Pētera Vaska dzimšanas dienā sestdien, 16. aprīlī, tiešraidē no koncertzāles Cēsis gaidāms komponista 75 gadu jubilejai veltīts koncerts Klātbūtne. Programma ar spilgtākajiem jubilāra simfoniskās, kora un kamermūzikas darbiem plkst. 19 skanēs Latvijas Radio 3 programmā Klasika, bet plkst. 21.15 būs skatāma Latvijas Televīzijas 1. kanālā. Vakars pulcēs koncertzāles šā gada rezidences mākslinieces, vijolnieci Kristīni Balanas un čellisti Margaritu Balanas, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Valsts akadēmisko kori Latvija, kā arī divus diriģentus – Andri Pogu un Māri Sirmo.
Šajā pavasarī Cēsīs bija jānotiek jau ceturtajam pavasara festivālam Pētera Vaska mūzikas aprīlis, taču pasaulē un Latvijā valdošā pandēmija ir ieviesusi savas korekcijas: vienā jubilejas koncertā Klātbūtne uzmirdzēs visas Pētera Vaska jaunrades šķautnes. Tā veidota kā garīgs pārdzīvojums, kā ceļš uz piepildījumu, uz iespējamo ideālo pasauli – no klusinātas apceres un dabas skaistuma skaņdarbā Līdzenuma ainavas līdz gaismas apliecinājumam kormūzikas darbā Māte saule, cauri mīlestības starojumam Fantāzijā vijolei un stīgu orķestrim Vox Amoris līdz simfoniskā orķestra opusam Lauda un sasniedzot kulmināciju Laudate Dominum.
Savukārt Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava un pianists Reinis Zariņš programmā Pēteris Vasks un domubiedri vienkopus pulcē Pētera Vaska, Artura Maskata un Andreja Selicka kormūziku un klaviermūziku ar vairākiem pirmatskaņojumiem. To vidū arī Pētera Vaska Angele Dei korim a cappella – lūgšana sargeņģelim, kas atgādina par sargājošo Dieva mīlestību. Šis koncerts būs skatāms 17. aprīlī plkst. 21 Latvijas koncertu mājaslapā, kā arī Latvijas koncertu un Latvijas Radio kora Facebook kanālos.
Jūti sevī Auna zvaigznāja noteikto raksturu – neatlaidību, cīnītāja garu, saasinātu taisnīguma izjūtu, emocionālo uguni?
Esmu dzimis 16. aprīlī. Nesen uzzināju, ka arī brīnišķīgā tulkotāja Silvija Brice dzimusi 16. aprīlī, tikai divpadsmit gadu vēlāk, 1958. gadā. Tāpēc saucu viņu par savu jaunāko māsu. Nesen nāca klajā viņas pašas rakstīto eseju grāmatiņa. Tās ir gudras un apbrīnojami skaistas. Manu jubileju grib atzīmēt arī Dānijas Radio. Viņi man piezvanīja. Izrādās, ka 16. aprīlī nākusi pasaulē arī Dānijas karaliene. Mana zodiaka māsa ir arī tautiete Ilze Tērmane, kura, tāpat kā es, ir dzimusi 1946. gada 16. aprīlī un jau labu laiku kopš atgriezusies dzimtenē. Iepriekšējos gadu simteņos šajā datumā dzimuši arī daži diktatori, bet miers ar viņiem.
Esi lieliskā, diženā kompānijā!
Dievs mums devis nodzīvot krietnu gadu strēķi, un nav zudis prieks par dzīvi šajā saulē. Gluži otrādi, tas joprojām ir ļoti augsts un liels. Visi pasaules Auni, turieties! Esiet stipri un prieka pilni!
Šķiet, tev nekad nav trūcis enerģijas, lai gan nav bijis viegli, it īpaši sākumā, kad, būdams mācītāja dēls, netiki uzņemts Latvijas konservatorijā.
Ja es nebūtu spītīgs Auns, tad diez vai kaut ko būtu izdarījis. Mani virzīja ticība mūžīgajām garīgajām vērtībām apvienojumā ar hronisku spītību un neatlaidība.
Ar garīgajām vērtībām sabiedrībā pašlaik viss ir kārtībā?
