Dažādās Rīgas kultūrvietās – bibliotēkās, kafejnīcās, bāros, vēstniecībās un tramvajos – no 3. līdz 8. decembrim norisināsies starptautiskais literatūras festivāls Prozas lasījumi.
Kad jums pēdējo reizi kāds ir palasījis priekšā? Te nu nāk šī brīnišķīgā iespēja, kas jau 24. reizi tuvinās rakstniekus un lasītājus tik intīmai un vienatnīgai nodarbei, kāda ir gan rakstīšana, gan lasīšana, piešķirot konkrētus cilvēciskus vaibstus – acu izteiksmi, balss notrīsēšanu, pauzi un nelielu decembra sākuma aizsmakumu.
Prozas svētki, kas 1995. gadā izauguši no Andreja Upīša atceres pasākuma, šogad programmā piedāvā 17 pasākumu, kuros piedalīsies vairāk nekā 50 prozas autoru.
Kas ir veidojis Prozas lasījumu programmu?
Es esmu šī gada festivāla kuratore. Protams, mēs esam komanda, kas dara lietas kopā. Ir arī festivāla padome, kurā bez manis vēl darbojas Ērika Bērziņa, kura vairāk iesaka idejas bērnu pasākumiem un kūrē sadarbību ar Nacionālo bibliotēku. Vēl padomē kā PEN priekšsēdētāja ir Inga Gaile, PEN šogad ir savs lasījums – Prozas provokatori. Sandra Ratniece atbild par pasākumu Aicinājums pašiem jaunākajiem autoriem – padsmitgadniekiem un arī literārās avīzes Konteksts lasījumu. Festivāls ar Kontekstu sadarbojas jau vairākus gadus. Arī šogad būs īpašais Prozas lasījumu izdevums, kurā būs publicēti arī Baltijas lasījumu autoru tekstu tulkojumi. Šogad padomē ir arī kultūras žurnāliste un japāņu kultūras entuziaste Santa Remere. Festivāls šogad ir Japānas zīmē. Mums lieti noder jebkurš, kurš kaut ko vairāk zina par Japānu.
Pirms sīkāk runājam par programmu, vēlos pajautāt, kā tevi pašu kā rakstnieci ir veidojuši Prozas lasījumi? Vai tu sevī apjaut kādu PL nospiedumu?
Mēģināju atcerēties pirmos Prozas lasījumus, kad esmu lasījusi, un nespēju. Acīmredzot biju pārāk uztraukusies. Laikam tas bija liels notikums lasīt publikas priekšā. Esmu piedalījusies, ja ne katru gadu, tad diezgan regulāri. Man tas vienmēr ir bijis notikums. Pirmkārt, tu jau pusgadu iepriekš sāc domāt, ko lasīsi, un tad tas ir jāsāk arī rakstīt. Arī šogad, uzrunājot autorus, sapratu, ka liela daļa tekstu top tieši Prozas lasījumiem. Tā ir bijis arī man, ka esmu rakstījusi īpaši šim festivālam. Prozas lasījumus vienmēr esmu uztvērusi kā svētkus. Ja mēs domājam, ka rakstniecība tomēr ir noslēgta nodarbe un profesija, šī ir viena reize gadā, kad viss notiek publiski, kompānijā, grupā, auditorijas priekšā, kad notiek mijiedarbība starp cilvēkiem.
Prozas lasījumi introvertus uz līdzenas vietas padara par ekstravertiem. Vai neiznāk saskarties ar situāciju, ka ne visi grib mijiedarboties un labāk izvēlas palikt savā cellē?
Festivālā šogad oficiālajā programmā piedalās 41 vai 42 autori. Ir 10 jauno autoru. Vēl divi Kurzemes Prozas lasījumu uzvarētāji, septiņi viesautori. Tas ir diezgan liels skaits. Vienmēr paliek kāds, kurš vēl gribētu lasīt. Pasākumu nav pietiekami, lai varētu lasīt visi, kas vēlētos. Nāca vēstules no autoriem, ka vēlētos piedalīties. Diemžēl nekad nevar lasīt visi, tad festivāls izplūstu līdz Ziemassvētkiem. Bija arī autori, kas tika aicināti kā katru gadu, bet kas nevarēja piedalīties savu iemeslu dēļ. Piemēram, Māra Zālīte, Māris Bērziņš, Nora Ikstena, Toms Kreicbergs un vēl daži citi.
Bet atteikums nebija kautrība?
Nē, tā nebija kautrība. Aizņemtība vai darbs pie citiem lieliem tekstiem un projektiem.
Vai visiem ir kādi vienoti uzstāšanās nosacījumi?
Jā. Vēlams nepārsniegt 10 minūšu. Galvenais nosacījums, lai teksti nebūtu nekur vēl publicēti. Tie ir pilnīgi svaigi un jauni teksti – pirmatskaņojumi un pirmizrādes, ja tā var teikt, neviens tos iepriekš nav redzējis un lasījis.
