Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs ir skatāma Gunāra Cīlīša (1927–2007) izstāde Ar vērdiņu kabatā, kas atgādina, ka Cīlītis bijis ne tikai gleznotājs, ar ko gribējis asociēties visvairāk, bet arī izcils filmu, grafikas un dizaina mākslinieks. Iespējams, ka mākslinieka vārds kādam paskrējis garām, bet reti kurš nav redzējis leļļu filmas Pigmalions, Pasaka par vērdiņu, Dullais Dauka un Vanadziņš vai pārlapojis Dadža lapas, kurās bieži publicētas Cīlīša veidotās ilustrācijas. Izstādē visā krāšņumā parāda Cīlīša tik dažādās puses, apstiprinot, ka mākslinieks vienlīdz spēcīgi strādāja ikvienā no izvēlētajiem medijiem. Par mākslinieku un viņa mantojumu KDi stāsta izstādes kuratore un LNMM glezniecības kolekcijas glabātāja (XX gadsimta otrā puse–XXI gadsimts) Ilze Putniņa.
Kāpēc jums šķita svarīgi tieši tagad aktualizēt Gunāra Cīlīša mākslu un personību?
Izstāde tika ieplānota jau pirms kāda laika. Tā iekļauta LNMM ciklā Paaudze, kurā rādām un pētām XX gadsimta otrās puses mākslu. Pirmais impulss man bija rādīt Cīlīša glezniecību, izpētīju, kas ir muzeja grafikas kolekcijā, un sapratu, ka tas viss ir nepietiekami. Lai arī Cīlītis sevi juta kā gleznotāju, viņš bija arī grafiķis, karikatūrists, mākslinieks inscenētājs Arnolda Burova leļļu filmās, grafikas dizaina meistars un scenogrāfs. Liels atbalsts bija Rūtas Muižnieces monogrāfija par mākslinieku Uz kurieni līdzens ceļš? Gunārs Cīlītis, tas ir izstādes sirdsdarbības materiāls. Reti par kuru latviešu mākslinieku ir uzrakstīta tik apjomīga grāmata, kas vienlaikus ir gan mākslas zinātnes, gan labas prozas darbs.
Cīlītis no 1945. gada līdz pat dzīves beigām 2007. gadā rakstīja dienasgrāmatu, un Rūta Muižniece ir laikam pirmā, kura lapu pa lapai iepazinās ar Cīlīša paša dzīves pierakstiem. Latvijas Valsts arhīvā ir kaste, pilna ar kladēm. Izstāde ir mans mēģinājums parādīt visu Cīlīša daudzveidību, bez Latvijas Valsts arhīva kolekcijas darbiem izstāde nebūtu iespējama.
Pastāstiet, kā veidojās izstāde.
Cīlītim ir milzīgs radošais mantojums – gleznu nav daudz, bet grāmatu ilustrācijas, kas tapa žurnālam Zvaigzne, jauno latviešu autoru romānu publicējumiem un citiem izdevumiem, mērāmas simtos. Lielākoties ilustrāciju oriģināli palika redakcijās, bet atsevišķi darbi, kas bija pie Cīlīša, nu ir atrodami arhīvā. Liels radošais mantojums atstāts arī žurnāla Dadzis redakcijas arhīvā, kas ir pārņemts un iekļauts topošajā muzejā Ķekavā. Izstādē eksponēti ilustrāciju oriģināli, paraugnovilkumi un nedaudz drukātu attēlu.
Arhīva fondā ir trīs fotoalbumi, kas nav tikai paša fotografētas dzīves kolekcija. Pie katras lapas noformējuma bija īpaši domāts – ar attēlu atkārtojumiem, izmēriem. Visam ir ritms. Galvenā persona, kura tur ir redzama, ir Cīlīša sieva Rita. Jebkuras ilustrācijas tapšanā, viņaprāt, noteicošais elements, kam tur ir noteikti jābūt, bez kā nekas nevar sākties, ir drāma, notikums. Kaut kas tāds ir arī albuma lapās – idilles atspulgs –, un drāma, kad istabas durvis aizvērtas, tiek ielikta vārdos dienasgrāmatas lapās.