Cilvēce atkal iet kaut kādos maldu ceļos. Pasaulē nāk arvien jaunas un jaunas paaudzes, kurām dzīves mērķi ir izklaidēties un atpūsties. Vēl arī krāt arvien jaunas un jaunas rotaļlietas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ar to ir par maz. Tu esi nācis pasaulē, lai tev atvēlētajā mūža laikā tu kaut ko izdarītu. Es vienmēr domāju, ka jācenšas pasauli darīt drusciņ labāku, mīlestībai atvērtāku. Bet tā diemžēl nav pieņemts. Galvenais, lai varam izklaidēties, atpūsties un izdomāt arvien jaunas, dažādas "rotaļas". Tas viss tā pat varētu būt, tomēr galvenais ir, kāpēc tu vispār esi nācis šajā pasaulē. Vai gribi kaut ko izdarīt, kaut ko saprast, dāvāt cilvēkiem mīlestību un prieka sajūtu? Jābūt cilvēkam, kurš dzīvo ar pilnu krūti un kaut ko dara. Manuprāt, nav nekā šausmīgāka par to, ja cilvēks dzīvo šajā saulē, bet viņam nav nekādas skaidrības, ko viņš īsti grib izdarīt. Tie ir mūžīgie jautājumi. Atbildes nav atrastas un pat netiek īsti meklētas. Varbūt tāpēc mums ir dots šis īpatnējais laiks, lai mēs varētu padomāt?
Uzreiz pasaku, ka esmu naivs sapņotājs un vienmēr tāds būšu. Man ļoti gribas cerēt, ka pa šo apstāšanās un piebremzēšanas laiku cilvēki mēģinās vairāk padomāt par dzīves jēgu un savu esību. Laika tagad ir vairāk, nav nepārtraukti jāskrien tur un tur, un vēl tur. Tu vari ieskatīties sevī, uzstādīt jautājumus un meklēt atbildes. Es ļoti ceru, ka vismaz viena daļa to dara. Lai gan ir redzams, ka lielākā daļa joprojām dzied to pašu dziesmu: viss ir slikti, un visi citi ir vainīgi. Vēl piedevām tagad ir nākusi apmātība ar sazvērestību teorijām, cits pār citu apgalvojot, ka mūs grib noindēt ar potēm un G5. Cilvēkiem, kuri negrib paši domāt, sastāsta visādas muļķības. Nez no kurienes parādījās tendence, ka vakcīnas ir aizdomīgas, bīstamas un mums kaitīgas. Man tas liekas pavisam dīvaini, jo mēs visi jau kopš skolas gadiem tikām sapotēti pret dažādām slimībām, un nevienam tādas iedomas prātā nenāca.
Arī globālās finanšu krīzes laikā pirms desmit gadiem skanēja cerības, ka tās rezultātā pasaule kļūs labāka, tīrāka, godīgāka. Cerēja, ka, mazinoties alkatībai un tukšajam glamūram, cilvēce pievērsīsies īstajām, garīgajām vērtībām. Diemžēl tā nenotika.
Bet tik un tā es vienmēr ticēšu, ka labā, iekšējā gaisma tomēr ņems virsroku un mēs tomēr negāzīsimies bezdibenī. Diemžēl mūsu visskaistākajai zemei Latvijai ir viena liela bēda, ka blakus ir viens neaprēķināms kaimiņš, un tur ir iesēdies viens kungs, kurš sēž bunkurā un kaļ dīvainus, nesaprotamus plānus, vienlaikus izplatot impērisko ideoloģiju, ka dižā Krievzeme ir sevišķa civilizācija un visi pārējie ir degradēti.
Līdz kovidlokdaunam tavs kalendārs arvien ņirbēja no datumiem, kuros devies piedzīvot savu darbu pirmatskaņojumus vai arvien jaunas interpretācijas tuvās un tālās pasaules valstīs. Kā ir tagad?
Pirms gada, kad visas nelaimes tikko sākās, bet vēl drīkstēja braukāt pa pasauli, abi ar Dzintru [kinorežisori, dzīvesbiedri Dzintru Geku] bijām brīnumskaistā braucienā uz Spāniju. Es pirmo reizi mūžā biju Spānijā – februārī Malagā, Kordovā un Seviljā jau bija tāds pavasaris un tik daudz pārsteidzoša skaistuma! Bet tagad ir savādāk, un var arī tā. Nekur vairs nevari aizbraukt, toties vari apceļot dzimto zemi un tepat Latvijā atrast neiedomājami daudzas skaistas vietas. Piemēram, pagājušajā vasarā ar Dzintru bijām gan Kurzemes stāvkrastos, gan akcijā pie Baltkrievijas robežas – vietā, ko kādreiz sauca par Draudzības kurgānu. Katram jaunietim novēlu noiet gar jūru no Lietuvas robežas līdz pat Igaunijas robežai. Mums ir 500 kilometru garš jūras krasts, un tas ir tik dažāds, mainīgs un interesants. Paņem mugursomu un apceļo dzimto zemi! Nevajag uzreiz, var pa daļām. Mans jaunākais dēls, zemessargs Pauls ir to izdarījis, nostaigājis gar visu jūras krastu. Viņš staigā arī pa vecajiem dzelzceļiem, kur tagad arī ir tūrisma takas. Komponistu dzīvē nekas daudz nemainās. Viņi vienmēr ir bijuši vientuļnieki.
