Atrodamies Niedrāju-Pilkas purvā, ko Keitija Bārbale izvēlējusies kā piemērotāko vietu sarunai par savām dziesmām un tikko iznākušo debijas albumu Akmens dievs. Viņa ir tīrradnis un dabasbērns, kuru novērtējuši un savu jaunatklājumu sarakstā ar sarkanu atzīmējuši vai visi, kas nejauši izdzirdējuši viņas balsi radio vai pabijuši koncertos, un šī drēgnā vieta – purvs – viņai patiešām piestāv daudz labāk nekā kāda Rīgas kafejnīca ar smūtijiem vai kūpošām latte krūzēm. Keitija raksta dziesmas no agras bērnības, mācījusies klavierspēli un līdz šim sniegusi koncertus vienatnē kā dziesminiece ar akustisko ģitāru. Ar vienkāršību un pārliecinošu savas joprojām aktuālās dziesmas Sit priekšnesumu viņa pirms trim gadiem burtiski nošokēja žūriju TV konkursā X faktors, savukārt pērn uzvarēja Radio NABA un Latvijas Universitātes jauno mūziķu konkursā Hadrons.
Parādījusi spējas aizraut publiku ne vien ar dziesmām, bet arī veidu, kā tās piesaka, Keitija šovasar spoži debitēja kā pasākuma vadītāja mūzikas festivālā Kartupeļpalma Salaspilī, kurā nodemonstrēja arī savas dotības mūzikas žurnālistikā, sagatavojot eseju par katru festivāla dalībnieku.
Cilvēkiem piemīt ieradums visu jaunatklāto salīdzināt ar kaut ko zināmu. Divdesmit gadu vecās Keitijas Bārbales sakarā piesauktas daudzas dziedātājas – Regīna Spektore, Janka Djagiļeva, Džonija Mičela, Zibille Baiere, Lana del Reja, Ieva Akuretere –, bet tas viss tikai iepriekšminētā ieraduma dēļ, jo Keitija nudien neizklausās ne pēc vienas no viņām. Uz jautājumu purvā, vai ir auksti, jaunā māksliniece, kuras mīļākā krāsa ir rudenīgo debesu pelēkā, priecīgi atbild: "Protams! Vēl pirms mēneša vai diviem es spēju dzīvot tikai komfortā, lai gan tas patiesībā nebija komforts, drīzāk pieradums, ka tev it kā nekas nesāp un nekait, bet tas vēl nenozīmē, ka ir labi. Vienkārši rodas ilūzija, ka viss ir kārtībā. Taču tagad man patīk ne gluži ciest, bet visādas nekomfortablas situācijas – aukstums un kad tālu jāiet vai jābrauc. Tas vairs vispār nav šķērslis."
Vai Niedrāju-Pilkas purvam ir kāda saistība ar tavu bērnību un to, kāda tagad esi?
Domāju, ka ne tik drastiski, bet šeit esmu bijusi bērnībā. Tas ir netālu no manām mājām Pālē, un man vienkārši patīk purvi.
Kāpēc? Man par tiem no bērnības filmām ir atmiņas kā par bīstamu – slapju, bet kūpošu – vietu, kur iekrītot vairs nav iespējas izkārpīties ārā, un purvs velk arvien dziļāk iekšā, līdz cilvēks noslīkst.
