Līdz 23. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas Kupola zālē būs aplūkojama Amandas Ziemeles personālizstāde Saule ar zobiem (kurators Kaspars Groševs). Iespēja veidot izstādi muzejā ir daļa no Purvīša balvas, ko māksliniece saņēma 2021. gadā par savu izstādi Kvantu matu implanti Laikmetīgās mākslas centrā Kim?. Jaunā izstāde ievada arī 2023. gada Purvīša balvas pasniegšanu, balvas finālisti tika paziņoti Amandas Ziemeles izstādes atklāšanas dienā februāra sākumā.
Amandas Ziemeles darbi ļauj pietuvoties gan glezniecības, gan instalāciju mākslas esencei, tie saglabā abu mediju pamatbūtību un vienlaikus to paplašina. Telpiskās gleznas un gleznieciskā telpa izaicina skatītāja uztveri un mākslas pieredzi kā procesu. Fundamentāli mākslas jautājumi Amandas Ziemeles izstādēs atklājas caur vizuālu asociāciju izteiksmību, tā ir draiskulīgi poētiska plastika, kas tiecas reflektēt par glezniecības, attēla, telpas robežām un to potenciālajiem mijiedarbības modeļiem. Vizuāli impulsi šeit ir izziņas veids, nevis objekts, atgādinot, ka mākslā nav nekā pašsaprotama vai neiespējama, – tās atbildes rodas neparastos savienojumos un kombinācijās, ko iepriekš nav iespējams izkalkulēt.
Tavi darbi ir izteikti site-specific – piesaistīti konkrētai telpai –, taču cik lielā mērā izstādes telpa tev nosaka rezultātu? Vai liela telpa nozīmē arī to, ka tu to apdzīvosi ar lielu darbu daudzumu? Vai arī telpas mērogs nav tik svarīgs kā tās konstrukcija?
Man šķiet būtiski domāt par telpas un darbu iespējamiem attiecību salikumiem, iedomājos, ka varu izvēlēties kaut vai tikai vienu telpas stūri vai fragmentu kā sākumpunktu sarunas turpināšanai. Tāpēc mana atbilde ir jā un nē – drīzāk izmantoju sitespecific kā stratēģiju, brīžiem patvaļīgi rīkojoties ar tā iezīmēm. Vienlaikus jāpiebilst, ka mani darbi pilnībā neatbilst sitespecific definīcijai, jo teorētiski tos būtu iespējams izstādīt arī citviet. Skaidrs, ka instalācijai piemītošā konstelācija sairtu un tās nozīme mainītos, taču gribētu domāt, ka tā nepazustu pilnībā, iepriekš pieredzētais dotos tiem līdzi. Būtisku lomu spēlē vairāku elementu kopums, telpa ietekmē to, kādi ir darbi (to veidols vai nozīme), taču īpaši šīs izstādes kontekstā ietekme ir abpusēja – kā ilgstoša saruna. Telpa neslēpjas, un darbi arī neslēpjas. Darbi ir (pietiekami patstāvīgi) autonomi, citi grupējas, iemitinoties bēniņos, nonākot attiecībās, tie sāk ietekmēt kupolu, un otrādi. Pieļauju, ka kaut kādā citā konstelācijā darbi varētu dzīvot arī citā telpā – nav gan teikts, ka tāda telpa vispār ir iespējama.
Sākotnēji, kad mēģināju kupola telpu aptvert, bija vēlme notvert, kurš ir tas skatpunkts, kur manas un telpas intereses varētu krustoties, pieļaujot, ka kupols tobrīd varēja būt diezgan vienaldzīgs pret mūsu sadarbību. Meklēt pavedienus, pietuvoties sarunas iespējamībai. Pati telpa visu laiku met iksus gan vizuāli (siju formās), gan kā apzīmējumus dažādiem nezināmajiem. Man tas šķita uzrunājoši, un es izvēlējos nepadarīt situāciju vienkāršāku, drīzāk, izmantojot konkrētās telpas arhitektūras īpašības, nevis tām pretojoties, nolēmu tās paturpināt darbos un to novietojumā. Izstādes izveides procesā bija jāņem vērā arī kultūras mantojuma klātbūtne kā viena no telpas īpašībām. Skaidrs, ka es nedrīkstētu telpā darīt pilnīgi jebko, kas man ienāk prātā, nerespektēt to, piemēram, kaut ko piebūvējot klāt, tāpēc no pārmērīgi drastiskiem iejaukšanās paņēmieniem es atteicos.
