Odrijas Divānas drāma Notikums/L’événement/Happening patiešām ir kļuvusi par notikumu, turklāt tās nozīme kopš filmas uzvaras 2021. gada Venēcijas kinofestivālā tikai pieaug. Tās sižets rezonē ar sociālpolitisko situāciju pasaulē un noskaņojumu sabiedrībā – pirmām kārtām tās ir sieviešu tiesības un tiesības uz abortu. Venēcijas festivāla galvenajā konkursā Odrijas Divānas darbs apsteidza Džeinas Kempiones, Paolo Sorrentīno un Pedro Almodovara filmas – žūrija, ko vadīja melnās komēdijas Parazīts/Parasite autors Bons Džūnho, piešķīra tam Zelta lauvu. Par labāko Venēcijas konkursa filmu Notikumu atzina arī Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) biedri.
Lauvas savaldīšana
Jau otro gadu pēc kārtas Venēcijā uzvarēja sieviete – 2020. gadā laurus plūca Hloja Džao ar Klejotāju zemi/Nomadland (2021. gadā Hloja Džao darbojās Bona Džūnho vadītajā žūrijā). 2022. gada Venēcijas festivāla konkursa filmas kinodīvas Džūlianas Mūras vadībā vērtēja arī Odrija Divāna, un atkal Zelta lauvu izdevās pieradināt sievietei – Lorai Poitrasai ar dokumentālo filmu Viss skaistums un asinsizliešana/All the Beauty and the Bloodshed. Taču nenovirzīsimies no maģistrāles – Odrijas Divānas Notikuma. Piedodiet, vēl viena atkāpe, kas ieskicē kontekstu, – 2021. gads ir bijis īpaši veiksmīgs franču kinematogrāfistēm, jo Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru izcīnīja Žilijas Dikurno radikālais, psihodēliskais un feminisma enerģijas uzlādētais Titāns/Titane, kas ir agresīvs fantāzijas un šausmu filmas mutants.
"Šī balva daudz ko nozīmē. Tas, ko savā profesijā cenšos panākt, ir brīvība. Šajā industrijā tā ir jānopelna," uzsver Odrija Divāna, kura par filmu Notikums ir saņēmusi 2021. gada Venēcijas kinofestivāla Zelta lauvu. Foto – SIPA/Scanpix
2021.–2022. gadā ASV tika aktualizēta abortu aizliegšanas un ierobežošanas tēma, un tieši tajā laikā uz kinoekrāniem pasaulē iznāca Odrijas Divānas filma. Vēl vienu uzmanības vilni Notikumam šogad nodrošināja Nobela prēmijas literatūrā piešķiršana franču rakstniecei Annijai Erno, kuras autobiogrāfiskais romāns par jaunībā piedzīvoto nelegālo abortu ir Odrijas Divānas drāmas pamatā. Nobela prēmija Annijai Erno pasniegta "par drosmi un klīnisko asumu, ar kādu viņa atklāj personīgo atmiņu saknes, atsvešinātību un kolektīvos ierobežojumus". Visu karjeru autore ir veltījusi savas autobiogrāfijas pētīšanai un pašrefleksijai, viņa to dara atklāti, skarbi, precīzi, tēlaini, izsmalcināti, aizraujoši un, galvenais, pārliecinoši.
Ļoti žēl, ka mēs tā arī nesagaidījām Notikumu uz Latvijas kinoekrāniem, kaut gan filmas izrādīšanas tiesības mūsu valsts teritorijā tika iegādātas. Tāpēc meklējiet to citur, kur tas ir iespējams! Filma ir svarīga kā mākslas fakts, kas ievietots sociālā un politiskā rāmī. 1980. gadā dzimusī Odrija Divāna ir libāniešu izcelsmes franču žurnāliste, rakstniece, scenāriste un režisore. Notikums ir viņas otrā spēlfilma. Nesen kļuva zināms, ka režisores nākamais projekts būs franču rakstnieces Emanuelas Arsānas 60. gadu erotiskā romāna Emanuela interpretācija ar Leu Seidū galvenajā lomā.
