Mūsdienu feministiskajā sabiedrībā būtu grūti atrast vecmodīgāku arhetipu par to, ko iemieso Pelnrušķīte – patriarhālās sabiedrības sapņu sieviete, rūpīga, čakla un gādīga mājsaimniece, paklausīga un pakļāvīga jebkuram, kurš apveltīts ar kaut vismazākās varas atribūtiem. Taču piedosim to Šarlam Pero, galu galā viņš šo pasaku uzrakstīja XVII gadsimtā, un arī brāļi Grimmi, kuri tai jau XIX gadsimtā piešķīra nedaudz gotisku šausmu, par sieviešu emancipāciju neko vēl nebija dzirdējuši. Pelnrušķītes personība ir tik neievērojama, ka pat viņā iemīlējies princis nespēj to atpazīt, neuzmērot viņai pazaudēto kurpīti.
Reiva balle
Ieraugot nosaukumu Pelnrušķīte Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā, es mazliet saskumu par stereotipiem, kuri, kā es to sagaidīju, tiks potēti šodienas bērniem un īpaši meitenēm. Bet velti.
Dramaturģe Linda Rudene režisores Paulas Pļavnieces izrādei ir uzrakstījusi ekoloģisku pasaku par gluži citu Pelnrušķīti, īstajā vārdā Rozi. Jūlijas Berngardtes apņēmīgā, zinātkārā un pašpietiekamā meitene, kuru vairāk par visu – pat par jauniepazīto Princi – interesē dabiskā pļava, tās augi un tajā mītošie kukaiņi, nav nekāda čiepiņa. Ja arī viņa pakļaujas pamātes spiedienam un sāk pastiprināti nodoties mājas uzkopšanas darbiem, tas tikai tāpēc, ka saprot – bez viņas neviens šajā slinkajā kompānijā to neuzņemsies.
Šajā lomā Jūlija Berngardte pierāda, ka viņai ir krietni vairāk skatuviskā temperamenta, nekā iepriekšējās liriskajās lomās ierasts. Ko vērta ir horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča iestudētā kareivīgā, ar austrumu cīņas paņēmieniem apveltītā deja reiva ballē! Jāpiebilst, ka komponists Reinis Sējāns izrādei radījis gan laikmetīgu deju mūziku, gan pasakai atbilstošas liriskas kompozīcijas, kurām ir liels potenciāls kļūt par hitiem.
Krāšņais trio
Bez šaubām, izrādes krāšņais trio ir Veronikas Plotņikovas pamāte Maija Sosnovska (krieviski Maija Latvāne-Sosnovska) un abas viņas meitas – Anastasijas Ļovinas cacīgā mīlulīte Jūlija un Natālijas Živecas paskarbā, egocentriskā Auguste. Skaidrs, ka, iemitinoties Dmitrija Jegorova kā klints uzticamā Tēva jeb Valeriāna mājās, pamāte liek apcirst skaistos, scenogrāfes Sintijas Jēkabsones kā krāšņas mīkstās rotaļlietas izveidotos augus, lai ierīkotu baseinu un noasfaltētu pagalmu. Veronika Plotņikova savu Maiju zīmē lieliem triepieniem, ar francisku "r" izrunu un ārkārtīgi sievišķīgu – tādu, kurai, par spīti vīra klātbūtnei (vai drīzāk prombūtnei, jo ekologs ir aizdevies glābt izmirstošās margrietiņas), pašai nekas nav pretī uzmērīt liktenīgo kurpīti.
Interesanta ir arī pils dzīve. Aktieris Ņikita Osipovs jau vairākās izrādēs ir pierādījis savu īpašo spēju strādāt ar bērnu auditoriju, to uzrunājot pieklājīgi, skaidri un vienlaikus tēlaini. Viņa princis iemīl Pelnrušķīti, jo arī tiecas pie dabas, kā vienu no saviem hobijiem pilī izvēloties mūžzaļo krūmu apcirpšanu dažādās formās, kā arī bišu spietu novērošanu. Jāpiezīmē, ka arī Jekaterinas Frolovas ekscentriskā un aušīgā labā feja jeb Krustmāte Bite ir… bite. Jaukas ir Prinča attiecības ar vecākiem – aizmāršīgo tradīciju piekritēju Dmitrija Palēsa karali un azartisko, dažādām avantūrām atvērto Tatjanas Lukašenkovas karalieni. Taču viņa īstais balsts ir aktiera Ivana Streļcova uzņēmīgais padomnieks Āboliņš (tulkojumā no krievu valodas). Tā kā Princim ir maigāka un liriskāka daba, viņu duets mazliet atgādina Podkoļosina un Kočkarjova attiecības no Nikolaja Gogoļa Precībām.
Scenogrāfes Sintijas Jēkabsones kā rotaļu māja iekārtotais Rozes/Pelnrušķītes nams un karaļpils, Baibas Litiņas mūsdienīgie, ar ironiju veidotie krāsainie tērpi (neraizējieties, ir arī Pelnrušķītes skaistā kleita) dara izrādi pievilcīgu bērnu acīs, savukārt pievēršanās dabas tēmai liek aizdomāties arī vecākiem.
PELNRUŠĶĪTE
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 21.IX plkst. 17, 22.IX plkst. 14, 12.X plkst. 18, 13.X plkst. 12 un 18
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–27