Starptautiskais festivāls Survival Kit (tulkojumā no angļu val. – izdzīvošanas komplekts) ir kā termometrs, kurš jau piekto gadu jutīgi seko līdzi tendencēm sabiedrībā un ik rudeni runā par tām caur laikmetīgās mākslas prizmu. Survival Kit 5, kurš notiek no 5. līdz 15. septembrim un kurā piedalās vairāk nekā 60 dalībnieku no 14 Eiropas valstīm, ASV un Kanādas, apspēlē lēnās revolūcijas tēmu. Festivāla rīkotāja – Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese – intervijā KDi atzīst, ka tas nav nekāds pārsteigums – palūkojoties tuvāk un tālāk, tādu lēno revolūciju iedīgļi esot manāmi ik uz soļa.
Nesen intervijā Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus vadītāja Gundega Laiviņa pauda viedokli, ka mākslai nav par katru cenu jāveic sociālā funkcija. Savukārt Survival Kit, šķiet, to ir veicis jau kopš festivāla sākuma.
Jāatzīst, ka gan Homo Novus, gan Survival Kit tematiskās līnijas vismaz pēdējos gados ir bijušas ārkārtīgi līdzīgas. Pilnīgi piekrītu Gundegai, ka mākslai nav jāsilda ekonomika un tai ir jāpatur brīvā telpa, kurā tā var dzīvot un attīstīties. Nedomāju, ka mākslai būtu jāveic sociālā funkcija, un diez vai arī Survival Kit to veic. Survival Kit ar mākslas palīdzību runā par dažādām sabiedrībai aktuālām problēmām, pārjautā jautājumus un atļaujas būt kritisks, atļaujas kļūdīties un testēt dažādas zonas, ko nebūtu iespējams darīt muzejā vai citā etablētā izstāžu telpā.
Laikmetīgās mākslas centrs daudz nodarbojas arī ar sociāliem mākslas projektiem, taču es negribētu šajā kategorijā ielikt Survival Kit. Nepārprotami – tā nav māksla, kas aicina uz kontemplāciju, bet drīzāk māksla, kas liek domāt, provocē un kaitina. Tāda sabiedrības bakstīšana.
Vai mūsu publika festivāla raidītos "dūrienus" spēj sajust?
Zinu, ka daudziem šāda māksla liekas saistoša un viņi tajā meklē domāšanas telpu, un ir tikpat daudz cilvēku, kuriem nešķiet, ka tā būtu mākslai piederīga funkcija. Labi, ka ir dažādi viedokļi.
Laiks, kad mākslā nodarbojās ar realitātes attēlošanu, dominēja mimētiskā tradīcija vai pastāvēja ilūzija, ka skaistums spēj glābt pasauli, ir pagājis, un šobrīd māksla atspoguļo savu laiku. Tāds nu tas ir – pretrunīgs, sadrumstalots, grūti saliekams pa plauktiņiem, vairs nav hierarhijas, nav lielo virzienu un skaidrības, kas kam pieder. Tagad šie dažādie impulsi, centri un nomales atrodas līdzās. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā ir diezgan maz mākslinieku, kurus interesē runāt par pasaulē aktuālām sociālām un politiskām tēmām. Liela daļa Latvijas mākslinieku vairāk tiecas reflektēt personības iekšējās kustības, un daudzi no viņiem savos darbos ietver personīgas un biogrāfiskas atsauces, kas arī bieži vien var būt ļoti politiskas un sociālas.
Atskatoties uz Survival Kit darbības piecgadi – kādām tendencēm Latvijā un pasaulē festivāls ir sekojis līdzi, pie kā esam nonākuši šogad?