Komponists savā darbistabā dzīvo radošā divvientulībā kopā ar darbu, kuru viņš rada. Tā ir brīnišķīga divvientulība, jo tu dzīvo saskaņā ar to, ko tu gribi darīt. Nu labi, lielo koncertu vairs nav, bet man ļoti patīk vasaras festivāli, kas notiek pa visu Eiropu nevis lielpilsētās, bet mazpilsētās un ciematos, mazās, skaistās baznīciņās un senās pilīs. Tur ir pavisam cita publika, sirsnīgi vietējie ļaudis. Man atmiņā ir fantastiski, neaizmirstami braucieni no Somijas līdz Velsai. Vēl pagājušajā vasarā tika plānoti un saskaņoti vairāki šādi braucieni, taču tie arī diemžēl tika atcelti un pārcelti. Bet gan jau atkal būs.
Tātad šajā ziņā tomēr ir lielā pauze?
Sirds sāp par mūziķiem, kuri tagad ir spiesti gaidīt, kad atjaunosies koncertdzīve. Tomēr viņi nepadodas un spēlē tukšās vai gandrīz tukšās koncertzālēs. Atrodot jaunas formas, viņi tomēr muzicē, jo ir nākuši šajā saulē, lai dotu mums labāko, kas viņiem ir. Nu labi, nav tiešā kontakta, nav iespējams elpot kopā ar zālē sēdošajiem klausītājiem, bet esmu koncertu straumējumos piedzīvojis ārkārtīgi interesantus, izcilus, iedvesmojošus notikumus. Piemēram, Bergenas filharmoniskā orķestra altu grupas koncertmeistare Ilze Kļava jau sen bija iecerējusi nospēlēt manu alta koncertu. Bija ieplānoti vairāki datumi, un man jau bija nopirktas biļetes uz Norvēģiju. Bet, kad iesākās pandēmija, viss mainījās. Viņa trīs vakarus pēc kārtas Bergenā spēlēja pustukšā Grīga koncertzālē. Tiem, kas bija klāt, tas bijis neiedomājami izcils piedzīvojums, un pēc tam šo uzstāšanos vēl veselu mēnesi varēja klausīties tiešsaistē visā pasaulē.
Tādi bijuši ne viens vien. Viens fantastisks atskaņojums mani sasniedza no Rumānijas. Vairāki lieliski koncerti šādā veidā notika Somijā. Juhas Kangasa diriģētajā koncertā Kopolā zālē bija divdesmit cilvēki, bet to straumēja. Varēja klausīties un skatīties visi, kam bija interese. Minhenē bija mana otrā čella koncerta atskaņojums ar Bavārijas Radio orķestri, solists bija baltkrievu čellists Vladimirs Sinkevičs. Šūpuļdziesmu skaņdarba beigās tik skaisti nodziedāja Bavārijas Radio kora dziedātāja, ka klausoties man bija asaras acīs. Oriģinālversijā dziedāja pati čelliste Sola Gabeta, kurai koncerts tika rakstīts. Somijā reiz nodziedāja orķestra čelliste. Bet to nedrīkst darīt kungi, jo oktāvu zemāk – tā ir katastrofa! Es par to pārliecinājos, kad viens ķīniešu čellists no Austrālijas man atsūtīja savu ierakstu. Viņš spēlēja ļoti labi un lasījums bija ļoti pārliecinošs, bet, kad beigās atskanēja viņa dziedājums dobjā, smagnējā basā, tas gan bija briesmīgi. Bet atgriežoties pie sarunas tēmas – mūziķi atrod veidu, kā tomēr muzicēt un uzrunāt klausītājus, un rodas neiedomājami izcilas interpretācijas. Mūzika joprojām turpina skanēt, tikai ne tā, kā līdz šim.
Bet kā ar jaundarbiem?
