Uzvedums Mīlas svētība ir labs iemesls, lai iepazītos ar Rīgas Krievu teātra aktieri Maksimu Buselu. Pašmāju it boy, kurš ir pamanāms ne tikai uz skatuves, bet arī smalko aprindu hronikā, sociālajos tīklos un dzeltenajā presē – viņam esot dēka ar kādu populāru latviešu aktrisi! Maksims Busels ir apskaužami jauns – viņam ir 22 gadi. Pabeidzis režisora Igora Koņajeva vadīto kursu Latvijas Kultūras akadēmijā. 2014. gadā kopā ar citiem kursa absolventiem pieņemts Rīgas Krievu teātra trupā. Mācījies kordiriģēšanu un klavierspēli. Nodarbojies ar baletu, zīmēšanu, akrobātiku, paukošanu, karatē, peldēšanu, futbolu.
Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps septembrī tika izrādītas divas īsfilmas ar viņa dalību – Nāves deja un Lidojošo cilvēku meklējot. Oktobrī uz ekrāniem iznāks Māra Martinsona filma Romeo n’ Džuljeta, kurā Maksims Busels atveido Merkucio.
Izrādi Mīlas svētība, kas ir veltījums Rainim un Aspazijai jubilejas gadā, iestudējis Rīgas Krievu teātra mākslinieciskais vadītājs Igors Koņajevs. Uzvedumā skanēs Artura Maskata oriģinālmūzika. Aktieri runās krievu, dziedās – latviešu valodā. Izrādē piedalīsies dažādu paaudžu Krievu teātra mākslinieki. Pirmizrāde – sestdien, 26. septembrī.
Ko skatītāji var gaidīt no jauniestudējuma Mīlas svētība?
Uzveduma žanrs – teātra improvizācija. Tajā izmantotas dienasgrāmatas, vēstules, dzeja, lugu fragmenti. Es izrādē iedzīvinu Raiņa dienasgrāmatas ierakstus par viņa pirmo mīlestību. Pēc tam stafeti pārņem aktieris Marats Efendijevs, Raiņa tēlu vecumdienās iemieso Leonīds Lencs. Ar Aspaziju iepazīstina Veronika Plotņikova, pēc tam – Ņina Ņeznamova. Cenšamies izvairīties no dokumentālisma, izrāde nav biogrāfijas atstāsts, tā uzbur tēlus.
Mēs, visi aktieri, esam izlasījuši Roalda Dobrovenska romānu Rainis un viņa brāļi. Roalds pie mums bija atnācis, mēs ar viņu runājām. Tas ir apbrīnojami, ar kādu mīlestību ir uzrakstīta viņa grāmata. Ne visi latvieši pret Raini izturas ar tādu cieņu un pietāti. Mūsdienās tikai caur šo grāmatu var maksimāli labi saprast, kas ir Rainis un Aspazija. Izrāde vēstīs par mīlu, mūsu mērķis ir izstāstīt, kā Rainī dzima mīla, kā viņš to uztvēra un izturējās pret to, kā mīla viņā attīstījās. Tas būs stāsts ne tikai par mīlu pret Aspaziju, bet arī visu tautu.
Pastāstiet par Artura Maskata mūziku, kuru viņš sacerējis šim uzvedumam.
Artura Maskata mūzika ir brīnums. Mēs tēlojam, tēlojam un tajā brīdī, kad sāk skanēt mūzika, paceļamies dažus centimetrus virs skatuves. Kur komponists ir sasmēlies tādu jutekliskumu, kas caurstrāvo šo mūziku? Tā uzreiz aizkustina, jo īpaši kombinācijā ar Raiņa un Aspazijas dzeju. Izrādē nav nekā sadzīviska. Dialogi un aktieru deklamētais teksts skan krievu valodā, savukārt dziesmās dzeja skan latviski. Tas ir pareizi, jo atdzejojumā pazūd autora emocija, kas ir cieši saistīta ar valodu. Katrā valodā vārdi skan citādi – "ļubļu", "amore", "mīlu". Tulkojumā dzejnieka doma saglabājas, taču sajūta ir cita.
Vai agrāk, pirms izrādes tapšanas, Rainis jūs interesēja?
