1972. gada lugas Hamlets iestudējumā galvenais varonis bijāt jūs, tagad jaunais Ivo Martinsons. Vai režisors Oļģerts Kroders šo tēlu ikreiz ir veidojis atšķirīgi?
Kroders Hamletus ir veidojis atšķirīgus, jo pats laiks ir bijis atšķirīgs. Laiks vienmēr ir neglābjami saistīts ar klasikas interpretāciju uz mūsu teātra skatuvēm. Jānāk un jāskatās, kāds Hamlets ir šodien. Man šķiet, ka tas ir parasts puisis, kas ienāk no ielas situācijā, kur visu nosaka nauda, vara, morāles principu trūkums. Vide, kādā šodien dzīvo arī Latvija.
Kuras lomas ir palīdzējušas atklāt jaunas šķautnes jūsu personībā?
Kad pirms 46 sāku strādāt Valmieras teātrī, sastapu ārkārtīgi oriģinālu personību, zināmā mērā opozicionāru tam laikam. Oļģertu Kroderu. Viņš man uzticēja Hamletu - vienu no lomām, kas ir atstājusi lielāko iespaidu uz mani. Ar laiku aktieri ieliek it kā vienā ierastākajā gultnē, bet tad pēkšņi nāk kas negaidīts. Piemēram, Pēteris Lūcis iestudējumā Meldermeitiņa man piedāvāja atraktīvu tipu Feliksu - kaut ko pilnīgi neraksturīgu man, un tas sagādāja lielu prieku. Laika gaitā ir bijis ļoti daudz nozīmīgu lomu.
Kādu raksturlomu pašreiz vēlētos nospēlēt?
Agri sapratu, ka par lomām sapņot vajag, taču nedrīkst zaudēt veselo saprātu. Daudz vērtīgāka ir cīņa ar sevi, padarot iepriekš nekārotu tēlu par savu.
Kas ir tas īpašais, kas raksturo Valmieras teātri?
No maniem jaunības laikiem šajā ansamblī ir saglabājies ģimeniskums un liela vēlme strādāt mākslinieciski interesanti. Daudz diskusiju par mākslas sūtību, par to, kas mums izdodas un kas ne.
Ar kādām sajūtām gatavojaties viesizrādēm Rīgā?
Tā ir cita elektrizācijas pakāpe un sastapšanās ar citu publiku. Padomju laikos teica - tā ir Valmieras teātra atskaite. Nu kas tā par atskaiti! Mums nav nevienam jāatskaitās, vienkārši gribam parādīt, ko domājam un kā to pasniedzam mākslā.