Cīlītim ļoti svarīga bija dokumentāla precizitāte un materiāla pētīšana, no kā cieta darbu nodošanas termiņi, bet viņam bija būtiski pārliecināties, ka attēlojamais objekts ir nostrādāts līdz visprecīzākajai detaļai. Piemēram, ir kuriozs stāsts par Arnolda Burova filmiņu Trīspadsmit, kurā Cīlītim bija jāatrisina epizode ar žogu, pie kura pieskrien sunītis un paceļ kāju. Cīlītis veica pētījumus par žogiem un nožogojumiem un par to, kā vispār ir radušās šādas teritoriju ierobežojošas būves. Tas nebija interneta laiks, kad var ieklikšķināt un uzreiz atrast visu, ko vajag, tās bija garas stundas Misiņa bibliotēkā.
Kino laiks kopā ar Arnoldu Burovu un leļļu meistariem no 1966. līdz 1978. gadam bija veiksmīgs – ar Dullo Dauku (1968), Pasaku par vērdiņu (1969) un Vanadziņu (1978) to varētu raksturot arī kā slavu nesošu. Par šo Cīlītis, ja būtu blakus, droši vien noteiktu – "nepakšķi".
Nedaudz kurioza sanāca arī vienīgā sadarbība kā scenogrāfam ar Dailes teātri. Pauls Putniņš bija komēdijas Kāzas Eiropas mērogā režisors. Tā palika pirmā un vienīgā reize, kad Cīlītis iepazinās ar teātra mašinēriju un subordināciju. Komēdija izgāzās. Arī Paulam Putniņam tā palika vienīgā reize kā režisoram, turpmāk viņš pievērsās dramaturģijai un literārajai darbībai. Kostīmu skices Cīlītis veltīja konkrētajam aktierim, kas izdevās labi un aktierus aizrāva. Arī skatuves dekorācijas skices sākumā šķita interesantas, taču ne pārāk veiksmīgi izveidojušās attiecības ar svarīgu personu – skatuves inženieri – noveda pie kļūdas, kuru pirms izrādes vairs nevarēja labot: dekorācijas bija par sīku, skatuves melnā mute visu aprija.
Mākslas vēsturniekiem Cīlītis ir zināms, bet plašākai publikai varbūt paskrējis garām. Kāpēc tā?
Šī izstāde varētu būt atgādinājums, ka Cīlīti visi ir zinājuši, tikai varbūt nebija pamanījuši, ka zem neskaitāmajām Zvaigznes ilustrācijām maziem burtiņiem bija rakstīts "Gunārs Cīlītis". Domāju, ka lielākā daļa ir redzējusi Burova leļļu filmiņas, tikai mākslinieka inscenētāja vārds paslīd titros garām. LNMM izstāžu cikls Paaudze ir radīts tieši tāpēc, lai atgādinātu par XX gadsimta otrās puses māksliniekiem. Muzeja cilvēki šādā ziņā nav objektīvi, jo mēs ar šiem darbiem strādājam ikdienā, mums nekas nav aizmirsies. Taču ir paaudzes, kas tiešām to vairs neatceras. Bet Cīlītis ir plašāk zināms, nekā mums varētu šķist. Viņš ir Rīgas 800 gadu jubilejai veltītās monētas Poga autors. Interesanti, vai visi, kuriem ir šī monēta, zina, ka tā ir Gunāra Cīlīša veidota.
Izstādes tekstā jūs rakstāt, ka Cīlītī cīnās divas puses – glezniecība, ko viņš pats uzskatīja par "īsto mākslu", un pārējās disciplīnas.
Viņš ir no kursa, kas pirmais absolvēja Jaņa Rozentāla Mākslas skolu, pēc tam studēja LMA glezniecības nodaļā. Viņš sevi juta kā gleznotāju, bet iznāca tā, ka grafikas darbi ņēma virsroku. Cīlītis gleznoja lēni, jaunu dienu viņš sāka ar iepriekšējā dienā uzgleznotā nokasīšanu. Darbs ar ilustrācijām bija ļoti aktīvs, katru mēnesi iznāca pa žurnālam, tas ietekmēja gleznu veidošanu.