2009. gadā pirmo Survival Kit mēs veidojām kā izstādi un pat nedomājām, ka tas būs festivāls. Tieši tajā laikā Latviju skāra ekonomiskā krīze. Izmisumu par to varēja manīt uz katra soļa. Galvenajās iepirkšanās ielās veidojās tukšu veikalu rinda – likās, ka ar to kaut kas jādara, un mēs uzaicinājām māksliniekus šīs tukšās telpas piepildīt. Tajā laikā notika ievērojama budžeta griešana, kas bija īpaši nesaudzīga kultūras sektoram. Bija visai maz līdzekļu, lai kaut ko vērienīgu īstenotu, tomēr mums šķita, ka nedrīkst tā vienkārši nolaist rokas, – var taču uztaisīt brīnišķīgas lietas arī ar ierobežotiem līdzekļiem, izmantojot "dari pats" stratēģiju vai kolektīvās prakses. Galu galā izdevās brīnišķīgs projekts, kas patika gan mākslas cilvēkiem, gan plašākai publikai. Radās doma attīstīt šo iniciatīvu kā festivālu, sākotnēji bija plāns darīt to līdz 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, un tad – mēs toreiz domājām – jau tā krīze būs cauri un ne par kādu izdzīvošanu vairs nebūs jārunā.
Nākamajā gadā, taisot Survival Kit, redzējām, ka daudz kas pilsētā ir mainījies, un sekošanu līdzi tam, kas notiek pilsētā, mēs formulējām par vienu no festivāla uzdevumiem. No radošām iniciatīvām bija izauguši radošie kvartāli, un mēs veidojām festivālu kopā ar tiem, parādot šīs iniciatīvas pilsētas kartē.
Trešajā gadā pamanījām, ka masu mediju telpa ir pilnīgi pārpildīta ar dažādiem nākotnes pareģojumiem, un acīmredzami tas bija viens no veidiem, kā cilvēki mēģināja psiholoģiski tikt ārā no krīzes. Negaidītu scenāriju sacerēšana bija pārcēlusies no astroloģijas uz finanšu sfēru, un mēs centāmies uz šo parādību reaģēt.
Pagājušajā gadā aicinājām domāt par downshifting jeb "lēno dzīvošanu", jo ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs daudzi cilvēki pārvācās dzīvot uz laukiem un apzināti samazināja savas dzīves ātrumu. Ne vienmēr tas bija ārēja spiediena dēļ radīts lēmums, bet bieži vien vēlme pārvērtēt iepriekšējo vērtību skalu.
Šī gada tēma ir lēnā revolūcija, un, manuprāt, tas nav pārsteigums. Šis un pagājušais ir ļoti intensīvu aktivitāšu gads, kad visās malās notiek tādas lēnas revolūcijas, sākot ar kustību Occupy, kas dzima Ņujorkā un pēc tam izplatījās Spānijā, Grieķijā, Izraēlā un citur. Arī Arābu pavasaris. Redzam, kas notiek Krievijā un Gezi parkā Stambulā. Visas šīs kustības vieno tas, ka tām nav līdera un skaidra manifesta, tās rada masveida intence – daudzi indivīdi, kuri domā līdzīgi. Ir skaidrs, ka gribas kaut ko mainīt, bet nav īsti skaidrs – ko. Survival Kit programmā mēģinām uzdot jautājumus, ko mēs gribam mainīt un kur šīs revolūcijas mūs ved. Skatoties kaut vai tepat Latvijā, kā pašlaik attīstās kultūrpolitika un vispār situācija kultūras sfērā, man nav sajūtas, ka par "izdzīvošanas komplektu" šobrīd varētu beigt runāt.
Jūsuprāt, Latvijā ir manāmi lēnas revolūcijas iedīgļi?
Jā, pilsoniskā aktivitāte ir ļoti pieaugusi, un cilvēki vairs nebaidās izteikties, ja ar kaut ko nav apmierināti. Arī kultūras sfērā – aktīvi darbojas Kultūras alianse, tik dažādiem kultūras cilvēkiem ir izdevies apvienoties un cīnīties par savām tiesībām. Agrāk vairāk katrs savā stūrī gaudās, izpauda neapmierinātību draugu lokā un ļoti reti gāja un cīnījās par savu taisnību. Runāju tikai par kultūras sfēru, taču redzu, ka šāda veida aktivitātes parādās arī citās zonās.
Festivālā varēs noklausīties filozofa Normunda Kozlova lekciju Gruzons par aktīvismu. Kā jums šķiet, vai tas ir kapitālisma sabiedrības locekļu pienākums – ieņemt aktīvista pozīciju?
