No 21. novembra līdz 21. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) aplūkojama izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā – vērienīgs visu triju Baltijas valstu simtgades kopprojekts, kas pirms tam ar ievērojamiem panākumiem bija izrādīts prestižajā Orsē muzejā Parīzē.
Baltijas valstis – Lietuva, Igaunija un Latvija – kļuva par neatkarīgām republikām īsi pēc Pirmā pasaules kara beigām. Atzīmējot šo valstu simtgadi, izstāde Nepieradinātās dvēseles piedāvā iepazīt simbolismu Baltijas mākslā no XIX gadsimta 90. gadiem līdz XX gadsimta 30. gadiem. Projekta mērķis un galvenā ideja ir parādīt, ka topošā Baltijas valstu māksla atradusies profesionāli augstā līmenī un tās rakstura īpatnības iekļaujas kopējā Eiropas mākslas sniegumā. Simbolisms, kas dzimis Francijā XIX gadsimta otrajā pusē, iespaidoja visu Eiropas kultūru, arī Baltijas mākslas kopainu.
Izstādē Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā, kas beidzot skatāma arī Latvijā, man laimējās ielūkoties dienu pirms atklāšanas, turklāt ekskluzīvas gides – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces – sabiedrībā.
Māra Lāce. Šī ir tā pati izstāde, kuru 2018. gada aprīļa sākumā atklājām Orsē muzejā Parīzē. Tas bija milzīgs projekts, kas vienā ekspozīcijā apkopoja simbolisma darbus Baltijas valstu mākslā XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. To veidoja četri Baltijas valstu nacionālie muzeji: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kas bija galvenais organizētājs, Lietuvas Nacionālais mākslas muzejs, M. K. Čurļoņa Nacionālais mākslas muzejs Kauņā un Igaunijas Nacionālais mākslas muzejs. Ekspozīcijā redzami 160 eksponāti gan no minēto muzeju, gan privātajām kolekcijām.
Orsē muzejs – skan diženi!
Mēs uz šo projektu gājām ļoti ilgi, jo nav tik vienkārši tikt Orsē muzejā. Vispirms bija sevi jāpierāda. Sākums bija 2000. gads, kad mums muzejā notika šī perioda mākslas izstāde, bet tikai Latvijas. Pirms tam jau pie mums bija ieradies franču pētnieks Rodolfs Rapeti, kurš interesējās par šiem jautājumiem un ar šiem materiāliem strādāja akadēmiskā līmenī. Pēc tam mēs šo materiālu vairākkārt rādījām citās zemēs. Mums bija izstāde Prāgā, bija izstādes Polijā – Šcecinā un Varšavā –, Briselē un Luksemburgā. Kaut kas no šī materiāla tika rādīts arī Strasbūrā un Stokholmā. Tātad mums jau bija iestrādes. Es gribētu uzsvērt, ka šī tēma bija viena no lielajām fundamentālajām zinātniskajām tēmām Latvijas Nacionālā mākslas muzeja darbības plānā.
Tuvojoties Latvijas simtgadei, Kultūras ministrija mums vaicāja, ko varētu parādīt ārpusē. Protams, atcerējāmies visas iestrādes un uzņēmām atkal jaunus sakarus. Toreiz Parīzē Orsē muzejā mainījās vadība, un par muzeja prezidenti kļuva Loransa Dekāra, kuru mēs savukārt jau pazinām kopš 2005. gada, kad atzīmējām Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas simtgadi. Toreiz viņa pēc mūsu uzaicinājuma ieradās uz konferenci un nolasīja referātu. Es visu to tik gari stāstu tāpēc, ka tas ir ļoti pakāpenisks ceļš. Tas nebūtu iespējams uzreiz: mēs gribam un darām.
Baltijas simbolisma mākslas izstādes atrada piepildījumu, sasniedzot pilngadību?
Tieši tā. Īpaši gribu uzsvērt – visiem māksliniekiem, kuru darbi šeit ir izstādīti, bija sapnis – Francija un Parīze, taču ar saviem darbiem viņi tomēr tur īsti nenokļuva. Jā, Purvītis tur bija, un daudzi turp devās praksē, bet ne ar lielām, prestižām darbu skatēm. Ar šo izstādi mēs savā ziņā piepildījām viņu sapni.