Izstādē var redzēt, cik smalks un darbietilpīgs process ir bijusi ilustrācija, kas ir nopietns un pastāvīgs mākslas darbs. Daudzos gadījumos tā nemaz nav grafika, bet miniatūra glezniecība ar smalkām otiņām. Viņš brīnišķīgi pārvalda kompozīciju, kas ir redzams katrā ilustrācijā. Vispirms tā piesaista ar lieliem kompozicionāliem laukumiem, un tad skatiens tiek ievilkts niansēs, notikumā.
Cīlīša ilustrācijas Regīnas Ezeras grāmatai Pati ar savu vēju. Varmācība – tā ir lakoniska krāsu valoda, divi trīs toņi, balts, melns un trešā krāsa, katrai ilustrācijai cita, detaļas izstrādātas šīs krāsas tonālajās niansēs. Baltā un melnā laukumi veido notikuma drāmas skatuvi. Cīlītim ir raksturīga zīmējuma kontūras izsmalcināta veiklība. Tas ir vērojams arī Alberta Bela romāna Saucēja balss un D. H. Lorensa romāna Lēdijas Čaterlejas mīļākais ilustrācijās, kas ir ierindojamas grāmatu mākslas sasniegumu virsotnē. Jāpiemin arī sadarbība ar Zigmundu Skujiņu, kurš izvēlējās Cīlīti par savu romānu mākslinieku visa mūža garumā.
Kas ir tās tēmas mākslā, kuras viņu interesē ārpus šiem pasūtījuma darbiem un sadarbības projektiem ar izdevējiem? Vai tas parādās tieši glezniecībā?
Nezinu, vai varam runāt par pasūtījumu tādā tradicionālā izpratnē. Cīlītis jūtīgi un atbildīgi izturējās pret autoru un viņa darbu, es teiktu, ka tā drīzāk bija sadarbība starp mākslinieku un autoru. Ilustrācija vai karikatūra – tas bija darbs, kas nācis no ārpuses, kas nekādā veidā neizslēdz viņa interesi, bet glezniecība bija tikai viņa izpausme, tajā viņš varēja runāt savā vārdā. Glezniecībā ir tēmas, kurās ir viņš pats, viņam tuvais, viņš tur nerisina nekādus lielos jautājumus. Tur ir viņa ģimene, vecāki, pats un Rita.
Latvijas Mākslas akadēmijas kolekcija pavisam atguva mākslinieka diplomdarbu Pie grāmatu galda, tas ir 1955. gads, absolūts sociālistiskais reālisms, jauna cilvēka gaišais dzīves sākums – saule, divas meitenes pie grāmatu galda, viena varētu būt Rita, viņai blakus jauns vīrietis, pārliecies pār grāmatu, varētu būt Cīlītis. Abi ir saulē, līdzās, bet it kā nav kopā. Un tad ir otrs darbs Skatlogs (1971), parādās tā pati svītrainā saules markīze, ideālo manekenu krāsainā dzīve pretēja tai, kas pelēka uz mirkli sastingusi sapnī pie skatloga no otras puses. Cīlītis un Rita bija kaislīgi kino skatītāji, abus valdzināja noslēpumainais Grētas Garbo un Marlēnes Dītrihas kinotēls, un, šķiet, abi to mēģināja realizēt dzīvē, tikai katrs palika savā spoguļa pusē un klusums starp abiem ideālu noturēja dzīvu, bet bez siltuma. To es redzu Lēdijas Čaterlejas mīļākā ilustrācijās, spoguļa ovālā notiek kaislīga dzīve, realitātes drāma ir ārpus tā, melni konturēta.
Glezniecības stils katrai no gleznām ļoti atšķiras. Nezinot būtu grūti pateikt, ka tas ir viens autors.