Bez iemīļotajām Prozas brokastīm un Satori bāru tūres ko tu programmā izceltu kā jaunumu?
Pirmoreiz notiek PEN pasākums Prozas provokatori, kas ir nozīmīgs savā uzstādījumā. Man šķiet – lai mazliet uzirdinātu jomu un procesu, ir nepieciešams izaicinājums un provokācija. To sola PEN lasījums. Autori, kas pārvar vai izaicina – tekstuālas, sižetiskas, valodas robežas. Mazliet huligānisma un meklējumi ir būtiski procesa attīstībai. Man ir liels prieks par pasākumu, kas notiks Igaunijas vēstniecībā, un sadarbību ar Latvijas Jaunā teātra institūtu un tā rīkoto festivālu Homo Novus. Šis lasījums būs tieša atsauce uz Homo Novus izrādīto Akiras Takajamas izrādi Heterotopija Rīgā – viņš bija ieradies Rīgā veidot šo izrādi. Tiklīdz mēs to uzzinājām, sapratām, ka būtu muļķīgi neizmantot sadarbību, ja arī mūsu festivāla tēma ir Japāna. Noskatījos izrādi un sapratu, ka gan latviešu, gan japāņu autoru teksti, kas tiek izmantoti izrādē, ir diezgan pašpietiekami. Tie ir ļoti interesanti no dažādu kultūru mijiedarbības skatpunkta. Ļoti interesanti iekšā ienāk Igaunija. Stāsta sižetā galvenā varoņa labākais draugs ir igaunis. Tas man likās pārsteidzošs atklājums. Pieprasījums noskatīties izrādi bija tik liels, ka daudzi cilvēki netika. Tā kā izrādi rādīt vēlreiz ir tehniski sarežģīti, īpaši ziemas apstākļos, šis ir mierinājums vai dāvana tiem skatītājiem, kuri nepaguva noskatīties izrādi festivālā Homo Novus. Takajama šādas izrādes ir veidojis vairākās valstīs, un katrā tā ir citāda. Rīgā tika pieaicināta vietējā pētniece Santa Remere, un viņa, meklējot ierosmes, ko piedāvāt režisoram, bija atradusi, ka ir bijusi šāda vēsturiska persona – militārais atašejs Makoto Onodera. Var teikt, visa pasaule par viņu zina, piemēram, Igaunijā, ja nemaldos, ir izdoti viņa memuāri. Viņš tiek saukts par slavenāko spiegu, bet Latvijā par viņu nekas nav zināms. Viņa sieva tam laikam bija unikāla. Viņu attiecībās bija ļoti izteikta dzimumlīdztiesība. Juriko Onodera bija arī tulkotāja. Tajā laikā sievietei nodarboties ar tik nopietnu intelektuālu darbu bija neiedomājami. Viņa tulkoja Muminus. Viņa Japānā ir ļoti nozīmīga tulkotāja, bet mēs par to neko nezinām. Aicinu uz unikālu iespēju paklausīties šos stāstus.
(7. decembrī plkst. 15 Igaunijas vēstniecības zālē Skolas ielā 13, pasākums Japāņu stāstu vēstnieki. Trīs latviešu rakstnieki – Inese Zandere, Pauls Bankovskis un Andris Kuprišs – ir uzrakstījuši vēsturiski precīzus stāstus par japāņu militārā atašeja Makoto Onoderas un viņa dzīvesbiedres Juriko Onoderas Rīgā pavadītajiem gadiem XX gs. 30. gados.)
Pirms brīža pieminēji provokācijas nepieciešamību. Kādā virzienā tu mūsdienās saredzi provokācijas iespējamību? Tabu tēmas praktiski nepastāv, ar valodas eksperimentiem arī vairs grūti kādu nobiedēt.
Jā, ja domājam lielā mērogā, es tev pilnībā piekrītu. Tomēr festivāls notiek Rīgā, tie pārsvarā ir mūsu vietējie lasītāji un autori. Man šķiet, ka zināma provokācija rodas arī no kultūrapmaiņas. Viesautori ir nākuši no pilnīgi citas kultūras, par kuru mums nav tik daudz zināšanu. Tas tomēr ir pienesums un dod citus impulsus. Arī autoru kombinācijas, kādās viņi lasījumos kopā lasa. Šogad gribējām, lai kombinācijas būtu dažādas, mēģinājām autorus ļoti miksēt, lai nāktu pēc iespējas dažādāki lasītāji. Tādā veidā viņiem tiks dota iespēja dzirdēt tekstus, kurus viņi varbūt neizvēlētos ikdienā un nepievērstu tiem uzmanību. Tā ir izkāpšana ārpus savas kastītes un komforta zonas.
Kā izauga japāņu tēma?