Šis stāsts man atgādināja to, ko biju aizmirsusi, – kad biju maza, es redzēju murgu, kā mana ģimene noslīkst purvā. Galvenais aspekts bija tas, ka tur slīka man tuvi cilvēki, bet garām tai vietai pa purvu motorlaivās brauca kaut kādi bagātnieki, kas smējās, es stāvēju uz tilta un nezināju, ko darīt. Pirms tam man purvs asociējās ar sauli un siltumu, jo laikam uz šejieni parasti esam braukuši saulainās dienās lasīt dzērvenes un tad ir diezgan silti. Sausās sūnās vārties un lasi odziņas – tāda idilliska vietiņa. Tagad laikam man labāk patīk, kad ir tāds apmācies. Aizvakar redzēju sapni par inflāciju – biju aizbraukusi uz nepazīstamu vietu, aizgāju līdz kaut kādam bulciņu veikalam, kur visi cilvēki pirka kūku sarkanā krāsā. Arī es paņēmu kūkas gabaliņu un biešu salātus ar kartupeļiem, kas maksāja 2,80, un kasē man pateica, ka kopā jāmaksā 12 eiro 28 centi. Es nesapratu, kā tas var būt, ka viens kūkas gabaliņš maksā gandrīz desmit eiro, un viņa teica, ka nevar tagad atlikt to kūku atpakaļ, bet var noņemt man salātus nost, teicu, ka tas ir diezgan neloģiski, jo salātus es varu atļauties, bet kūku varbūt ne. Tas bija sapnī, bet izklausās pēc realitātes, vai ne?
Veikali ir pieminēti arī tavās dziesmās, un tie vienīgie nodod, ka kompozīcijas radušās mūsdienās.
Lielveikali ir sabiedriskas un neglītas vietas, jo tā nav bijis, ka notiek kaut kas labs manās dziesmās, kad tu aizej uz veikalu. Tur ir daudz cilvēku, kas tev iet garām, viņiem ir savas vajadzības, un tā nav nekāda patīkamā vieta. Varbūt es kaut kā ar to mēģinu norādīt uz komerciālu dzīvesveidu un arī jūtām, kas devalvējas, ja savā pasaulē ielaid visus pēc kārtas, kuri paņems to, ko viņiem vajag, un aizies tāpat kā no veikala. Mēs esam emocionālas būtnes, bet dzīvē viss nāk un iet. Ja ļoti grib iedziļināties, varbūt vēl visādus salīdzinājumus var atrast un izspiest no lielveikalu tēmas.
Man ļoti patīk viena no tavām jaunajām dziesmām Smird. Neatceros, ka par šo tēmu būtu kāda dziesma, varbūt vienīgi pankiem.
Tas parāda, ka es dažkārt – pat ne speciāli – rakstu par tēmām un izmantoju vārdus, ko citi neizmanto, jo liekas, ka tie ir neskanīgi un tos nevar nekur integrēt, bet var. Dziesma Smird radās, kad sēdēju savā istabā, sāku spēlēt ģitāru un jutu, ka ārā nenormāli smird, tik ļoti, ka nespēju vairs koncentrēties – logs vaļā, jo vasara, miskastes bija sasmakušas, un tā smaka nāca iekšā. Biju nedaudz dusmīga, ka smird, jo šķita, ka tas man tagad traucē izpausties, bet notika tieši pretēji – es sāku dziedāt "smird, smird" un uzreiz nodomāju: nē, Keitij, tu nerakstīsi dziesmu par to, ka smird, jo tā nav racionāla doma.
Nākamajā mirklī sapratu – kāpēc ne? – un sarakstīju dziesmu Smird, kuras pirmie vārdi ir "smird pēc miskastēm", jo tā arī bija, bet tad, protams, tālāk tur sanāk kaut kāda diskusija par to, ka ļoti daudz kas smird – mūsu domas, bailes un nāve. Pats arī smirdi iekšēji, tava dvēsele smird, un tu nevari no tā aizbēgt. Tiešā analoģija – ārā smird miskastes, un, ja es ienākšu iekšā, tāpat joprojām smirdēs, jo man ir vaļā logs, – pat ja es aizvēršu, smaka saglabāsies. Dziļā analoģija ir tāda, ka, ja pasaule tev apkārt smird, nu labi, ne burtiski smird, bet neatbilst tam, kas tu gribi būt un ko gribi redzēt savā dzīvē, ja tu neesi pietiekami garā stiprs un nezini, ko gribi, pat ja no visas pasaules paslēpsies, tu tik un tā jutīsies tā, it kā tu smirdētu un būtu sapuvis. Kopumā šī dziesma ir par gara brīvību, spēj to atrast sevī, jo ne velti tajā ir arī vārdi: "lasaties prom, lasaties prom". Sākumā it kā var šķist naidīgi tā teikt, bet tas ir aicinājums lasīties prom no pilsētas, jo šeit nenormāli smird. Varbūt otra nozīme ir tāda, ka tikai kaut kāda iebiedēšana var likt cilvēkiem mainīties, bet tā ir pozitīva pārmaiņa, jo vispār, ja skatās, kā strādā cilvēka prāts, tad iebiedēšana un bailes ir tas, uz kā balstās cilvēks un kā viņu ir visvieglāk ietekmēt.