Skolā bija jālasa Fausts Raiņa tulkojumā, un es nespēju, jo bija pārāk sarežģīti. Faustu pat dzimtajā valodā nav viegli lasīt.
Šovasar, gatavojoties izrādei, mēs apmeklējām Tadenavu, Jasmuižu, Berķeneli. Tas palīdzēja saprast Raiņa garu – kur un kā viņš dzīvojis, ko redzējis pa logu. Tu apsēdies viņa istabā, skaties un domā – vai tas ir tas ezers, par kuru viņš raksta? Šie braucieni baroja mūsu iztēli. Ja aktieriem darbojas iztēle, skatītājiem, cerams, arī. Tas ir apsveicami, ka Krievu teātrī mēs visi kopā varēsim iepazīt Latvijas varoni.
Cik lielā mērā Rainis varētu būt interesants un saistošs nelatviešiem? Cik cieši viņam var pietuvoties tie, kam latviešu valoda nav dzimtā?
Rainis ir interesants, jo viņam, tāpat kā visiem izcilākajiem dzejniekiem, ir iekšējais konflikts, kuru viņš izjutis kopš bērnības. Viņš bija ticīgs, taču pēc tam pārstāja ticēt Dievam. Jau bērnībā Rainis bija stipras gribas cilvēks. Viņš zināja, ko drīkst un nedrīkst darīt. Tas izraisa cieņu un apbrīnu, jo viņš pats audzināja sevī šo apziņu. Tā ir reta rakstura īpašība.
Es uzskatu, ka Rainis bija spītīgs, nelaimīgs utopists, kurš līdz beigām palika uzticīgs savām idejām. Videoierakstos var redzēt, ka viņš bijis atvērts un laimīgs tikai saskarsmē ar bērniem. Viņš centās būt politiķis, taču tāds nebija. Rainis bija pārāk radošs, lai kļūtu par prezidentu. Cilvēkam šajā amatā ir nepieciešamas citas kvalitātes, cits spēks. Rainim bija pārāk laba sirds.
Jūs spēlējat astoņās Rīgas Krievu teātra izrādēs. Kā jūtaties šajā teātrī?
Dažreiz es nespēju noticēt, ka man tik ļoti ir paveicies. Vakaros izeju no teātra un domāju – kā tas ir iespējams? Esmu laimīgs, ka varu piedalīties izrādēs kopā ar Jakovu Rafalsonu, Igoru Čerņavski, Jekaterinu Frolovu, Leonīdu Lencu.
Vai jums gribētos runāt ar skatītāju mūsdienīgākā teātra valodā, nekā tas parasti notiek Rīgas Krievu teātrī?
Mūsdienīgākā valodā? Kādā ziņā?
Piemēram, esat spēlējis režisora Georgija Surkova Dirty Deal Teatro iestudētajā izrādē koncertā Karaoke Box.
Jā, tā ir mūsdienu dramaturga Ivana Viripajeva luga. Tā bija pavisam cita eksistence uz skatuves. Esmu atvērts šādiem projektiem, vienmēr esmu ieinteresēts satikties ar kaut ko jaunu.
Kāpēc šī izrāde pazuda no repertuāra?
Dirty Deal Teatro ir latviešu teātris, un Karaoke Box bija vienīgā izrāde krievu valodā. Tai diemžēl pietrūka skatītāju, un notika nelaime, turklāt Karaoke Box ir pietiekami daudz teksta un tas ir sarežģīts. Mēs ar Janu Ļisovu bijām ārkārtīgi priecīgi spēlēt šajā iestudējumā, mums ļoti labi gāja, uzvedums saņēma daudz pozitīvu atsauksmju. Mēs būtu gatavi turpināt, taču izrādes glābšana nebija mūsu spēkos. Krievu skatītāji nemaz nenojauta, ka ir iestudēts šāds darbs. Reti kurš krievs meklēs informāciju latviešu portālā, lai uzzinātu, ka latviešu teātrī ir uzvesta izrāde krievu valodā. Krievi zina, ka Rīgā ir Krievu teātris, un viņi iet uz to. Mūsu teātra repertuārā ir lieliskas režisora Elmāra Seņkova izrādes Indrāni un Vasarnieki, kuras piesaista latviešu publiku.
