Režisori ierauga savējos. Intervija ar Antu Aizupi

Prieks par jauno aktrisi un prieks arī par abiem jaunajiem teātriem - Ģertrūdes ielas teātri un Dirty Deal Teatro. Būtu interesanti uzzināt ko vairāk par šiem teātriem - kā tie strādā, kaut vai fotosērijas veidā.

Antuk, es zinu, ka Tavu tēlu sāpēs, ciešanās un priekos ir arī Tavas dvēseles daļa! Man liels prieks par Tevi!

"Atbilde visu laiku mainās. Dažreiz, pat uz skatuves būdama, domāju, vai tas ir normāli, ka es rādu cilvēkiem savas ciešanas vai prieku, un kāpēc vispār man tas būtu jādara." Vai tad aktieri uz skatuves rāda savas ciešanas un prieku? It kā jau laikam sava tēla ciešanas un prieku. Ja būs jāatveido slepkavas vai prostitūtas ciešanas, diezi vai kāda aktrise tādas sauktu par savām. Jo aktiera darbs ir spēle. It kā jau rāda pats savas ciešanas un prieku, jo paša fiziskā, psiholoģiskā un intelektuālā uzbūve ir instruments, uz kā spēlēt, un tomēr - nē, jo publika taču redz, tai jāredz cits cilvēks nevis šis konkrētais aktieris. Un būtībā šajā spēles momentā ir arī ietverta atbilde uz jautājumu - laikam jau aktieri spēlē un publika skatās teātri šīs trauslās mūžīgi mainīgās līnijas dēļ, kura mūždien jūtīgi trīsuļo kaut kur starp spēli un īstenību. No A.A atbildes rodas priekšstats, ka ir tikai īstenība. Savukārt kā teātra mērķi un uzdevumu raisīt publikā katarsi, ir definējuši jau senie grieķi un visai plaši par to savā "Poētikā" raksta Aristotelis. Un tomēr teātra brīnums ir tas, ka šis šķīstījošais līdzpārdzīvojums vienmēr ir jauns, nebijis, neatkārtojams. Veiksmi jaunajai aktrisei!

lai veicas arī turpmāk radošajā darbā! patīkami lasīt šādas intervijas.

Izklausās pēc silta un jauka cilveka un nopietna jauna profesionāļa.

Mazliet ne par tēmu, bet tomēr - man šķiet nepieņemami tas, ka fotogrāfija raksta galvgalī tiek norādīta kā "no personīgā arhīva". Šim portretam pilnīgi noteikti ir autors. Kādēļ necienam viens otra darbu? Tas gan vairāk būtu pārmetums portālam.

Antin,es looti,looti ar tevi lepojos:)