Kad tu to teksta domu noformulē, uzreiz dzirdi arī melodiju?
Kā kuru reizi. Nesen gāju pa ielu, un man prātā sāka skanēt melodija dziesmai Ekvatorā. Es to mēģināju ignorēt, jo nebija noskaņojuma, bet aizgāju mājās, iegāju dušā, un joprojām skanēja tā dziesma. Tad es domāju: nu labi, mēģināšu sarakstīt to dziesmu. Man jau bija melodija un daļa vārdu galvā. Pēc tam jau bija bišķi grūtāk sasaukt to visu kopā un salīmēt, bet kaut kā izdevās. Dažkārt ir tā, ka es paņemu ģitāru, sāku kaut ko spēlēt un, ja man sanāk izdzirdēt kaut ko, kas man patīk, spēlēju uz riņķi, līdz kaut kas ienāk prātā. Tam ir jānotiek organiski, nevis uzspiesti, ja nekas nesanāk, nolieku nost ģitāru un dzīvoju tālāk.
Tev ir divu veidu repertuārs: dziesmas, kas skan koncertos un albumā Akmens dievs, un pavisam citas, ar elektronisku pavadījumu, kas publicētas YouTube. Vai tās tur arī paliks kā virtuālais piemineklis tavām agrīnajām izpausmēm?
Visi grib to Dzegužkalnu dzirdēt, kaut kas jādara lietas labā. Man šķiet, ka tās dziesmas nav pilnībā no jauna jāpārtaisa, bet jāsamiksē un jāpārdzied, jāuztaisa tā, lai varētu arī koncertēt ar tām. Domāju, ka es tās dziesmas izdošu, kad veidošu tādu elektronisku albumu, kaut tur jau tagad no tām dziesmām sanāk albums. Vēl kādas trīs četras jaunas varētu uztaisīt un tad ar to koncertēt. Nevar saprast, kā sanāks, bet ir veids, kā to noskaidrot, – man vienkārši ir jāpamēģina.
Kad pēdējoreiz uzrakstīji kādu dziesmu?
Kaut kad oktobrī, novembrī man nekā nav. Taču parasti izrādās, ka pēdējā dziesma uzrakstīta daudz senāk, nekā šķiet. Tagad ir periods, kad nekas nav redzams virs horizonta, varbūt vairāk jāpaaicina tās dziesmas, jo tomēr nevar visu laiku paļauties uz to, ka atnāks, vajag kaut kā mēģināt stimulēt darbības sākumu – paņemt ģitāru, galvā kaut ko padziedāt, kādu foršu frāzi izdomāt, jo citādi dziesmu rakstīšanas muskuli var vienkārši pazaudēt. Man vienreiz bija taktika, ka es tagad pārstāšu rakstīt dziesmas, ka man vajag dziesmu detoksu. Citādi man jau nelikās normāli, ka es tik daudz rakstu, – sāku uztraukties, ka varbūt varu sākt zaudēt kvalitāti un tamlīdzīgi, kaut tā patiesībā nemaz nebija. Un tad es ļoti ilgi nerakstīju dziesmas, bet pēc tam domāju: ak, ko es esmu izdarījusi!?
