mākslas vēsturi. Francijas kultūra – māksla, literatūra, mūzika, kino, teātris – ir auglīga augsne mākslinieku darbam. Mūsu galerija pārstāv autorus no dažādām valstīm, tas vienmēr ir bijis mans mērķis – iepazīstināt ar māksliniekiem, kuri Francijā vēl nav plaši zināmi un kuri, būdami savas kultūras nesēji, runā starptautiskā valodā, kas var aizkustināt ikvienu. Mani interesē franču un ārzemju mākslinieku dialogs, tas pats attiecas uz muzejiem un kolekcionāriem, ar kuriem mēs strādājam. Mēs piedāvājam tikšanās vietu, platformu. Mūsu mākslinieki novērtē šo internacionālo kontekstu, kurā mēs parādām viņu veikumu. Tas paplašina viņu mākslas uztveres zonu. Īpaši uzsvērt nacionalitāti nav labs veids, kā palīdzēt māksliniekam. Piemēram, ēģiptietis Hasans Hāns nevēlas piedalīties izstādēs, kuras veltītas Tuvo Austrumu problemātikai. Mākslinieks uzskata, ka viņa darbiem jātiek tai pāri.
Cik svarīga jūsu galerijai ir mese FIAC?
Tā ir otrā labākā un nozīmīgākā pēc Bāzeles – gan piedāvāto darbu kvalitātes, gan pašas meses vēstures ziņā. Parīze piesaista apmeklētājus no visas pasaules, FIAC ir kulturāli bagāts un iedvesmojošs gadatirgus. Atmosfēra šeit it patīkamāka nekā daudzās citās mesēs. FIAC un ArtBasel ir profesionāli forumi, kuri piedāvā moderno un laikmetīgo mākslu, taču Parīze var lepoties ar visskaistāko norises vietu – majestātisko Lielo pili.
Vairāk par mākslas mesi FIAC lasiet šeit.
Informācija par galeriju – www.crousel.com