Tika pieņemts lēmums, ka šī izstāde būs ceļojoša. 2019. gadā tā bija Tallinā. Mēs igauņiem ļoti labprāt atļāvām šo ekspozīciju parādīt pirmajiem, jo Igaunijas Nacionālais mākslas muzejs 2019. gadā svinēja savu simtgadi. Šī izstāde Kumu muzejā bija viens no Igaunijas muzeja simtgades projektiem. Šogad Lietuvā izstāde laimīgi ietrāpīja starp Covid-19 pirmo un otro vilni. Mums diemžēl ir visnepateicīgākā situācija atklāt izstādi laikā, kad Latvijā ir ārkārtējā situācija. Es ļoti ceru, ka mūs kaut kādā brīdī neaizvērs un mēs varēsim turpināt ielaist muzejā individuālos apmeklētājus.
Cik ilgi izstāde būs pieejama?
Paredzēts, ka tā būs atvērta līdz 2021. gada 21. februārim. Bet, protams, pašlaik situācija un nosacījumi strauji mainās, tāpēc var būt arī tā, ka izstādi pagarināsim.
Kāda bija skatītāju atsaucība un reakcija Parīzē? Izdevās pievērst izstādei plašu sabiedrības uzmanību?
Es pati kopā ar kolēģiem piedzīvoju atklāšanu, kas notika četru valstu prezidentu klātbūtnē. Jāatzīmē, ka Francijas prezidents bija šīs izstādes patrons, izstādei tika piešķirts augstais publiskās diplomātijas līmenis. Kā teica Loransa Dekāra, viņai šī ekspozīcija bija ļoti liels izaicinājums un risks, jo šī bija pirmā izstāde, sākot darbu Orsē muzeja prezidentes amatā
Bija arī liels risks izvēlēties parādīt mākslu, par kuru neviens nezina.
Es kaut ko tādu nekad nebija piedzīvojusi, ka tik daudz cilvēku ieradās uz atklāšanu. Bija kāds pusotrs tūkstotis cilvēku, kuri gaidīja rindā. Izstāde Orsē muzejā bija atvērta no aprīļa sākuma līdz jūlijam, un šajā laikā to apskatījās kopumā 236 tūkstoši apmeklētāju. Nākamā ieplānotā izstāde bija Pikaso zilais periods, lai kompensētu, ja gadījumā Baltijas simbolisms nepiesaistītu pietiekami daudz skatītāju. Taču mūsu izstādi apmeklēja gandrīz trīs tūkstoši cilvēku dienā! Tas bija pārsteigums gan mums, gan viņiem pašiem Orsē muzejā. Veiksme mūsu mākslai ir arī tā, ka Orsē muzejs Parīzē ir viens no tūrisma maršrutu mērķiem.
Tematiski sakārtotajā ekspozīcijā ar nolūku līdzās novietoti tēmu lokā, formas elementos vai krāsu gammā radniecīgi Baltijas valstu mākslinieku darbi?
Izstādei ir tas pats dalījums, kāds bija Parīzē, un tā tēmu loku izvirzīja franču kurators Rodolfs Rapeti. Sākam ar tēmu Mīti un leģendas, un mēs jau nebūtu mēs, ja nesāktu izstādi ar Jaņa Rozentāla gleznu Arkādija, kas ir viens no ekspozīcijas krāšņākajiem darbiem. Tepat blakus ir ļoti slavena Lietuvas mākslinieka Ferdinanda Ruščica glezna. Ruščics ir Vilhelma Purvīša studiju biedrs Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Līdz ar viņiem abiem ekspozīcijas sākumā izlikts arī viens no šī perioda igauņu autora Kristjana Rauda ļoti efektīgajiem darbiem. Viņš ir mākslinieks, kurš savā daiļradē daudz izcēlis Kalevipoega tēlu.
Otras izstādes sadaļas nosaukums ir Dvēsele. Šeit izvietotajiem darbiem raksturīga Dieva pamestas pasaules izjūta, gremdēšanās sevī, depresija. Nelaimes, bēdas, slimības. Protams, te iederas Jaņa Rozentāla slavenā glezna Nāve. Viens no lielākajiem meistariem šajā periodā ir valmierietis Teodors Ūders. Izstādē redzami viņa ogles zīmējumi.