Tā ir katra paša izvēle. Šī kreisās ideoloģijas tradīcija Rietumu pasaulē vienmēr ir bijusi saistīta ar intelektuāļiem, kuri ļoti artikulēti ir spējuši paust savu pozīciju un nostāties opozīcijā varas struktūrām. Laikmetīgās mākslas centrs diezgan daudz nodarbojas ar padomju laika mākslas arheoloģiju, mēģinot pierādīt, ka tajā laikā šeit notika tikpat interesanti procesi kā Rietumos. Atskatoties uz šiem padomju laika procesiem un salīdzinot, kā tās pašas paaudzes cilvēki uz ideoloģijām reaģē šeit un Rietumos, varētu teikt, ka mēs atrodamies ārkārtīgi sarežģītā pozīcijā, jo pie mums kapitālisma kritika vai aktīvisms joprojām tiek sapīts kopā ar padomju laika komunisma ideoloģiju.
Sanāk, ka šī tradīcija apmet tādu kā kūleni, pēc kura atkal ir jāpārvērtē viss, kas mums ir potēts 50 gadu, kad bijām iespiesti tādā kā kastē ar ierobežotu komunikācijas un izpausmes brīvību. Tagad uz to visu ir jāpaskatās no citas puses, kas, protams, nav viegli, taču pēc ekonomiskās krīzes visā pasaulē ir notikusi vērtību pārvērtēšana. Gribas ticēt, ka daudzi cilvēki ir vīlušies šajā liberālās ekonomikas hierarhijā un saprot, ka savu dzīvi vai valsts nākotni nevar balstīt tikai uz labklājību un ka kultūra tajā ieņem ļoti nozīmīgu lomu. Tā ir ļoti svarīgs lielums gan nacionālās pašapziņas veicināšanā, gan pieredzes paplašināšanā, gan tautsaimniecības attīstībā.
Tik mazā valstī, kurā nav nekādu derīgo izrakteņu un masīvas rūpniecības, radošās industrijas ir nākotnes ekonomikas stūrakmens, un es nebaidos lēkt no viena grāvja otrā – runājot par kultūru kā brīvo izpausmju telpu, pieskarties arī radošajām industrijām. Tas, kas drusku ir aizgājis šķērsām, – tagad visi runā par radošajām industrijām un investēšanu tajās, atstājot novārtā saknes, no kā vispār viss rodas: no procesa, eksperimentālās telpas, no vietas, kurā var atļauties būt kritisks un kļūdīties.
Viens no Survival Kit 5 centrālajiem pasākumiem ir starptautiskais simpozijs Lēnā revolūcija. Māksla un kultūra institucionālajās un teritoriālajās perifērijās 12. septembrī. Kas īsti tajā notiks?
Simpozijs nosacīti sastāv no divām daļām. Viena ir vairāk fokusēta uz revolucionārajām stratēģijām un līdzekļiem, kādus mākslinieki var izmantot, lai cīnītos par savām tiesībām. Savukārt otra daļa ir vērsta tieši uz marginālo situāciju. Ar Survival Kit starpniecību apgalvojam, ka spēks ir tieši nomalēs – ģeogrāfiskās, sociālās, ideoloģiskās, institucionālās u. c. –, jo, nonākot spēka centrā, zūd nepieciešamība pret kaut ko protestēt un cīnīties. Seminārā tiks pārstāvēti mākslinieki, kuratori un institūciju vadītāji, kuri pārstāv dažādas mazas, interesantas iniciatīvas un kuri caur savu pieredzi stāstīs, kā viņi spēj ietekmēt situāciju un kādas ir viņu stratēģijas.
14. septembrī būs simpozija turpinājums Sarkandaugavā. Kopā ar Sarkandaugavas Attīstības biedrību organizēsim ekskursijas, vienas dienas aktivitātes – pieskarsimies urbānajai plānošanai un tam, kā mēs, pilsētas iedzīvotāji, varam ietekmēt pilsētas attīstību.
Šoreiz kā viena no centrālajām norišu vietām ir izraudzīta Lāčplēša iela 60.
Katru reizi meklējam jaunas telpas un vietas ar potenciālu kam jaunam. Likās, ka šis rajons ir nenovērtēts – tajā pietrūkst radošu iniciatīvu, kaut netālu ir Ģertrūdes ielas teātris, un bārs Chomsky ar savu idejisko platformu arī nebija mazsvarīgs elements, kad izvēlējāmies šo vietu.