Odrija Divāna ir rīcības grupas Le Collectif 50/50 biedre – tā apvieno vairāk nekā 1500 profesionāļu no Francijas radošās, filmu un audiovizuālās nozares. Apvienības uzdevums ir cīnīties par dzimumu vienlīdzību un daudzveidību filmu un audiovizuālajā nozarē. Kolektīvs veic pētījumus, izstrādā priekšlikumus, rada instrumentus un veicināšanas mehānismus, kurus dažādas institūcijas, valsts iestādes un nozares dalībnieki var izmantot, lai paātrinātu un īstenotu pārmaiņas.
Laiks aug manī
Notikums sākas kā romantiska drāma, bet jau drīz pārvēršas par eksistenciālu trilleri, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta filmas varones – 23 gadus vecās literatūras studentes Annas – ķermenim. Darbība risinās Francijā 1963. gadā, taču sākotnēji Notikums, kura struktūra un forma var šķist klasiska un tradicionāla, rūpīgi slēpj savu retrostilu. Tādējādi filma tiek pasargāta no nostalģiskas sentimentalitātes. Skatītājs tikai pamazām saprot, ka sižets attīstās pagātnē, nevis mūsdienās. Anna uzzina, ka gaida bērnu, un viņai nav citas izejas kā pārtraukt nevēlamo grūtniecību, citādi viņa zaudēs vietu universitātē. Tas ir laiks, kad aborti un kontracepcijas līdzekļi Francijā ir aizliegti (abortus legalizēja 1975. gadā). Ja aborta gadījums tiek atklāts, visiem iesaistītajiem draud cietumsods. Anna izmisīgi, bet mērķtiecīgi meklē iespēju veikt šo procedūru nelegāli, pagrīdes apstākļos, kaut gan apzinās, ka tas ir bīstami – viņas dzīvība var tikt apdraudēta. Odrija Divāna filmu ir uzņēmusi tā, ka varones sāpes kļūst par skatītāja sāpēm un ir sajūta, ka skatītājs – neatkarīgi no dzimuma – kļūst par šo meiteni.
Odrija Divāna filmu Notikums ir uzņēmusi tā, ka galvenās varones (lomā – Anamarija Vartolomei) sāpes kļūst par skatītāja sāpēm. Publicitātes foto
Notikuma centrā ir jaunā rumāņu izcelsmes franču aktrise Anamarija Vartolomei (bērnībā spēlējusi ar Izabellu Ipēru režisores Evas Jonesko filmā Mana mazā princese/My Little Princess). Par fenomenāli un bezbailīgi nospēlēto Annas lomu 2022. gadā Anamarija Vartolomei saņēma Francijā strādājošo starptautisko kritiķu piešķirto Limjēru balvu kā gada labākā aktrise un Francijas Kinoakadēmijas Cēzaru kā labākā daudzsološā aktrise. Pērn Notikums tika novērtēts ar Limjēru balvu kā gada labākā Francijas filma.
Anna iet tikai uz priekšu, apzinoties, ka laika viņai ir pavisam maz. Būdama stāvoklī, Anna laika plūdumu izjūt pavisam citādi nekā apkārtējie – to režisore atspoguļo savā filmēšanas manierē, izvēloties ļoti garus kadrus. "Laiks ir kļuvis par kaut ko dīvainu, kas aug manī," Odrija Divāna atgādina Annijas Erno romānā Notikums rakstīto. "Sākotnēji domāju, ka uzņemšu īsus kadrus. Pēc tam sapratu, ka man ir jādara tieši pretēji. Laiks ir vienkārši laiks visiem pārējiem, izņemot Annu. Viņa ir ārkārtas situācijā, un skatītāji zina Annas grūtniecības grafiku. Pārējiem jauniešiem – filmas varoņiem – par to nav ne jausmas, un viņi dzīvo savā tempā. Tieši disonanse starp laika plūduma uztveri ļauj mums just to, ko jūt Anna," piebilst režisore. "Grūtniecības nedēļas mūs it kā izslēdz no pārējās pasaules, laiks kļūst par noslēpumu sievietes ķermenī. Es gribēju domāt par šo īpašo brīdi, kas tevi izrauj no pasaules, no tā laika plūduma, ko piedzīvo citi," savu domu turpina Odrija Divāna.