Esmu novērojusi – ja ilgāku periodu neesmu rakstījusi dziesmas, tās pirmās, ko sarakstu, vai to fragmenti ir slikti, un es ar tiem neko tālāk nedaru un nespēlēju, un tikai kāda ceturtā piektā jau mani atkal apmierina. Ir diezgan daudz nepabeigtu dziesmu, kas man nepatīk, bet dažkārt sanāk uziet interesantu failu, ko esmu aizmirsusi, un šķiet, ka varbūt šis ir jāpabeidz. Parasti cilvēki kaut nedaudz zemapziņā zina, ko viņi var no sevis sagaidīt, bet es, rakstot dziesmas, nekad nezinu, kas tur sanāks, un varbūt tieši tur tas suns aprakts.
Vai tu varētu sacerēt dziesmas arī citiem izpildītājiem?
Jā, bet tas nekad nenotiks... Taču es varētu citiem rakstīt mūziku, kurā nav vārdu. Tāds man ir plāns. Agrāk neiestājos mūzikas vidusskolā, jo man nebija domas par kaut kādu akadēmisko mūzikas karjeru. Tagad saprotu, ka sevi ierobežoju ar to vienu nišu, kurā darbojos. Jā, tā man ir palīdzējusi atrast sevi un savu muzikālo domāšanu, tas ir ļoti svarīgi, bet tagad es tik ļoti uzticos sev un savai gaumei, ka akadēmiskās zināšanas manas spējas nevis ierobežotu, bet papildinātu. Iepriekš šķita – kāpēc man jāmācās akadēmiskā mūzika, ja es gribu rakstīt savu? –, bet tagad, kad esmu atradusi sevi, savu balsi, saprotu, kādu sajūtu gribu pārnest mūzikā, un zinu, ka tas būtu solis augšup.
Bieži vien tiek uzsvērts, ka māksliniekam ir jāizklaidē publika. Tas ir ironiski, jo it kā es izklaidēju publiku savos koncertos, bet tas īsti nav manu dziesmu sakarā, jo es nerakstu dziesmas, lai kādu izklaidētu vai noturētu, tad jau pašā pamatā es uzrakstītu dziesmu, kas ir balstīta uz meliem un kaut kādām ekspektācijām, ko tu gaidi no klausītāja. Es negribu pielāgoties klausītājiem. Manuprāt, māksliniekiem to nevajadzētu darīt.
Pagaidām uzstājies viena, un līdzšinējie piedāvājumi no malas tavu mūziku papildināt pašai nav likušies piemēroti.
Man liekas, ka emocionāli un ar prātu es jūtos atvērta visu ko pamēģināt, jo nevar neko noskaidrot, ja nepamēģina, bet mans ķermenis dažkārt sāk justies slikti, ja nerīkojos tā, kā man ir jārīkojas. Skaidrs, ka ir cilvēki, kuri nekad neizvēlētos tik sarežģītu un neparocīgu ceļu kā es. Kāds pat varētu teikt, ka es sev roku bedri ar savu attieksmi un neko nesasniegšu, ja tā turpināšu. Šāds ceļš nav domāts kuram katram, bet esmu gatava to iet un cīnīties, lai redzētu, vai man tas beigās izdosies vai ne. Tā ir mana izvēle, un esmu gatava, ka tik lielā apjomā, kā gribētos, cilvēki varbūt nekad mani nesapratīs. Tomēr man šķiet, ka ir vienkārši jātiek tiem cilvēkiem klāt, jo mana mūzika ir pierādījusi spēju salasīt kopā visdažādākos klausītājus neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai kāda cita dalījuma. Tas izklausīsies baisi, bet laikam mans uzdevums ir vākt tās dvēseles pa vienai vien kopā.
Kaut kad tu man teici, ka klausies EHR – Eiropas hitu radio –, bet tas nekādā veidā neietekmē tavas dziesmas.