Ne jau visas ēkas, kuras mums šķiet piemērotas festivālam, ir iespējams iegūt. Ar Survival Kit starpniecību mēģinām stāstīt par to, ka Rīgā – izteiktāk nekā citās Eiropas galvaspilsētās – ir ļoti daudz tukšu ēku. Pilsētā ir vērojams dažādu kultūras aktivitāšu uzplaukums, un es, būdama viena no Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas veidotājām, zinu, cik daudzu projektu norisei trūkst vietas. Mums nav izstāžu zāles lielām izstādēm – ir Arsenāls, kas ir aizņemts vairākus gadus uz priekšu, un Rīgas mākslas telpa.
Ļoti gribētos, lai Latvijā būtu telpa, kurā var redzēt labāko, kas mums ir laikmetīgajā mākslā, lai māksliniekiem, kuri piedalās Survival Kit, būtu sajūta, ka pēc tam viņu darbiem ir cerība iekļūt muzeja kolekcijā. Par laikmetīgās mākslas muzeju varētu runāt kā par nākamo nepieciešamo lietu "izdzīvošanas komplektā", jo esam gandrīz vienīgā Eiropas galvaspilsēta, kurai tāda nav. Katru reizi, kad satiekos ar ārvalstu kolēģiem, man ir kauns to atzīt.
Vai ir priekšstats, kā Survival Kit izskatās starptautiskā vidē? Vai ārzemju mākslinieki paši atrod pie jums ceļu?
Tikai pēdējos divus gadus tā profesionāli strādājam ar festivāla publicitāti, iepriekš tas bija vairāk tādā do it yourself/dari pats virzienā. Parasti lielu daļu mākslinieku izvēlas festivāla komanda, pārējos atlasām no mākslinieku iesniegtajiem pieteikumiem. Šogad saņēmām 215 pieteikumu, un divas trešdaļas bija no ārzemniekiem. Festivāls lēnām iegūst popularitāti, šogad festivālu apciemot pieteikušies daudzi starptautiski mākslas kritiķi un kuratori, ar kuriem pat neesam personīgi pazīstami.
Plānojot nākamā gada budžetu, kultūra, varētu teikt, ir atstāta perifērijā. Vai tas apdraud Survival Kit norisi 2014. gadā?
Vismaz daļu no tā budžeta nodrošina nodibinājums Rīga 2014, taču vispār, skatoties uz tendencēm, kādas šogad valda budžeta veidošanā, mani pārsteidz tuvredzība no valdības puses – kultūras loma tiek tik ārkārtīgi nenovērtēta. Es tiešām uzskatu, ka Latvijai radošās industrijas ir vienīgais iespējamais ekonomikas modelis nākotnē. Ja kultūras sektoru nokauj vai nospiež tik zemu, nezinu, kas tur var izaugt. Kaut vai pēdējie jaunumi ar sociālā nodokļa piemērošanu radošām personām, kas pēc būtības ir ļoti apsveicama iniciatīva, tomēr, ja to ievieš tik brutāli, kā to iecerējusi Finanšu ministrija, piemēram, Eiropas kultūras galvaspilsētas programma ir tiešām palikta "zem sitiena". Tai ir nepieciešami klāt 1,2 miljoni latu no valsts un tikpat daudz no pilsētas. Nezinu, vai jau ir sācies pirmsvēlēšanu skrējiens, taču kultūra ir pastumta malā.
Ar ko Survival Kit ir iecerējis pārsteigt 2014. gadā?
Nākamā festivāla tēma būs Utopiskā pilsēta – ļoti tieši pievērsīsimies pilsētas attīstības iespējām un tās dinamikai. Ja finanses netiks samazinātas, droši vien festivāls būs vēl vērienīgāks. Nozīmīga būs sadarbība ar radošajiem kvartāliem, kuri satelītpasākumos izspēlēs utopisko pilsētas tēmu, ņemot vērā katras apkaimes specifiku.
Survival Kit 5
Starptautisks laikmetīgās mākslas festivāls Rīgā, Lāčplēša ielā 60, 5.–15.IX