Par izstādi kā kopumu – tas ir tāds domāšanas process daudzos līmeņos... Telpa, skatītājs, darbi – attiecības veidojas gan skatītājam ar darbiem, gan telpai ar darbiem, gan skatītājam ar telpu. Man ir būtiski, lai šie trīs elementi savstarpēji saslēgtos. No vienas puses, tas ir pašsaprotami, taču svarīgs ir veids, kā tieši to panākt. Lai nebūtu tā – atveras lifta durvis, tu ienāc telpā, un viss atklājas kā uz delnas. Tieši otrādi – ienākot telpā, drīzāk rodas sajūta, ka tajā kaut kā trūkst, un rodas vēlme uzkavēties. Mēģinot izsekot domu gaitai, iespējams, izstādē ir atrodams neliels samezglojumu kopums, ko nav viegli atšķetināt, jo instalācijas radīšanai es nepiegāju ļoti matemātiski, drīzāk intuitīvi.
Vai tu sēdēji savā darbnīcā ar izstāžu telpas rasējumu un iztēlojies izstādi?
Nē, lai gan vispār man šeit, pie sienas, ir telpas plāns (smejas). Tas gan nav detalizēts, tajā atzīmētas tikai jomu konstrukcijas. Kupola griestu telpa tajā jāiztēlojas. Vispār tas ir labs jautājums – kā iespējams uztvert un izprast telpu, tai pietuvoties, neņemot vērā to, ko citi par to ir uzzinājuši pirms manis. Strādājot pie izstādes, es izmantoju A3 skiču bloku, kurā mēģināju saprast, kā līmeņi varētu kārtoties. Gāju uz muzeju fotografēt telpas fragmentus no dažādiem skatpunktiem un liku uz izdrukātajām fotogrāfijām formu skices, lai pietuvotos telpai ne tikai idejiski, bet arī fiziski. Es visbiežāk iepriekš nezinu vai, precīzāk, nemēģinu tikt līdz pilnīgai skaidrībai, kāds tieši būs iznākums, man ir svarīgi atstāt atvērtu telpu iespējām, kuras sākotnēji neesmu varējusi paredzēt, viss attīstās viens no otra. Neskriet notikumiem pa priekšu, taču paturēt tos redzeslokā. Kādā brīdī jāpieņem lēmums, un no tā tad izriet turpmākie scenāriji un izvēles. Piņķeris dažbrīd gan bija diezgan liels.
Piņķeris – šo vārdu esi lietojusi diezgan bieži, runājot par saviem darbiem.
Jā, bet es to neizjūtu kā vārdu ar negatīvu noskaņu, tas drīzāk ir par to, kā es pati bieži vien spēju sarežģīt vienkāršo, komplicēt ar elementiem, kurus nemaz nevar tik ātri atšķetināt. Tā ir daļa no manas domāšanas gaitas.
Man reti šķiet jēgpilni jautāt autoram, ko nozīmē viņa izstādes nosaukums, jo neuzskatu, ka tam obligāti ir jāpaskaidro izstādes ideja. Taču tavā gadījumā izstāžu nosaukumi ir pietiekami neparasti, lai tos nevarētu ignorēt, turklāt tie ir tipoloģiski līdzīgi (Kvantu matu implanti, Zivs ar kājām, Krokodila dilemma u. c.) – cilvēciskotu īpašību piedēvēšana kaut kādām parādībām, bioloģiski neparasti procesi, ja tā drīkst teikt. Arī Saule ar zobiem ir kaut kas, kā nozīmi ikdienas lietojumā mēs saprotam, bet kas ar to domāts izstādē?