Laikam būšu liecinieks tam, ka arī mana jaunākā lielā opusa premjera notiks attālinātā veidā. Visu pagājušo kovida gadu rakstīju otro vijoļkoncertu. To man pasūtīja vijolnieks un diriģents Hugo Tičati kopā ar vairākiem orķestriem – mūsu Sinfonietta Rīga, kā arī orķestriem Zviedrijā, Somijā un Dānijā. Viņš bija ļoti neatlaidīgs un beigu beigās mani pierunāja. Pirmatskaņojums bija iecerēts 12. aprīlī Cēsīs, tieši Hugo Tičati dzimšanas dienā kopā ar mūsu Sinfonietta Rīga. Šis koncerts varbūt varētu notikt augusta beigās. Savukārt pasaules pirmatskaņojums notiks Orebrū pilsētā ar Zviedrijas kamerorķestri, šoreiz bez manas klātbūtnes. Koncerts paredzēts 22. aprīlī, bet straumējums būs pieejams 29. aprīlī. Tičati koncertu ir jau iemācījies, mēs vēl kopīgi pastrādāsim "pa vadiem". Zinu, ka darbu man daudz vairs nebūs – cik tad vēl palicis būt šajā saulē.
Pirmais vijoļkoncerts ir Tālā gaisma, un es gribēju arī jaunajam opusam dot vārdu, kas saistīts ar gaismu. Nosaucu to – Vakara gaismā. Angļu valodā par to raisījās interesantas diskusijas: In Evenings light vai In Evening light? Pēdējo vārdu teicis kāds Oksfordas Universitātes profesors: ja šis ir darba nosaukums, tad var būt In Evening light. Tāds arī būs 2. vijoļkoncerta starptautiskais nosaukums. Darbs būs skumjas gaismas pilns: atskatīšanās, dzeguzes balss un lielas skumjas par to, ka aiziet dzīve, bet tā tik un tā ir skaista.
Dvēselē vairāk ir prieka vai skumju?
Ja tev ir mērķis, darbs, pie kā strādāt, ja vari radīt mūziku, tā ir skaista Dieva dāvana. Par ko gan sūdzēties? Man ir divi dēli, trīs meitas un deviņi mazbērni. Un laikam būs arī mazmazdēliņš. Rakstot vasarā staigāju pa Vidzemes mežiem un upēm, skatījos uz Saules rietiem un biju iekšējas laimes sajūtas pilns. Ir taču brīnišķīgi dzīvot mūsu skaistajā Latvijā, kuras daba katru dienu sagādā brīnumus! Tepat manā dārzā uzziedējuši krokusi. Tie iestādās paši, viss dārzs ir balts! Cilvēki pandēmijas laikā bija noguruši un dusmīgi, bet cik balta mums bija ziema! Kāds bija Ziemassvētku vakars! Amatciemā viss jau bija apsnidzis balts. Izgāju vakara pastaigā: pilnīgā klusumā joprojām vēl snieg, snieg un snieg! Skuju koki apklāti milzīgām kupenām. Tie bija mani visskaistākie Ziemassvētki – Klusa nakts, svēta nakts! Kādi putni, neaprakstāmi skaistuļi nāca ciemos mūsu dārzā tepat Rīgā: sarkankrūtīši, sarkanrīklīši, žubītes, svilpji un pat dižknābis. Mazs, tukls, bet ar milzu knābi! Bija arī viena zīdaste un viens brīnumskaists balodis. Ierīkojām putnu barotavas, un dēls mums regulāri pieved pieckilogramīgās saulespuķu sēklu pakas. Ja vakarā neesam ielikuši barību, putni jau no agra rīta lido gar logiem: kur brokastis? Pasaule ir skaista un brīnumu pilna.
Putnu balsis bieži dzirdamas arī tavā mūzikā.
Nu kā tad bez dabas, bez putniem? Dievs, Daba, Darbs! Tas ir dzīves pamats, kuru varu novēlēt visiem. Lai nesašļuktu, ir jāskatās uz zvaigžņoto Visumu. Ja redzi šo neaptveramo brīnumu, savu esību uz šīs zemes jau saproti citādi. Visiem novēlu nebeigt brīnīties un priecāties par to, kas mums ir. Nožēlojamā čīkstēšana: viss ir slikti – tā tak nav nekāda dzīve!
Kamēr esi jauns, patīk pavasaris un vasara, bet tagad esmu iemācījies priecāties arī par rudeni. Man ļoti patīk rudens miers un arī rudens neprāts ar lapkriti un vētrām, un kad nokrīt lapas, pēkšņi paveras skats tik tālu! Jubilejā bija paredzēti vairāki koncerti, būtu atbraucis arī Artemis kvartets, nospēlētu viņiem rakstīto 6. Stīgu kvartetu. Taču manā dzimšanas dienā muzicēs lieli un vareni kolektīvi: LNSO un Valsts akadēmiskais koris Latvija. Viņi spēlēs, komponists sēdēs zālē, un kas gribēs, varēs skatīties televīzijā vai klausīties LR Klasikā. Gandrīz visi mani gabali klusi sākas un klusi beidzas, bet Laudate Dominum koncerta noslēgumā Re mažorā gavilē un slavina Radītāju.