Pašlaik mans mīļākais albums ir Innas Hot – tur ir tādas dziesmas, kas noteikti ir skanējušas arī EHR. Kā cilvēki vispār izlemj, ka viņi rakstīs dziesmas, vai viņi tiešām izdzird kaut ko un tad grib rakstīt? Jā, dažkārt tā mēdz notikt, bet man laikam dziesmu rakstīšanas process ir citāds, es tiešām ļauju tam iznākt no manis – vai no kurienes tas izkrīt ārā –, un tad arī sanāk vislabāk. Varbūt jau ir bijušas fāzes, kas nav dokumentētas, kad es cenšos kaut kādu skaņu panākt vai tamlīdzīgi, bet man visvieglāk ir rakstīt mūziku, ja ļaujos sev un neuzlieku nekādus rāmjus. Liekas, svarīga ir tāda detaļa, ka man ir ļoti grūti sevi ielikt tajā digitālajā formātā, jo nekas no tā nelīdzinās tam, ko cilvēks var piedzīvot, kad atnāk uz manu koncertu.
Man šķiet, ka parasti mūziķiem ir otrādi – ieraksts ir perfekts, un viss gandarījums jau ir iegūts no ieraksta, bet man kaut kā sanāk otrādi. Reiz man bija uznācis tāds periods, kad īsti nevarēju sarakstīt dziesmas un nesapratu, kāpēc tā ir. Sāku sacerēt kaut kādu jaunu dziesmu un domāju: bet šo jau nevarēšu dziedāt publiski, jo vārdi vairs nav tādi, kādus parasti rakstīju, arī melodijas ir mainījušās, un tad es sapratu, ka arī pati esmu mainījusies, tāpēc arī mana mūzika mainās. Piemēram, dziesma Šī ir visstulbākā diena mūžā – man šķita, ka to es nespēlēšu, bet, nē, pilnīgi normāli, spēlēju, dziedu to un nav problēmu.
Daudzi ļoti gaidīja, kad Keitijai būs grupa, un tagad tev ir Marianas dziļvaga.
Jā. Mums ir ļoti labs grupas nosaukums. Kad man šo vārdu salikumu pirmo reizi pa ceļam uz Liepāju pateica draudzene Madlēna Ūdre, uzreiz sapratu, ka tā sauksies mana grupa, kad tāda būs. Labi, ka visi grupas biedri piekrita, paveicās! Ir jau bijušas vairākas pretenzijas. Kolēģi jautāja: kāpēc tik perverss nosaukums? Kaut tas vispār nav nemaz perverss! Tā ir ģeogrāfiska vieta – pati dziļākā uz zemeslodes. Tas vēlreiz pierāda latviešu valodas skaistumu un īpatnības – daudzi ir teikuši, ka manas dziesmas kaut kādā ziņā izklausās jutekliski un tamlīdzīgi vai pat erotiski. Nu, dažas varbūt mazliet. Tāpat izklausās, ka daudzas dziesmas ir par mīlestību, nu bezmaz vai visas, bet, ja padomā par latviešu valodas specifiku, visas lietas var pastāstīt tā, ka tās neizklausās pēc tā, kas tas ir. Dažkārt speciāli spēlējos ar vārdiem, jo zinu, kāda nojausma var rasties, bet tā ir tikai tāda spēle ar klausītāju. Man patīk rakstīt latviski, lietojot visādus salīdzinājumus, vārdus un teicienus, kuru citās valodās nav. Tas izceļ latviešu mentalitāti. Lieku visādus slepenus kodus iekšā, kurus dažkārt pati pamanu tikai pēc laika, un arī klausītājs īsti nesaprot, kas viņu tik ļoti aizķer.
Bērnībā staigāji pa šiem purviem, pļavām un mežiem vai sēdēji dzīvoklī un skatījies griestos? Varbūt šķirstīji un lasīji grāmatas?