Par to ir jāklusē
Skatītāji varonei seko pavisam tuvu – šķiet, ka esam Annai cieši aiz muguras un redzam to, ko redz viņa. Režisore uzsver, ka šis ir stāsts, kas "izstāstīts caur ķermeni". Turklāt ne romānā, ne filmā vārds "aborts" neizskan – tas parāda, ka šī tēma ir tabu, par to ir jāklusē. Odrija Divāna pati ir piedzīvojusi abortu, pēc kura sāka meklēt literatūru, kas viņai palīdzētu apjēgt notikušo. Viņai ieteica 2000. gadā iznākušo Annijas Erno autobiogrāfisko romānu Notikums. Lasot grāmatu, Odrija Divāna ir sapratusi, ka atradusi meklēto.
"Biju satriekta par savu zināšanu trūkumu – par atšķirībām starp medikamentozo un nelegālo abortu. Nelegāla aborta gadījumā sieviete ir pakļauta nejaušībai. Viss ir pilnīgi nejauši – sieviete nezina, kādu cilvēku viņa satiks, dodoties uz abortu, vai šī persona viņai palīdzēs vai nodos policijai. Vai sieviete nonāks cietumā vai slimnīcā. Vai viņa mirs?" saka Odrija Divāna.
Filma nav politisks manifests, režisore nemoralizē un nevienu nenosoda. Viņai ir bijis svarīgi runāt par sievietes brīvību, par tiesībām uz seksuālu iekāri un baudu. Ir bijis nepieciešams laiks, lai sievietes atbrīvotos no "sociālā kauna" sajūtas, ko izraisa baudas gūšana. "Sabiedrība nepieņem seksuāli brīvas sievietes. Veids, kā sabiedrība to nosoda, ir abortu aizliegums, tādējādi sieviete nav brīva darīt ar savu ķermeni visu, ko vēlas," skaidro Odrija Divāna. Svarīgi, ka romāna un filmas varonei ir ne tikai seksuālas, bet arī intelektuālas vēlmes – Anna grib kļūt par rakstnieci un ir gatava uz visu, lai piepildītu sapni.
Sarunās ar režisori Odriju Divānu rakstniece Annija Erno ir atzinusi: no visām viņas grāmatām romāns Notikums ir izraisījis vismazāko interesi no žurnālistu puses un tas liecinot par to, ka pat XXI gadsimta sākumā stāsts par abortu, sievietes seksuālo un intelektuālo brīvību nav tas, ko daudzi grib dzirdēt. Par to labāk klusēt, un arī filmā ir daudz klusuma ainu. Tā uzņemta reālistiski, dažas ainas šokē un satricina skatītāju. Bijušais ASV prezidents Baraks Obama ir iekļāvis Notikumu savā 2022. gada iecienītāko filmu topā.
Par savu darbu režisore Odrija Divāna stāsta intervijā KDi.
Filmas Notikums darbība risinās 60. gadu sākumā. Kas kopš tā laika ir un kas nav mainījies, ja runājam par filmas galveno tēmu?
Veidojot filmu, es pirmām kārtām aizdomājos par to, kas nav mainījies sieviešu dzīvē. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos šādu kadra formātu – gandrīz kvadrātu –, lai koncentrētos uz meiteni, viņas ķermeni un emocionālo ceļojumu, nevis lai veidotu vēsturisku filmu, sava laikmeta liecību. Lasot Annijas Erno romānu, biju pārsteigta, kad apjēdzu, ka mūsdienās tas viss turpinās – daudzviet pasaulē sievietes joprojām ir spiestas izvēlēties nelegālu abortu. Es daudz domāju par situāciju 60. gados – ko nozīmēja būt jaunai sievietei tajā laikā un izjust seksuālu iekāri apstākļos, kad nekas tāds nav pieļaujams. Šī nav filma, kas stāsta tikai par nelegālajiem abortiem, tā ir arī par brīvības alkām, par iespējām iegūt augstāko izglītību, ja esi meitene. Mēs redzam, ka šīs tēmas ir aktuālas daudzās valstīs dažādos kontinentos. Tas var šķist neticami un pārsteidzoši.