Izstāžu nosaukumus es redzu kā vēl vienu izstādes slāni. Tas ir kaut kas vairāk par vārdisku apzīmējumu. Pieļauju, ka idioma "saule ar zobiem" varētu būt lietota jau kopš Senās Grieķijas laikiem. Dažās valodās tai ir tieši ekvivalenti, citās – ne tik precīzi. Es to atceros kopš bērnības, kad pirmo reizi izdzirdēju no mammas kādā 1995. gada rītā, dodoties pastaigā. Joprojām atceros mirkli, kad tiku iepazīstināta ar "sauli ar zobiem", mēģinot izvairīties no apžilbšanas un vienlaikus cenšoties sajust zobu nozīmi uz savas ādas. Tas ir tik jauks apzīmējums, kam piemīt kaut kas jautrs, – kā to vispār kāds varēja izdomāt! Tas izklausās ļoti labi. Izstādē tas ir saistīts ar fizisko ietvaru, kupola telpu. Sākot plānot izstādi un domājot par to, ka tā notiks februārī, ienāca prātā, ka Baltijas reģionā dzīvojošajiem tas ir viens no grūtāk izturamajiem mēnešiem, līdz ar to caur "saules ar zobiem" aspektu izstādē ienāk arī laika dimensija (kā time-specific) – atbilstoša mūsu platuma grādiem –, kas ietver arī muzeja kupolu no ārpuses un brīžiem to caurstrāvo.
Arī darbu nosaukumus redzu kā tiem piemītošu papildu slāni. Nereti šķiet, ka darbu nosaukumi cenšas izskaidrot skatītājam acīmredzamo, taču šajā izstādē nosaukumi drīzāk atbild uz jautājumu "kāds tas ir", nevis "kas tas ir". Darbu nosaukumi norāda uz to īpašībām, nevis saturu. Izvēlētajam vārdam nosaukumā nereti piemīt citas īpašības nekā gleznām, kāda forma, materialitāte, kas piešķir papildu asociāciju, kas to kādā virzienā paplašina vai precizē.
Interesanti ir tas, ko tu teici par darbu nosaukumiem, – ka tie norāda uz to, "kāds" tas ir, nevis "kas" tas ir. Šī distancēšanās no attēla stāstniecības man sasaucas arī ar distancēšanos no tradicionālā attēla formāta, ar ko tu arī lauz, pārkāp līdzšinējos priekšstatus par to, kas ir glezna un tās attēlojuma objekts.
Man patīk meklēt kaut kādas pārklāšanās vietas, nevis uzreiz precīzi identificēt, kas tas ir, un pieņemt to par pašsaprotamu lielumu. Kategorijām pārklājoties, iespējamās neprecizitātes to attiecībās nereti uzrāda kaut ko būtiskāku un daudzslāņaināku. Domājot par saviem darbiem šķērsgriezumā, man pašai gan ir grūti vispārināt līdz tādai pakāpei, kas norādītu uz precīzu novietojumu starp kategorijām, kas netiktu brīžiem apzināti sapludinātas vai sapurinātas, ņemot vērā, ka gleznām mēdz būt pietiekami atšķirīgi aspekti.
Domājot par to, ir jāuzsver, ka vēsturiski pastāv diezgan strikts dalījums starp gleznām, objektiem un skulptūrām. Skaidrs, ka laikmetīgās mākslas darbi jau sen pārkāpj šīs kategorijas. Protams, šīs izstādes kontekstā jebkuram darbam, kas vienlaikus ir instalācijas daļa un kas ir pieredzams telpā, atsevišķos aspektos piemīt kaut kas skulpturāls. Es drīzāk gleznas uztveru kā objektus, nevis attēlus, jo tiem piemīt klātbūtne, ķermeniskums. Es gribētu, lai katrs ir kopums kā forma vai figūra telpā, nevis lai viens slānis pakļautos otram tikai kā tehnisks rīks. Būtisks ir arī spēles motīvs, kas to visu caurvij.