Agrā bērnībā mēdzu katru dienu iet ārā vienkārši spēlēties – to, ko parasti bērni dara. Biju tāda diezgan rupja, agresīva un valdonīga, patika vairāk kaut kādas trakas spēles, kaut kādi dzīvnieciski instinkti mani vadīja bērnībā. Man arī nebija problēmu iesist ar mietu kādam, es pat izlauzu no soliņa to garo koku un gaidīju, kad pie manis nāks, un tad situ. Kautiņi un ekstrēmi piedzīvojumi man patika. Piemēram, braukt lejā no kalna, cik vien ātri var, un bija forši, ka tur blakus ir tādi ļoti lieli betoni salikti, jo tad ir riskantāk. Es rakstīju visādus stāstiņus un tamlīdzīgas lietas, bet tādas, ko nevienam nevar rādīt, un jāsadedzina tās klades.
Patiešām sadedzināji?
Nē, izmetu miskastē. Vēl man ļoti patika rāpties kokos, taisīt štābiņus un dzīvot savā mazajā koka pasaulē. Kad man palika kādi deviņi gadi, es vairs negribēju ne ar vienu no cilvēkiem, kas man bija apkārt, draudzēties – man nepatika tas, kā viņi uzvedas, kā viņi domā, kā rīkojas un reaģē. No visiem noslēdzos un bezmaz vai nerunāju. Kad man bija vienpadsmit gadu, sarakstīju savu, man šķiet, visskumjāko dziesmu, kurā ir vārdi: "Skaties, debesis raud, tikai neatskaties, mani eņģeļi raud, pludo ceļi un ielas." Kaut kas par to, kā mani eņģeļi dzied, – tik minoriski! Tā dziesma ir tik laba, ka tā kādreiz būs jānospēlē.
Šķiet, man bija depresija līdz kādiem astoņpadsmit gadiem. Jutos viena pati savās domās un prātā, īpaši no piektās līdz devītajai klasei. No divpadsmit līdz piecpadsmit gadiem rakstīju dziesmas angliski – tas bija grāndžs vai kaut kas tamlīdzīgs. Man bija pāri par simt dziesmām sarakstīts, kurās es kliedzu un dziedu par nāvi visu laiku. Tāda bija fāze. Vienu dienu sapratu, ka man nepatīk, kā es dziedu, – tajā laikā man bija citāda balss. Nepatika, ka balss skan tik rupji un kaut kā vīrišķīgi, ka tā nav sievišķīga un gaiša un nevaru nodziedāt augstāk par pirmās oktāvas la, kas ir ļoti zema nots sievietes reģistram. Tad es noskatījos vienu YouTube video, kas mani motivēja, jo tur bija pateikta svarīga lieta, ka ikvienam cilvēkam ir trīs reģistri – diafragmas, galvas un miksētais reģistrs – un katram tas skan citādi. Kaut kas tajos vārdos man lika saprast, ka man noteikti ir savs skanējums, man tas vienkārši ir jāpieņem tāds, kāds tas ir, un tad es atradu savu balsi vēlreiz. Atklāju, ka varu izdarīt visādas lietas, ko agrāk nevarēju, un arī tagad man patīk eksperimentēt ar balsi, atrast kaut ko jaunu tajā. Es nedziedu, kā lai saka, akadēmiski pareizi vai pēc kaut kādām metodēm, kā jādzied. Man dažkārt patīk pārkāpt likumus – dziedāt, kā neviens nav dziedājis. To arī var dzirdēt jaunākajās dziesmās.
Ja vajadzētu, vai tu varētu atkal rakstīt angliski?
Man tas nešķiet interesanti un pašlaik nesaista, jo latviski vēl var aizbildināties, ka tu raksti savam priekam. Nezinu, vai varētu citā valodā sarakstīt kaut ko tādu, kas jau nebūtu sarakstīts vai kas izceltos un būtu tā vērts, lai es to rakstītu. Skaidri zinu, ka tam, ko rakstu latviski, ir nenoliezama vērtība, un es tajā redzu jēgu, bet es to neredzētu, ja rakstītu angliski. Varbūt vēlāk, ja man sanāktu koncertēt ārzemēs, bet mani tas nesaista, jo laikam manī ir pārāk liels tas latviskais kods. Nezināju, ka tas man ir tik spēcīgs, kamēr nesāku domāt par to, ko man nozīmē mūzika un ko gribu ar to sasniegt.