Gan grāmata, gan filma pievēršas daudziem sociālajiem tabu. Galvenā varone Anna ir meitene no vienkāršas strādnieku ģimenes. Augstskolā viņa nonāk buržuāzijai pietuvinātā pasaulē. Ja esi nabadzīga un neesi precējusies, tu nedrīksti palikt stāvoklī – tāds pieņēmums valdīja 60. gadu sākumā. Ja tev ir nauda un tu gaidi bērnu, kas nav vēlams, tu atradīsi veidu, kā aizbraukt uz Angliju un veikt abortu tur, – tas nozīmē, ka vismaz nenomirsi. Varbūt nonāksi cietumā, bet nenomirsi no komplikācijām. Stāsta sociālā dimensija man ir ļoti svarīga. Anna baidās runāt par savu stāvokli ar māti un nedrīkst neko atklāt – Annas vecāki varēja atļauties tikai vienu bērnu, lai nodrošinātu savai atvasei augstāko izglītību. Nevēlama grūtniecība var novest pie atskaitīšanas no universitātes. Sanāk, ka Anna ir pieļāvusi sava veida sociālo nodevību – viņa ir nodarbojusies ar seksu un tagad ir stāvoklī.
Šī ir jūsu otrā spēlfilma. Vai bija sarežģīti piesaistīt tai finansējumu, ņemot vērā specifisko darba tēmu?
Tas bija sarežģīti daudzu iemeslu dēļ. Notikums ir mana otrā filma, aktieri ir jauni un nav pārāk pazīstami. Savu lomu nospēlēja arī tēma un veids, kā es gribēju to pasniegt, jau minētais kadra formāts. Līdzekļu piesaistīšanas procesā mēs ar producentu Eduāru Veilu jutām, ka daži cilvēki ir noskaņoti pret abortiem, bet atklāti viņi to nepasaka un atteikšanu pamato ar citiem ieganstiem.
Kāda bija skatītāju reakcija uz filmu Francijā?
Filma tika uzņemta ļoti labi. Venēcijas kinofestivāla Zelta lauva ir mainījusi filmas trajektoriju un atvērusi daudzas durvis – mēs daudz stāstījām par savu darbu plašsaziņas līdzekļos, un skatītāji bija sagatavoti filmas uztveršanai. Gadījās, ka seansos daži zaudēja samaņu, lielākoties ģība jauni vīrieši. Pēc filmas noskatīšanās viņi atzina – mums nebija ne jausmas, kas ir nelegāls aborts. Man bija svarīgi to dzirdēt un sajust saikni ar auditoriju. Šis stāsts uzrunā visus neatkarīgi no dzimuma un vecuma. Jā, sievietes, kuras bija jaunas 60. gados, to uztver citādi – viņas ar mums dalījās savā pieredzē. Notika interesantas tikšanās ar skatītājiem.
Pēdējos gados daudz tiek diskutēts par sievietēm un vīriešiem režijas profesijā. Jūs sakāt, ka daži jauni vīrieši ģība, skatoties filmu. Vai bieži atšķiras sieviešu un vīriešu auditorijas uztvere? Vai jūs par to aizdomājaties?
Domājot par Notikuma tēmu, es sev jautāju, kāda ir filmas auditorija, bet es to jautāju, kad filma jau bija pabeigta, tāpēc tas vairs neietekmēja pašu darbu. Kā režisore vienmēr cenšos runāt pēc iespējas intīmāk, dalīties ar savu personīgo patiesību – vai vismaz tās daļu – un pieredzi. Sievišķais skatiens? Jā, bet dzimums nav vienīgais un noteicošais faktors, kas veidojis manu skatienu. Mans skatiens ir mana kultūra, izglītība, dzīves gājums, filmas, ko mīlu un vienmēr esmu mīlējusi, un arī dzimums. Taču dzimums veido tikai daļu no skatiena, un es nepiekrītu idejai, ka tas ir vienīgais, kas nosaka skatienu.
Jūs esat apvienības Le Collectif 50/50 dalībniece. Vai situācija ar sieviešu un vīriešu vienlīdzību kino industrijā uzlabojas?