Kā tu tehniski veido savus darbus? Minēji, ka griešanas procesu veic pati kopā ar Haneli Zani Putniņu.
Jā, to mēs darām kopā jau vairākus gadus. Teorētiski viņa asistē man, bet patiesībā es asistēju viņai (smejas). Brīnišķīga sakritība – Zanei būs personālizstāde Kupola zālē uzreiz pēc manis! Gaišos vasaras un tumšos rudens vakaros griežam finierus ar figūrzāģi, kas ļauj griezumos veidot un formulēt dažādas ieliekumu un izliekumu variācijas. Arī mūsu kopdarbībā ir kaut kas īpašs. Ja es pasūtītu jau gatavas formas pēc saviem rasējumiem, tajās būtu klātesošs industriāli izgatavota objekta elements, ko, iespējams, kāds izgatavošanas procesā interpretētu pa savam, lai izvairītos no formas neprecizitātes (to es arī kaut kad gribētu pamēģināt kā papildinošu aspektu līdzšinējām izvēlēm, taču tas būtu citādi).
Ar eļļas krītiņu uz finiera salīdzinoši ātri uzvelku kādu iecerēto formu, ko vēlos redzēt izgrieztu, tad mēs pārbaudām, vai tādu apveidu vispār var izgriezt, brīžiem "izaicinot fizikas robežas" un figūrzāģa lokanību. Jāņem vērā, ka skelets vēlāk tiks apvilkts ar audeklu, kas arī var nepakļauties iecerētajam. Neveiklība un neprecizitāte ir daļa no formas procesa – to gan es attiecinātu uz sevi, nevis Zani. Konstrukciju perfekcija ir nedaudz pretrunā ar manu nolūku, tāpēc formas netiek konstruētas kā tādi ideāli idejas modeļi, uz kuriem attiecināt kādu formulu.
Vai krāsu tu klāj tad, kad jau ir zināma audekla forma? Krāsa seko formai, vai arī ir kāda cita secība?
Es laikam nerīkojos pēc vienas pilnīgi skaidras formulas, kā kam būtu jābūt. Skaidrs, ka manā darba procesā iespējams izšķirt tehnisko un idejisko secību, kad tu būvē kaut kādu skeletu, tad apvelc to ar audeklu, un krāsa ir pēdējā stadija. Bet citādi tehniski manā gadījumā nemaz nebūtu iespējams audeklu apvilkt pēc krāsas uzklāšanas, jo krāsa ir pārāk pastoza, lai tā pakļautos manai iecerei, domājot par materiālu elastību, savstarpējo saķeri un noturību.
Es vairāk biju domājusi idejisko secību.
Manuprāt, ir svarīgi ņemt vērā, ka ir iespējams secību mainīt. Kas kam seko vai atsakās to darīt. Pati forma var būt ideja, ideja var būt pirmā, var arī nebūt, tā var nesekot formai, un otrādi, nereti tās nemaz nav jānošķir. Tā var sākties gan ar kaut ko vizuālu, gan tikpat labi arī ar vārdu salikumu. Arī salīdzinoši nesenā konceptuālās mākslas vēsture iezīmē vairākas pieejas, ar kurām var turpināt rīkoties pēc sava prāta. Es diezgan daudz darba procesā balstos uz intuīciju, kas, protams, nevar tikt pilnībā nodalīta no pieredzes un zināšanām. Katras izstādes vai darba tapšanā tas izpaužas nedaudz citādi.
Tu esi sastrādājusies arī ar citām māksliniecēm dažādos neparastos, radošos kopprojektos. Kas tevi ir rosinājis pievērsties sadarbības formātam vai arī tieši otrādi – vairs nesadarboties?
