Piecos koncertos Atgriešanās komponists Zigmars Liepiņš izvētī savu populārās mūzikas jaunradi un svin 60 gadu jubileju. Svētdien Liepājā sākto koncertturneju šonedēļ turpina koncerti Jūrmalā, Valmierā un Jēkabpilī ar 11 solistiem un pašu jubilāru pie taustiņinstrumentiem
Kāpēc jubilejas koncertu programmā minēti tikai dzejnieki, bet ne dziesmu nosaukumi?
Dzejniekiem vienmēr ir jāpaklanās. Jo kas gan ir dziesma bez vārdiem?! No dziesmas vārdus neizsvītrosi. Man nepatīk, ka visu uzzinās iepriekš. Tie, kuri atnāks, jau zina, uz ko nāk: kādi izpildītāji, kāds komponists.
Atskaties uz padarīto, vai esi uzrakstījis arī ko jaunu?
Dažādi. Tā nav tikai mana Atgriešanās. Kopā atgriežamies pie dzīves notikumiem, darbiem, dziesmām, situācijām vai jokiem kopā ar Fredi un Ufo. Pie laika, kas ir aizgājis. Šī programma ir kā bilžu albums, kuru pāršķirstām.
Tev ir ļoti daudz, pie kā atgriezties…
Ilgi domāju, kā visus 11 solistus dabūt zem vienas cepures. Esmu ļoti priecīgs, ka man ir jaunie dziedātāji Ieva Kerēvica, Zane Dombrovska, Ginta Krievkalna un Dons, visas programmas dominante, jo viņi ir gan solisti, gan brīžiem arī bekvokālisti vecākajiem dziedātājiem – manai sievai Mirdzai Zīverei, Imantam Vanzovičam, Igo, Aivaram Brīzem un Nikam Matvejevam.
Vienpadsmit ir tavs īpašais skaitlis?
Neesmu numeroloģijas piekritējs, tomēr 14 ir skaitlis, kas visu laiku velkas cauri visai dzīvei. Neviens cits skaitlis man nav tik uzbāzīgi sekojis. Esmu dzimis 14. oktobrī, apprecējos ar Mirdzu 14. maijā, un tieši manā dzimšanas dienā 14. oktobrī Nacionālajā teātrī notiks mans teātra mūzikas koncerts. Viens no maniem jubilejas koncertiem notiek 23. augustā, kas ir Ribentropa – Molotova pakta parakstīšanas datums, šajā datumā pirms 24 gadiem laidām gaisā Lāčplēsi. Bez šaubām, koncertā atgriezīsimies pie šīs rokoperas. To nevar apiet.
Ko vēl nevar apiet?
Nevaru nespēlēt Kvazimodo, ko dzied Niks Matvejevs, nevar nespēlēt Atgriešanos, jo tas ir koncerta nosaukumā. Nevaru apiet Mirdzai rakstītās tautasdziesmas. Nav apieta neviena lielā izrāde. Bet, ja kāds jautās – kāpēc nav tā? –, atbilde ir – tāpēc, ka laiks ir par īsu. Ja jautās, kāpēc to vajadzēja, teikšu – tāpēc, ka tā gribu. Koncerta sākumam uzrakstīju jaunu dziesmu, kas speciāli būvēta kā ievads, ar pompozu sākumu. Uzrakstīju mūziku, bet nevarēju saprast, kur ņemt tekstu. Kādu nakti, kad nevarēju iemigt, pa galvu sāka malties viens no slavenākajiem Ojāra Vācieša dzejoļiem Sapnis («Esi dzejnieks – taisi no nekā…»). Un tas uzklājās dziesmai kā asfalts uz ceļa!
Vai esi gandarīts par simfonisko koncertu un Parīzes Dievmātes katedrāles jauniestudējumu?
Vienmēr var gudrāk un labāk, taču esmu gandarīts, īpaši ar vijoļkoncertu, jo tā esmu iekāpis citā teritorijā. Dažiem tas varbūt nepatīk, bet man ir plāns turpināt. Man patīk romantiski virtuozā koncerta žanrs, un es apsveru domu par klavierkoncertu. Bet tas prasa iekšēju saņemšanos, es nevaru iesākt un pamest. Mazs koncerts – balāžu vakars nelielai auditorijai vēl varētu tapt nākamajā gadā, jo esmu Mirdzai uzrakstījis desmit jaunas dziesmas ar nopietniem dažādu dzejnieču radītiem sievietes tekstiem. (Man jau drausmīgi patīk Knuts Skujenieks, bet tā ir veču dzeja.) Esmu sapircies daudz dzejas grāmatu, taču ir ļoti grūti atrast tekstus dziesmām, jo latviešu dzeja ir depresīva, un, ja arī dziesmās visu laiku būsim vienās skumjās, tas būs traģiski.
Tev joprojām ir būtisks humors mūzikā?
Ļoti nozīmīgs. Savulaik Ufo un Fredim uzrakstīju 22 dziesmas – Nežēlīgās tautas dziesmas radio vajadzībām. Visvisādi ampelējāmies, un es to neuztvēru nopietni. Tagad atskatoties redzu, ka Zeibota teksti ir pat ļoti asprātīgi. Tā kā mani humors vilinājis vienmēr, jubilejas koncertā būs dažas dziesmas no šīs sērijas. Bez tām koncerts neliktos izdevies, jo cik tad mums, latviešiem, vispār ir humora mūzikā? Bija Edgara Liepiņa fenomens…
Veco bilžu projekcijas būs?
Mēs varam būt tādi, kādi esam, un nedomāju, ka uz mūsu koncertu kāds nāks tāpēc, ka tur varētu būt kaut kādi ķiņķēziņi uz skatuves. Negribas, lai skatītāji salīdzinātu: paskaties, cik viņš bija tā nekas, bet, redz, kāds tagad izskatās…
Kam tu raksti?