Nesen lasīju, ka Eiropā tikai 25 procentus filmu veido sievietes. Tātad esam tālu no vienlīdzības, bet situācija mainās. Galvenais iemesls, kāpēc piedalos kustībā 50/50, ir manis pašas izaugsme, es nepārtraukti ar sevi strādāju. Runa nav tikai par dzimumu līdztiesību un iekļaušanu, bet par attīstību un iedvesmu. Lai kaut ko sasniegtu, vajag rīkoties. Katram ir jāsāk ar sevi, tikai tā var panākt, ka situācija patiešām uzlabojas. Ja lielos festivālos tiek apbalvotas sieviešu uzņemtas filmas, cilvēki par to runā un tas iedvesmo citas sievietes. Tas pozitīvi ietekmē kino nozari un veicina pārmaiņas. Ceru, ka tas ļaus sievietēm, kuras nāk ar spēcīgu piedāvājumu, atrast veidu, kā īstenot savu ieceri.
Vai sievietes kino stāsta citādus stāstus nekā vīrieši?
Stāsti ir atšķirīgi, bet to nenosaka tikai dzimums. Es uzņemu citādas filmas nekā citas režisores. Katrs uzņem savu filmu.
Pastāstiet, lūdzu, kā jūs strādājāt ar Notikuma galvenās lomas atveidotāju Anamariju Vartolomei, kura ir vēstījuma centrā emocionāli, garīgi un fiziski! Kā jūs viņu sagatavojāt šīs lomas izaicinājumiem?
Mums palīdzēja lokdauns. Filmēšana tika atlikta, un mūsu rīcībā bija vēl divi mēneši, lai kopā padomātu par šo darbu un izstrādātu detaļas. Parasti režisors un scenārists gadu vai divus gatavo un noslīpē scenāriju, pēdējā brīdī, varbūt mēnesi pirms filmēšanas, viņiem pievienojas aktieris, kurš spēlē galveno lomu un cenšas to sev pielaikot. Mums ar Anamariju bija vairāk laika pamatīgi sagatavoties – mēs sarunājāmies, apmainījāmies ar idejām, apspriedām Annas tēlu. Kad Anamarija filmēšanas laukumā stājās kameras priekšā, viņa zināja par Annu tikpat daudz cik es. Radīt šo raksturu palīdzēja arī filmas, kas mums patīk. Es ieteicu Anamarijai noskatīties Anjēzes Vardas Klaidoni/Sans toit ni loi, brāļu Dardēnu Rozetu/Rosetta, Gasa van Santa Ziloni/Elephant un Lāslo Nemeša Saula dēlu/Saul fia. Mums bija daudz iedvesmas avotu, kas ir bagātinājuši varoni ar dažādām niansēm. Anamarija man sūtīja savus ieteikumus: "Vai esi redzējusi Lūkasa Donta Meiteni/Girl?" Es to vēlreiz noskatījos. Mēs patiešām strādājām kopā.
Es teicu aktrisei, ka pirms galveno, sarežģītāko ainu filmēšanas mums nebūs mēģinājumu. Uzskatu, ka ir jābūt gataviem uzņemties risku. Ir jālec iekšā – un mēs atradīsim veidu, kā visu izdarīt pareizi. Lai sagatavotos svarīgākajām ainām, mēs ar Anamariju sēdāmies viena otrai pretim un mēģinājām atrast vispiemērotāko toni. Piemēram, vienā no kulminācijas ainām varone cieš nepanesamas sāpes, un sākotnēji man šķita, ka viņa kliegs. Taču mēs ar aktrisi, skatoties viena otrai acīs, secinājām – nē, tas neiedarbojas, viņai nav jākliedz. Es teicu Anamarijai: iedomājies, ka tev pietrūkst skābekļa, un mēģini elpot tā, it kā tu noģībsi. Mēs vienlaikus sākām elpot – Anamarija redz, ko daru es, un es redzu, ko dara viņa. Kādā brīdī sapratām – jā, tā ir pareizi. Šādā veidā es parasti atrodu risinājumu.