Es pats dievinu Jauno Rīgas teātri, cenšos apmeklēt Nacionālo un Dailes teātri.
Kurus aktierus uzskatāt par labākajiem Latvijā?
Vispirms nāk prātā JRT mākslinieki: Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Sandra Kļaviņa, Guna Zariņa. Atceros, kā mani satrieca Guna Zariņa Gogoļa centra Mēdejas viesizrādē Rīgā. Kā ir iespējams darīt to, ko viņa dara un kā viņa dara?! Mani sajūsmināja Sandra Kļaviņa JRT izrādē Peldošie – ceļojošie – kādā ātrumā, kādā ritmā, taču ar kādu vieglumu viņa tēlo! Viņa ir brīnišķīga aktrise, kura ir tik organiska uz skatuves. Ar tādām dotībām var spēlēt visu. Pēc Peldošajiem – ceļojošajiem es viņai uzrakstīju, cik pārsteigts un apburts es esmu. Izteicu pateicību izrādes režisoram Vladislavam Nastavševam. Esmu pateicīgs šiem cilvēkiem, ka viņi tādi ir. Man ar viņiem ir interesanti, jo viņi dalās savā pieredzē, savā pasaulē, kas ir īpaša.
Man reiz kāds teica: "Maksim, tu iemīlies tikai talantīgos cilvēkos." Sākumā es to uztvēru kā pārmetumu, taču pēc tam sapratu – nuja, nuja... Piemēram, es ieraugu meiteni – skaistu, labu –, taču šķiet, ka viņā nav nekā īpaša. Viņa uzkāpj uz skatuves, un pēkšņi pārliecinos, cik talantīga viņa ir. Redzu, kā viņa dzīvo uz skatuves, un saprotu, ka viņa nemaz nav tik vienkārša. Man uzreiz kļūst interesanti: kā tas notiek? Kāpēc? Šādu cilvēku dēļ vienmēr esmu gatavs izbrīvēt laiku un ieklausīties viņos.
Vai bieži prasāt padomus pieredzējušiem kolēģiem? Cenšaties izvilināt profesijas noslēpumus?
Neko neprasu. Nezinu, vai tā ir patmīlība vai lepnums, taču es neko nejautāju pat mūsu teātra labākajiem aktieriem, ar kuriem esmu labi pazīstams, – Veronikai Plotņikovai un Igoram Čerņavskim. Viņus uzskatu par profesijas etalonu Krievu teātrī. Kad studēju Latvijas Kultūras akadēmijā, mums kopš pirmā kursa bija novērošanas etīdes – vajadzēja novērot cilvēkus, lai izprastu viņu raksturu, uzvedības modeli, runas manieri, ģērbšanas stilu, attieksmi pret citiem. Man šīs etīdes turpinās – es skatos, kā strādā labākie aktieri, un mācos no viņiem. Varbūt esmu izvēlējies sarežģītāko ceļu, taču man nepatīk iet klāt un jautāt. Man patīk vērot un pašam saprast, kas un kāpēc notiek.
Kā vēl jūs sevi attīstāt?
Es nodarbojos ar sportu un jogu. Joga palīdz koncentrēties, stabilizēt elpošanu. Mūsdienās aktierim ir jāprot darīt visu – dziedāt, dejot –, jābūt izskatīgam, saprātīgam, emocionālam, juteklīgam. Es eju pie pasniedzēja uz Operu un nodarbojos ar klasisko vokālu. Eju pie Olgas Pīrāgs un nodarbojos ar džeza vokālu. Bērnībā apmeklēju teātra studiju Maskavas namā Rīgā, pašlaik pats tur pasniedzu plastisko teātri. Pasniedzu arī deju studijā Vecrīga.
Es pret sevi esmu prasīgs, visu laiku sev piekasos. Bieži nākas dzirdēt: "Maksim, nomierinies! Atslābsti!" Es cerēju, ka vasarā izdosies atpūsties, taču bija tik daudz piedāvājumu – dažādi darbi, filmēšanās. Es nespēju atteikt. Brīvajā laikā cenšos lasīt – romāniem nepietiek laika. Ja lasi starp mēģinājumiem, pazaudē domas pavedienu. Tāpēc dodu priekšroku dzejai. Izlasi dzejoli, un tas uzreiz iedvesmo.