Sev. Bieži gadās, ka tas, kas patīk man, patīk arī citiem. Populārā mūzika tagad ir ļoti mainījusies. Dominē deju mūzika, bet man visbūtiskākais ir saturīgs teksts, tas izšķir dziesmas dzīvību. Ja nav satura, ko gan es tur varu piebilst? Bumsī-bumsī?! Tāpēc spēlēšana stadionā mani biedē, jo tur teksta un stāsta vērtība pazūd. Trūkst arī personiskā acu kontakta ar dziedātāju, un paliek tikai mūzika un troksnis. Arvien vairāk dzīvē gribas pastāstīt stāstu...
Pieci koncerti pusotrā nedēļā ir īsta turneja?
Kas ir pieci koncerti?! Savulaik katru mēnesi spēlēji 25 un vairāk koncertu, un tā desmit mēnešu pēc kārtas. Tas bija darbs. Bet parādi man kādu, kurš Latvijā tagad var mēnesī nospēlēt 25 koncertus un savākt klausītājus? Agrāk publika nāca, jo bija mazāk izklaižu, turklāt teātros un koncertos visi meklēja Ezopa tekstus. Mums savukārt vienmēr bija «paslēpes» ar cenzoriem.
Piemēram?
Publika bija ļoti priecīga, ka dziesmā Vēl ir laiks tiek atkārtots vārds «Latvija» (un bez PSR!), taču Latvijas vārds satracināja padomju varas iestādes. Mūsu grupu aiztaisīja ciet, noņēma no trases. Pusgadu palikām bez darba, un kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs teica: «Par šito dziesmu tu ne tikai nestrādāsi filharmonijā, bet nedabūsi pat šindera darbu!» Sanāksmē viņš stāstījis, ka no mums nekas pāri nepaliks, tāpat kā no govīm Čikāgas lopkautuvē: kad govi nokaujot, izmantojot ne tikai gaļu, ādu, nagus un ragus, bet pat māvienu, ko ieraksta, lai no laukiem biedētu putnus. Tas mani ir mācījis un rūdījis tā, ka varu pilnīgi bez aizmugures izdzīvot visādos apstākļos. Taču daudzi mani darbi palika neierakstīti, jo priekšā sēdēja visādas komisijas. Bet tas ir garāks stāsts.
Vajadzētu rakstīt memuārus?
Vajadzētu, bet es to negribu darīt. Būtiskākais, ko esam ieguvuši brīvās Latvijas gados, ir tiesības būt brīvam. Arī informatīvā telpa ir pilnīgi citāda. Šodien tu uzraksti dziesmu, rīt tā jau ir internetā, bet parīt jau aizmirsta. Visgrūtākais ir pierast pie tā, ka tavu popularitāti nosaka sociālie tīkli: Facebook un Twitter. Es gan tos izmantoju galvenokārt tāpēc, ka daudzi internetā atrod visādus asprātīgus pekstiņus un ar tiem dalās. Facebook kontaktējos arī ar vecajiem čomiem, bijušajiem kolēģiem (Boldirevs, Smirnovs u. c.), kuri tagad dzīvo Amerikā: uzzinu, ar ko vecie relikti nodarbojas, apskatos viņu bildītes. Bet dzēšu laukā tos, kuri nemitīgi uzbāžas ar savām kaķu un suņu vai ārzemju ceļojumu fotogrāfijām.
Ar Dzintaru koncertzāli arī ir saistīts kāds īpašs piedzīvojums?
Tā bija vieta, kur 1980. gadā pirmoreiz mūžā spēlējām suņu – robežsargu vilku – klātbūtnē. Daļa jauniešu koncerta noslēgumā, skanot dziesmai Vēl ir laiks, cēlās kājās un tuvojās skatuvei, taču padomju cilvēkam nebija pieņemts tā darīt. Mums bija četru koncertu sērija. Lai savaldītu publiku, otrajā koncertā noslēdza gaismas, trešajā mums neļāva dziesmu atkārtot un iet klanīties. Lieta aizgāja līdz spriedzei, un ceturtajā koncertā ieradās miliči ar suņiem. Kad spēlējām pēdējo dziesmu, skatuves priekšā parādījās četri lieli «sunīši». Taču dziesmā Vēl ir laiks nebija disidentisku nolūku. Tur bija vārdi: «pilsētā, pilsētā». Iebraucot Liepājā, dziedājām «Liepājā, Liepājā!», Valmierā – «Valmierā, Valmierā!». Bet Rīgā un Cēsīs nekas nesanāca, un Dau-gav-pi-lī ne tik. Tad izdomājām visur dziedāt vienādi: Latvijā, Latvijā! Mums pēc tam mācīja, ka ir jādzied dziesmas par Lielo (padomju) Dzimteni… Kultūras ministrijas Teātra un kultūras pārvaldes vadītājs Alfrēds Cinovskis, izbrāķējot kārtējo programmu, teica: dziediet kaut ko optimistisku! Tad mēs ar Kasparu Dimiteru uzrakstījām dziesmu Ceļojums: priekā jādzīvo mums. Pavēles formā. Nu tad dzīvosim ar. Tā bija ironija, ampelēšanās: Priekā!
Zigmara Liepiņa 60 gadu jubilejas koncerti Atgriešanās
Dzintaru koncertzālē 23.VIII un 24.VIII plkst. 20. Biļetes Ls 12–35
Valmieras kultūras centrā 25.VIII plkst. 20 (biļetes pārdotas)
Krustpils KN 26.VIII plkst. 19. Biļetes Biļešu paradīzē Ls 10–20