Tas ir tāpēc, ka viņš glezniecībā nestrādāja regulāri. Atšķirīga ir ar 1970. gadu datētā glezna Karš, kas glabājas Latvijas Mākslinieku savienībā (LMS). Bieza faktūra, gandrīz cilnim līdzīga. Tajā laikā parādījās PVA tempera, mākslinieki sāka to izmantot, te var minēt Lidiju Auzu, Džemmu Skulmi, Ojāru Ābolu un citus. Tā bija cita metode, faktūru veidoja ar PVA temperu, pēc tam gāja pāri ar eļļu. Cīlītis audzēja faktūru ar krāsu, un dienasgrāmatā par šo darbu bija rakstīts tikai: "Čehoslovākija", ar ko, protams, ir domāts krievu militārais iebrukums un iejaukšanās suverēnas valsts demokrātiskos procesos. Šī notikuma traģisms, arī 1945. gada kara rēgs un, kā redzams šodien, impēriska izsalkuma rēgošanās pamalē noteica darba tehnisko risinājumu, Cīlītis ar krāsu kā vielu lakoniskā vienkāršībā izaudzē kara izpostīta cilvēka drupu formu un jebkādas nākotnes bezcerību. Arī pašportretā Grīziņkalns–Āgenskalns (1975) notiek darbība ar krāsas slāņiem, atsegumu vai nodrupumu Cīlīša sejā uz brandmūra fasādes. Tur ir domas par laiku un sevi tajā, kas tiks noskalots, kas noturēsies.
Vai Cīlītis varēja darbu Karš vispār izstādīt? Kādas bija viņa attiecības ar režīmu?
Darbs tika izstādīts 1971. gada izstādē bez jebkādiem jautājumiem. Tolaik vairākums kopizstāžu bija veltītas kādām t. s. Tēvijas kara atceres gadadienām vai tamlīdzīgi, darbi ar kara tēmu parādījās bieži, un to uztvēra kā refleksiju par Otro pasaules karu. Tāpēc arī par šo darbu neuzdeva nekādus jautājumus.
Taču šis darbs arī neatbilst formāli nekādā veidā sociālistiskā reālisma dogmai.
Domāju, tas tika uzskatīts par pieņemamu tēmas risinājumu, un, lieki nejautājot, tā arī palika. Šo darbu pēc izstādes iegādājās LMS, lai gan izstādē bija eksponēts arī Cīlīša un vecāku portrets, kā arī Skatlogs. Cīlītim bija maz izstāžu, kurās viņš piedalījās ar glezniecības darbiem. To noteikti ietekmēja arī skandāls par un ap viņa Pašportretu uz tilta (1957), kas tika izstādīts otrajā jauno mākslinieku darbu izstādē 1962. gadā. Izstādi pamatīgi nokritizēja, tā bija tāda ideoloģiski didaktiskā audzināšanas metode. Cīlīti īpaši "izanalizēja" ne tikai presē, bet arī atklātās diskusijās. Tas manāmi iedragāja mākslinieka pašapziņu un darba sparu. Viņam pārmeta, ka nav skaidrs, uz kurieni pretvējā pa tiltu dodas gleznā attēlotais jaunais cilvēks, bez mērķa un ideāliem, rezignētā noskaņojumā. Gleznā var saskatīt uzraksta "aizliegts" nepārprotamu fragmentu, un kādā aizliegtajā zonā tad mākslinieks dodas? Fonā – ledus kušana Daugavā, kas simbolizē Hruščova atkusni. Šķietamo klupienu ar glezniecību Cīlītis sev atrisināja, nošķirot to no publiskās dzīves un ilgojoties tam veltīt vairāk laika. Viņš uzskatīja to par savas mākslinieka dzīves galveno un nozīmīgāko daļu, tā nepamanot, cik apjomīgi un labi ir izdarījis vēl daudz cita.
Dzīves pēdējos gados Cīlītis pārskatīja savas dienasgrāmatas, pārrakstīja, veidojot īsus, noslīpētus tēlojumus. Te atklājas vēl viens – rakstīšanas – talants, iespējams, tā bija iecere uzrakstīt savu autobiogrāfiju. Kādā no dienasgrāmatas ierakstiem viņš atzina, ka šis pārskatīšanas un rakstīšanas process nomierina, un nojaušams, kas tas varētu būt mēģinājums saprast savu veikumu.
Izstāde
Ar vērdiņu kabatā. Gunārs Cīlītis
LNMM 4. stāva izstāžu zālēs līdz 4.IX