Trešā ir dabas sadaļa, jo daba ir viens no lielākajiem iedvesmas avotiem. Te ir pavisam citāds Ruščics, nekā redzējām ekspozīcijas sākumā. Man pašai ārkārtīgi patīk Pētera Krastiņa mazie pastelīši. Tā kā dzīvoju Sarkandaugavas pusē pie Mežaparka, kādreiz ziemas vakaros tur dabā redzu Pētera Krastiņa ainavas. Atsevišķā aplī izceļam Mikalojus Konstantina Čurļoņa 13 gleznu ciklu Pasaules radīšana.
Rozentāla gleznu pasteļtoņu krāsu gamma, puantilisma glezniecības tehnika, uzirdinātā faktūra un "vibrējošā" gaisma šķiet kā radīta, lai uzrunātu skatītājus impresionisma dzimtenē?
Izstādē redzams arī viens no Rozentāla skaistākajiem darbiem – Gaismas pils (skatuves priekškara mets Rīgas Latviešu biedrības namam). Tas ir trauslajā pasteļtehnikā, tāpēc netiek pārāk bieži eksponēts. XIX un XX gadsimta mija ir periods, kurā var runāt par savdabīgu vētru un dziņu laiku, par romantizētu pasaules uztveri. Mazajās nacionālajās kultūrās notiek ļoti aktīva mākslas dzīves procesa veidošanās. Iedvesmas avoti ir mitoloģija, folkloras pasaku tēli, etnogrāfiskie motīvi un, protams, daba, kas noslēgtajās nacionālajās kultūrās parādās arvien vairāk. Izstādes pamats ir glezniecība, bet ir arī darbi uz papīra, grafikas darbi, akvareļi, zīmējumi, oforti, un arī atsevišķi tēlniecības darbi. Papildinājums ir šī laika preses izdevumi, kuri arī apliecina šo laiku un jūgendstila estētiku.
Neraugoties uz spilgtām atšķirībām, Baltijas valstu mākslinieku darbos ir arī daudz vizuāli radniecīgā. Var teikt, ka viņi bija domubiedri?
Piemēram, mūsu Rūdolfs Pērle ir visciešākajā sasaucē ar Mikaloju Konstantinu Čurļoni. Ne tikai domāšanā, uztveres trauslumā un izteiksmes veidā. Viņi bija arī personiski pazīstami. Johana Valtera darbiņš Papeles sasaucas ar Čurļoņa akvareli Vasara. Abi ir ļoti smalki akvareļi, ar tieviem koku stumbriem. Starp citu, izstādē atskaņojam ierakstu, kurā M. K. Čurļoņa kompozīcijas spēlē viņa mazdēls.
Igauņiem ir asāka koloristika, vairāk uzsvērts zīmējums, savukārt latvieši ir gleznieciskāki. Konrāds Megi ir autors, ar kuru igauņi ļoti lepojas. Pagājušajā gadā ar lielu izstādi tika atzīmēta viņa jubileja. Viņš ir ornamentāls, bet tā ir jūgendstila ornamentika. Vērotājam varētu būt interesants viņa audekls, kas aplūkojams no abām pusēm. Mākslinieks vienkārši taupīja audeklu, apgleznojot tā abas puses. Katrā pusē redzama cita glezna.
Kā simbolisma mākslas izlasē nonākušas Vilhelma Purvīša reālistiskās dabas ainavas?
Kad braucam pa Latviju, bieži izsaucamies, ka skats ir tieši kā Purvīša gleznā. Bet tur jau ir tā lieta, ka uz Latvijas ainavu mēs tagad jau skatāmies ar Purvīša acīm, jo viņš šo ainavu sintezēja, salika kopā. Tā nav noskatīta dabā vistiešākajā veidā. Viņš no dažādiem elementiem ļoti racionāli izveidoja to Latvijas sintezētās ainavas tēlu, kuru pazīstam un sajūtam visdažādākajos mūsu dabasskatos.
Izstādes ģenerālkurators Rodolfs Rapeti priecājas, ka kopā izdevies atklāt līdz šim nezināmo, nepelnīti aizmirsto mākslas terra incognita. Plakāta glezna bija franču izvēle?
Jā, to izvēlējās viņi. Johana Valtera glezna Zemnieku meitene kļuva par izstādes galveno gleznu, idejas nesēju. Viņa uzrunā, jo skatās mums tieši virsū. Bija tik ārkārtīgi skaisti, ka šī meitene ar ciešo acu skatienu un dīvaino, lakatam līdzīgo galvassegu mūs uzrunāja plakātā pie Orsē muzeja un tad pēkšņi viņa bija arī reklāmās metro stacijās.