Katrs iepriekšējais sadarbības piemērs konkrētā laikposmā dabiski izveidojās noteiktu iemeslu dēļ. Sākotnējais impulss bija pati kopā būšana, dalīšanās domu gaitā, ko tu pats nevari simulēt vienatnē. Visi sadarbības projekti ir bijuši konkrētā laikā nozīmīgi, tos it kā būtu iespējams paturpināt, bet vienlaikus tie šķiet arī konkrētā laikposmā noslēgti. Es arī vairs neesmu viena no galerijas Low vadītājām (kopā ar Ievu Krauli-Kūnu un Elīnu Vītolu – S. H.). Tas sākās tolaik, kad mums ar Elīnu Vītolu uzticēja Rīgas cirka Ziloņu zāles programmas vadīšanu. Vienu gadu mēs izmēģinājām un iekļāvām dažādas sadarbības formas, aicinot māksliniekus tajās līdzdarboties. Īsi pēc tam kopā ar Elīnu un Ievu saņēmām uzaicinājumu no Maijas Kurševas pārņemt galerijas Low vadību, tas šķita loģisks turpinājums mēģināt trijatā formulēt savu skatījumu, piedāvāt rakursu un tikšanās punktu, veidojot izstāžu programmu mākslinieku vadītai institūcijai Rīgā. Taču pēc divu gadu sadarbības pieredzes sapratu, ka institūcijas vadīšana un izstāžu programmas veidošana nav mans aicinājums, lai cik ļoti mani tas interesētu.
Pieļauju, ka labprāt vēl kādreiz iesaistītos kādā projektā kā kuratore, bet ilgtermiņa sadarbībā diez vai. Lielisks piemērs ir Kaspars Groševs, kurš radoši ir tik ļoti saaudzis ar galerijas 427 darbību, ka brīžiem abas jomas viņa darbībā gandrīz nevar nošķirt. Tas būtu tas modelis, kādā es gribētu darboties, bet, ja to nevar, citādi laikam ne. Šobrīd man nav nekādu aktīvu sadarbības projektu, lai gan es Post (2021. gadā izveidota starpdisciplināra mākslas maģistra programma Latvijas Mākslas akadēmijā – S. H.) arī redzu kā sava veida sadarbības projektu. Tā ir tāda plašāka sadarbība starp teorijas un prakses pasniedzējiem un studentiem, ar kuriem mēs bieži satiekamies, strādājam kopā.
Kas ir tas, ko tu māci Post studentiem vai gribētu iemācīt?
Pirms pāris gadiem, piekrītot piedalīties Post specializācijas veidošanā, sapratu, ka tā ir iespēja domāt par iespējamo studiju procesu un tādas telpas radīšanu, kas būtu atvērta dažādām izpausmēm, sadarbības un mācību metodēm, disciplīnām, ņemot vērā kontekstus, kas vienlaikus ir sasaistē ar aktualitātēm, kuras ir svarīgas mūsu reģionam. Man nav vēlmes kādam kaut ko mācīt, norādot, kas ir tas, ko zinu es un kas otram tagad būtu obligāti jāzina un jādara. Es drīzāk gribu piedalīties apstākļu veidošanā, saprast, kas interesē pašus studentus, un palīdzēt viņiem līdz tam nonākt, nevis piedāvāt kādu gatavu scenāriju, kas derētu visiem. Tā kā esmu studējusi gan Latvijā, gan Vācijā, studiju procesā iegūtā pieredze un zināšanas nenoliedzami ir materiāls, ko izmantoju, domājot par Post studiju saturu. Mūsu darbs kā prakses pasniedzējiem bieži ir ļoti individuāls, tās ir sarunas ar studentiem viņu darbnīcās – individuāla pieeja un semināri, kā arī kurss Ārpus konteksta, kurā iespējams līdzdarboties ar citām nozarēm. Pagaidām gan vēl grūti novērtēt paveikto, jo pirmie Post absolventi būs tikai šogad.
Kā Purvīša balvas iegūšana ir ietekmējusi tavu karjeru? Vai tā pavēra durvis sadarbībai starptautiskajā vidē?