Kurus dzejniekus izvēlaties?
Aleksandru Bloku, Aleksandru Puškinu, Mihailu Kuzminu, Marinu Cvetajevu. Dažreiz – Šekspīru. Parasti lasu pirms gulētiešanas. Vēl es spēlēju klavieres, tas ir mans mājas prieks – komponēt mūziku dzejoļiem. Es daudz klausos klasiku, dievinu Šopēnu. Kad saprotu, ka viņa romantisms mani ietinis pārāk cieši, ieslēdzu Bahu – uzreiz uzmundrina. Mani fascinē orķestru ieraksti. Esmu patriots – ļoti mīlu Prāta vētru.
No rīta dažkārt pamostos, skanot Gulbju ezeram. Šķiet – pārāk fatāli, taču bezgala skaisti. Gulbju ezera pavadījumā varu nodarboties ar jogu. Kāpēc ne? No mana dzīvokļa paveras burvīgs skats uz Lāčplēša ielu, es pa logu redzu Smiļģa portretu uz JRT ēkas, sasveicinos ar viņu un ķeros pie jogas.
Pirms kāda laika jūs pārplūdinājāt sociālos tīklus ar selfijiem – tīksmiņš slimnīcā, dušā, sporta zālē, vilciena kupejā… Kāds bija mērķis?
Mani teātrī pat nodēvēja par selfiju karali. Tā rīkojas cilvēks, kad viņam parādās jauna rotaļlieta. Tā tas notika ar mani un Instagram. Tāda ķibele... Dažreiz esmu pārāk naivs un labsirdīgs, man gribējās dalīties – es varu tā un šitā, esmu nopircis to un to. Pēc būtības esmu vienpatis, kaut gan daudzi saka – tu esi tik atvērts un gaišs. Es neapgalvoju, ka esmu noslēgts un drūms, taču man patīk pabūt vienatnē.
Caur selfijiem es mēģināju saprast sevi, turklāt mani apmierināja tas, ka varēju dalīties ar visiem savā pieredzē, taču man nebija ne ar vienu jārunā. Es dalījos tajā, kas ar mani notika. Tāds es esmu. Tā nav paštīksmināšanās, kā kādam varētu šķist. Tagad es saprotu, ka varbūt tomēr bija par daudz. Pēdējā laikā ievietoju arvien mazāk fotogrāfiju. Ja ieraugu kaut ko interesantu, obligāti fotografēju. Tā ir mana bēda, ka man ļoti patīk dalīties... Es ne vienmēr atceros, kurš man ir parādā un kurš nav. Man patīk dāvināt un atrast iemeslu, lai sarīkotu cilvēkiem svētkus.
Jūs bieži esat redzams dažādās prezentācijās un ballītēs.
Dažreiz vadu pasākumus, dažreiz esmu viesis. Mani aicina uz atklāšanām un prezentācijām. Nesen aizgāju uz Christian Dior smaržu prezentāciju un negaidīti uzvarēju konkursā, ieguvu parfīmu.
Sākotnēji domāju, ka man nav jāapmeklē šādi pasākumi, jo tie atņem laiku un spēkus, tur vajag sarunāties, bet man ne vienmēr to gribas. Taču tie var būt noderīgi. Piemēram, es nesen vadīju pasākumu, kurā uzstājās ļoti labi mūziķi. Mēs iepazināmies – ja mani kaut kur uzaicinās dziedāt, es labprāt uzstāšos ar viņiem.
Kāds ir jūsu muzikālais repertuārs?
Mani saista džeza improvizācija, tādi hiti kā Fly Me to the Moon, Moon River, Mack the Knife un My Funny Valentine. Džezs sniedz brīvību. Es 12 gadu esmu dziedājis krievu garīgās un pareizticīgo mūzikas korī Accolada – tajā repertuārā nevar improvizēt, taču tu iemācies dziedāt ar dvēseli.
Džezs paredz dialogu, katrs koncerts ir neatkārtojams. Tieši tāpēc man patīk Intars Busulis. Es jau sen pazīstu Aminatu un zinu, cik lieliski viņa dzied džezu. Es viņus visus ļoti mīlu, jo šie mākslinieki iemieso brīvību.
Mīlas svētība
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 26., 27.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 7–20