Filma ir uzņemta tā, ka skatītājs vēro varones ķermeni un tā reakcijas, kas jums šķiet svarīgākas nekā psiholoģija.
Taču psiholoģiju var parādīt caur ķermeni! Kino man nepatīk skaidrojumi, es labprātāk dalos ar sajūtām un nojausmām. Tik daudz kas ir nolasāms caur klusumu un ķermeni. Mēs ar Anamariju attīstījām šo paņēmienu – ainām, kurās varone klusē, es rakstīju viņas iekšējos monologus. Aktrisei ir jāzina, kas notiek varones prātā un kādu ideju vai sajūtu viņa nodod skatītājiem, nepasakot ne vārda.
Pirms divām dienām es atkal noskatījos Jūakima Trīra filmu Oslo, 31. augusts/Oslo, 31. august. Man tā ļoti patīk. Galvenais varonis ir narkomāns, kurš cenšas atbrīvoties no atkarības, un skatītājs soli pa solim iet kopā ar viņu un jūt viņa kārdinājumu. Varonim pat nekas nav jāsaka – starp personāžu un skatītāju veidojas īpaša, nesaraujama saikne. Tas ir kino brīnums.
Vai esat sākusi domāt par savu nākamo projektu? Kurā virzienā jūs dosieties?
Jā, esmu sākusi rakstīt scenāriju, bet vēl ir ļoti agri un satraucoši par to stāstīt. Es izjūtu vienlaikus vēlmi un bailes, domājot par nākamo filmu un tās tēmu. Ceru, ka man to izdosies novest līdz galam.
Cik lielā mērā jums karjerā palīdz 2021. gada Venēcijas kinofestivālā iegūtā galvenā balva Zelta lauva? Vai tā palīdz virzīties uz priekšu un justies neatkarīgākai?
Šī balva daudz ko nozīmē. Tas, ko savā profesijā cenšos panākt, ir brīvība. Šajā industrijā tā ir jānopelna. Apzinos, ka ar nākamo filmu būs saistītas zināmas gaidas un būs lielāks spiediens, nevis lielāka brīvība, bet tas ir interesanti. Neizprotama iemesla dēļ man patīk bailes, varbūt es par to varu parunāt ar savu psihoterapeitu. Jebkuras filmas uzņemšana ir risks. Kad sāku filmēt, es riskēju katru brīdi – un tā tam arī jābūt. Ja sāku filmēt un man ir sajūta, ka šī ir vienkārši "vēl viena filma" vai "šī ir tikai filma", nav vērts to darīt un labāk uzreiz apstāties.
Kuri ir tie režisori, kuri ir izcīnījuši savu brīvību un kuri jūs visvairāk iedvesmo?
Ar vārdu "brīvība" es domāju brīvību būt pašam par sevi. Tāds noteikti ir Kristians Mundžu, Hirokadzu Koreeda un Anjēze Varda. Allaž jūtos jocīgi, runājot par savām iemīļotākajām filmām, jo tās ir tik dažādas. Katru dienu noskatos vienu vai divas filmas, tāpēc favorīti mainās. Noskatījos Rjusukes Hamaguči filmu Drive My Car un uzreiz tajā iemīlējos. Noskatījos Lī Čandona Dedzināšanu/Burning un nodomāju – fantastiski, tā ir filma par neredzamo! Es visu laiku iemīlos filmās.
Gan Drive My Car, gan Dedzināšanas scenārija pamatā ir Haruki Murakami literārie darbi. Jūsu drāma Notikums nebūtu iespējama bez Annijas Erno romāna. Kāda ir jūsu saikne ar literatūras pasauli?
Es pati nāku no literatūras pasaules. Jaunībā strādāju par izdevēju, pati rakstīju romānus, bet nebiju ar tiem apmierināta. Šī pieredze spēcīgi nostiprināja manu attieksmi pret vārdiem. Atkal sanāk jocīgi – ir ļoti grūti pārslēgties no savas literārās darbības uz scenāriju rakstīšanu. Autors pieraksta to, kas dzimst viņa prātā, un daudzas lapaspuses var veltīt varoņu sajūtām un pārdzīvojumiem, taču, kad rakstnieks pārvēršas par scenārija autoru, process notiek citādi – viss, kas ir bijis prātā un izklāstīts uz papīra, tiek interpretēts ar vizuāliem izteiksmes līdzekļiem. Tas, kas ir bijis prātā, kino tiek izpausts caur to, ko mēs redzam.