Varbūt no malas neizskatās, ka kaut kas ir izteikti mainījies, grūti pateikt, jo ap to laiku vēl bija jūtama pandēmijas izskaņa un ceļošanas aizliegumi, taču, pateicoties Purvīša balvai, man ir izdevies satikties ar daudziem nozares profesionāļiem ārpus Latvijas, ar kuriem, ļoti iespējams, citādi ceļi nešķērsotos. Balva ir kā virzoša platforma ar tālejošām sekām. Protams, ne vienmēr var precīzi izsekot, kāds tieši ir balvas nopelns. Svarīgākais laikam ir prieks par novērtējumu, atzinība, jauni kontakti un, protams, atbalsts naudas izteiksmē, kas bijis krietns palīgs jaunu darbu tapšanā.
Ko tu domā par šīgada finālistiem?
Ļoti laba izvēle, es gan domāju, ka tomēr varēja būt astotnieks. Bija izstādes, kas arī būtu pelnījušas būt finālā. Piemēram, Ievas Kraules-Kūnas izstāde Kur manas kārtis kritušas centrā Kim?. Taču es nedomāju, ka nominēšana vai nenominēšana Purvīša balvai automātiski padarītu izstādes labākas vai sliktākas. Esmu tuvāk pazīstama ar vairākumu šī gada balvai nominēto mākslinieku, tāpēc būtu dīvaini tagad viņus apspriest… lai visiem veicas! Visas nominētās izstādes ir bijušas pietiekami jaudīgas un plašas, arī izmēra ziņā, tāpēc man būs interesanti redzēt, kā tās būs eksponētas finālistu kopējā izstādē.
Kā tev pašai veicās ar savas Purvīša balvai nominētās izstādes Kvantu matu implanti pārnešanu jaunās telpās 2021. gada fināla izstādē?
Sākot strādāt pie izstādes transformēšanas muzeja pagrabstāva zālē, sapratu, ka nevaru un negribu neko precīzi pārkopēt tā, kā bija Kim? telpās. Un kāpēc lai es mēģinātu identiski kopēt, ja ar to var izdarīt arī kaut ko jaunu? Varbūt arī nevajag tieši salīdzināt abas versijas. Es pati varēju izvēlēties sienu proporcijas. Mani gan pirmajā brīdī nedaudz mulsināja tās pazemes telpas grupas izstādes kontekstā – tīri tehniski. Arī atgriešanās no jauna pie izstādes, pēc kuras izveides bija pagājuši jau divi gadi, bija izaicinājums. Pa šo laiku kaut kas bija mainījies gan manī pašā, gan tajā, kā skatos uz izstādi, un bija tikai godīgi to ņemt vērā, pārskatīt paveikto, ieaicinot to, kas ir nācis klāt.
Vai tev ir kāda ideālā telpa, kurā tu gribētu veidot darbu?
Man patīk, ja telpas ir tādas jocīgas, tādas, kuras grūti iztēloties, pirms esi tajās nonācis. Ir arī konkrēti arhitektūras piemēri, kas man šķiet uzrunājoši, piemēram, brutālisms, tādās vietās es varu iztēloties sadarbību ar telpu, tas gan nenozīmē, ka tas būtu jādara. Ir vietas, par kurām šķiet – jā, te būtu interesanti kaut ko darīt –, bet tagad nekas konkrēts nenāk prātā. Piemēram, strādājot kopā ar arhitektu, iesaistoties kādas ēkas radīšanā kā māksliniecei, domājot par iespējamām arhitektūras un mākslas sadarbības formām. Varbūt šobrīd, tikko pēc izstādes atklāšanas, uz mani iedarbojas kaut kāds psihes aizsargmehānisms (smejas), lai es neiedomātos kaut ko tūlīt atkal sākt darīt. Tas nenozīmē, ka izstāžu veidošana ir kaut kas ārkārtīgi grūts vai nomācošs, tas vienkārši ļoti piesātina.
Domājot par taviem darbiem, es jūtu, ka man pietrūkst īsto vārdu, lai precīzāk tos aprakstītu un saprastu mākslas vēstures kontekstos. Tas laikam kopumā ir raksturīgi Latvijas laikmetīgajai mākslai, kas ļoti vairās no vārdiem un definīcijām, tā mīl plūst nenotveramībā. Cik tev pašai ir svarīgs skatījums no malas un padziļinātāks, teorijās balstīts raksturojums?
Saprotu par to nenotveramību, bet vienlaikus man šķiet, ka manas izvēles ir konkrētas un tiešas, darbi ļauj pieskarties jautājumiem, bet pati tālāk neizvēršu to diskursīvi plašā stāstījumā teksta formā. Tā kā izstāžu veidošanā iekļauju skatītāja klātbūtnes iespējamību, citu cilvēku skatpunkti man ir ļoti būtiski. Citu nozares profesionāļu skatījums man ir svarīgs ne tikai tāpēc, ka ir interesanti dzirdēt interpretācijas vai versijas, bet arī tāpēc, ka viņu komentārs mēdz iezīmēt plašākas sakarības. Mani interesē šīs neskaidrības un piņķerēšanās, ko jau iepriekš minējām, – piņķerējoties var nonākt kaut kādās jaunās vietās, savukārt tur, kur kaut kas ir ļoti skaidri un strikti noteikts, es parasti gribu iebilst. Iebilst pret kaut kādām apgalvojuma formām, kas ne vienmēr ir pamatotas. Gribētos, lai būtu vairāk recenziju kopumā, nedomājot tikai par savām izstādēm.
Tu iepriekš pieminēji skatpunktu meklējumus, un man šķiet, ka tavi darbi arī cīnās ar stereotipiem par viena pareizā skatpunkta nepieciešamību mākslā un tādējādi cenšas atbrīvot ierastos mākslas redzēšanas veidus. Tas man atgādina, kā modernisma māksla centās atbrīvoties no redzes kā dominējošā pasaules izziņas veida un ar to saistītā racionālisma. Man šķiet, ka šīs cīņas ir klātesošas arī tavos darbos, tostarp kā cīņa starp racionālo un iracionālo. Vai drīzāk mijiedarbība.
Skatpunktu savstarpējā pārklāšanās vai iespējamās sadursmes ir būtiskas jaunās izstādes pieredzē. Man ir svarīgi radīt potenciālo izstādi kā telpu, kurā nav atrodams kāds "pareizais" skatpunkts. Ienākot izstādē, nav jābaidās kļūdīties vai nesaprast. Atsaucoties uz Kaspara Groševa pavadošo tekstu – izstāde ir atvērta baudītājiem.
Kā tev šķiet, vai tavi darbi atspoguļo ne vien tavu individuālo māksliniecisko redzējumu, bet raksturo arī plašākas laikmeta noskaņas?
Es ļoti ceru (smejas), citādi tas būtu ļoti klaustrofobiski. Skaidrs, ka man nebūtu iebildumu, ja skatītāji, kas nonākuši manās izstādēs, varētu nojaust arī laika garu, kas tās aptver, vai laika zobu, kas tajās iegraužas. Es šajā ziņā negribētu līdzināties, piemēram, Hilmai af Klintai, kura savulaik rakstīja, ka viņas laikabiedri nespēs pilnvērtīgi saprast vai uztvert viņas mākslu. Katrreiz klātesošs ir jautājums par mākslas darbu skatītāju, kas neesmu tikai es, to sastapšanās ar citiem ir ļoti svarīga, jo tie nav domāti tikai man. Gatavojoties šai izstādei, bija laika posms, kad pie sevis domāju, ka, ņemot vērā karu Ukrainā, nemaz nezinu, vai esmu spējīga turpināt veidot izstādi. Tā, iespējams, tapusi kā izdzīvošanas stratēģijas vai formas piemērs, kas kaut kādā mērā pievēršas dzīves "svinēšanai" ar Vanitas klātbūtni.
Amanda Ziemele
Izstāde Saule ar zobiem
LNMM Kupola zālē līdz 23.IV