Mans rakstīšanas veids ir cieši saistīts ar manu filmu uzņemšanas veidu. Es rakstu tā, lai klusībā būtu savu varoņu prātā. Filmā Notikums pastāvīgi notiek "reģistru maiņa" – iekšā un ārā, iekšā un ārā. Vienā brīdī varone ir dušā un dzīvo savās domās, viņa izslēdz ūdeni, un skatītāji vēro viņu no aizmugures un to, kā viņa stājas pretim realitātei.
Aktrise Anamarija Vartolomei spēj izteiksmīgi spēlēt un daudz ko izteikt ar acīm vien. Mēs redzam, kā filmas gaitā mainās viņas skatiens.
Jau aktieru atlasē es to pamanīju – Anamarijas acīs var redzēt, ka viņa ir gudra. Viņa saprot, ko dara. Klusums palīdz saprast viņas atveidoto varoni. Ja viņa kaut ko zina, arī mēs to zinām. Ja viņa nezina, arī mēs nezinām.
Galvenās varones māti kolorīti spēlē Sandrīna Bonēra, kura ir redzama vienā no jūsu visiemīļotākajām filmām – Anjēzes Vardas Klaidonē. Vai uzaicinājāt šo izcilo aktrisi kā Anjēzes Vardas pasaules vēstnieci?
Savā ziņā – jā, taču Sandrīna Bonēra ir arī Morisa Pialā aktrise. Filmēšanas laukumā mums bija negaidīta un smieklīga situācija. Parasti es uzņemu ļoti garus kadrus, katru rītu mums notika diezgan ilgi mēģinājumi, pat pārāk ilgi. Kādu dienu mums bija jānofilmē aina, kurā māte (Sandrīna Bonēra) iesit meitai (Anamarija Vartolomei) pļauku. Es pajautāju Sandrīnai, vai viņa zina, kā to izdarīt. Viņa teica, lai es par to neuztraucoties. Es sēžu pie sava mazā ekrāna un redzu, ka Sandrīna to dara pa īstam – viņa iesita Anamarijai ļoti spēcīgi. Es nodomāju, ka Sandrīna viņu traumēs. Es biju neizpratnē: "Sandrīna, ko tu dari!" Viņa atbildēja: "Mums ir jāspēlē ticami." Es jautāju Anamarijai: "Ko mēs darīsim?" Es taču esmu pieradusi filmēt sešpadsmit dublu. Anamarija piekrita Sandrīnai: jādara kā pirmajā reizē – pļauka jāiesit nesaudzīgi. Tajā dienā pārliecinājos, cik lieliska aktrise ir Anamarija. Pirmo reizi nospēlēt ir viegli – spēcīgā pļauka ir pārsteigums, kas ir jāpieņem. Mēs vēl vairākas reizes filmējām šo ainu, un Anamarija stāvēja nekustoties, nemēģināja izvairīties no sitiena, viņas ķermenis neieslēdza aizsargmehānismu un nereaģēja uz pļaukas draudiem. Viņa to izturēja godam.
Vai filmā ir saglabāts šīs ainas pirmais dubls?
Nē, bet ir saglabāta pašas pirmās pļaukas skaņa. Šķiet, šo ainu filmējām trīspadsmit reižu.
Kur jūs glabājat savu Zelta lauvu?
Es tikko pārcēlos uz jaunu mājokli, un man vēl nav mēbeļu, tāpēc Zelta lauva svinīgi stāv dzīvokļa centrā kā vienīgais dekoratīvais elements. Tajā vakarā, kad atgriezos no Venēcijas festivāla, es sarīkoju ballīti visai filmēšanas komandai, un tajā pazuda Zelta lauvas plāksnīte ar filmas nosaukumu. Kādu laiku tā bija anonīma Zelta lauva, bet festivāla vadība šo plāksnīti mums laipni atjaunoja.