Vai no tā, ka pazināt un gribējāt iepazīstināt ar konkrētajiem japāņu rakstniekiem vai – otrādi? Pagājušajā gadā, kad festivālu kūrēja Sigita Kušnere, festivālam tika izveidota jauna struktūra – festivāla padome. Radās ideja, ka katri Prozas lasījumi varētu orientēties uz citu tēmu, kultūru vai viesvalsti. Šogad tā ir Japāna. Nākamgad – vārda brīvības un starpkultūru sakaru tēma – Baltkrievija, Ukraina un Krievija, aiznākamajā gadā – Lielbritānija un Īrija utt. Tas festivālam dod fokusu. Ar Japānas gadu esam ārkārtīgi aplaimoti, jo par Japānas literatūru zinām ļoti maz.
Murakami varbūt zināsim nosaukt, vairāk – reti kurš.
Jā, Išiguro un varbūt vēl pāris autoru. Pavisam mazliet no haikām un tankām, bet tas ir ļoti, ļoti ierobežots skatījums. Par laikmetīgo japāņu literatūru mēs nezinām pilnīgi neko. Tā kā šie trīs japāņu autori, kas piedalīsies, – Kjoko Nakadzima, Ito Ogava un Dans Osano pārstāv laikmetīgo literatūru, esam aplaimoti ar biļeti ātrvilcienā uz otru pasaules malu. Mums ir ļoti paveicies arī ar Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstu. Bija iespēja uzaicināt Zviedrijā dzīvojošu japāņu izcelsmes mākslinieci. Tas ir ļoti interesanti. Tas ir piedāvājums literatūras jomai Latvijā pārkāpt nozaru robežas. Dzejai ir vieglāk sadarboties ar mūziku, kustību, deju, bet prozai tas vienmēr ir daudz sarežģītāk teksta uzbūves īpatnību dēļ. Mako Isidzuka ir māksliniece, filozofe un rakstniece, kura strādā visās šajās jomās. Darbi, kurus viņa rādīs Latvijā, ir veidoti ar teksta un grāmatu palīdzību, reflektējot par literatūru. Man ir liels prieks, ka beidzot ir arī šāds starpžanru pienesums. Tas noteikti ir virziens, kuru mēs gribētu festivālā attīstīt arī nākotnē.
(7. decembrī plkst. 19.30 ISSP galerijā Marijas ielā 13 k. 3 – Mako Isidzukas izstādes atklāšana un saruna ar mākslinieci. Sarunu vadīs Inga Lāce, tā notiks angļu valodā – red.)
Kam jāpievērš uzmanība, ja ģimenē aug mazs rakstnieks un domātājs?
Bērnu programmā katru gadu sadarbojamies ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, ar bērnu lasītavu. 7. stāvā ir atvērta pilnīgi jauna lasītava. Tur notiks arī darbnīca, kas pakārtota Japānas tēmai, – gan origami, gan zīmēšana. No Anitas Kreituses ilustrētās japāņu pasakas Puika, kas zīmēja kaķus ir izaugusi šī tēma Vai puika vēl zīmē kaķus? (Ģimenes sestdiena 7. decembrī plkst. 13 LNB Bērnu literatūras centra lasītavā 7. stāvā – red.)
Man ir prieks, ka šogad sadarbojamies ar Rīgas satiksmi un tramvajā notiks lasījumi bērniem, kurā piedalīsies Andra Manfelde, Luīze Pastore un Lilija Berzinska. Pasākumu vadīs Ērika Bērziņa. Tramvajs brauks līdz Nacionālajai bibliotēkai, tad visi kāps ārā un dosies uz darbnīcu bibliotēkā. Vienmēr ir jāmeklē, lai lasījumi bērniem būtu atraktīvi un interesanti. Sabiedriskais transports ir viena no populārākajām vietām, kur cilvēki vispār lasa grāmatas – vai nu grāmatas veidā, vai kādā elektroniskajā lasītājā. Protams, gribētos redzēt vairāk cilvēku, kas tramvajos, trolejbusos un autobusos lasa. Mēs ceram, ka šī akcija to atgādinās. Ja cilvēki sūdzas, ka nav laika lasīt, tas ir veids, kā apvienot patīkamo ar lietderīgo.
(Pulcēšanās 7. decembrī plkst. 11.50 1. tramvaja galapunktā Jugla Brīvības gatvē 409a. Tā kā vietu skaits tramvajā ir ierobežots, klausītājiem iepriekš ir jāpiesakās Facebook izveidotajā pasākumu lapā. Braucienam jāiegādājas standartbiļete – red.) Festivāla koncepcija šogad ir – pārvari telpu ar literatūru. Daudzi droši vien nav bijuši Japānā, bet ar literatūras palīdzību mums ir iespēja ceļot uz citu kultūru, uzzināt kaut ko citu. Šo konceptu esam attīstījuši arī ar mūsu ciešāko sadarbības partneri – televīzijas raidījumu Literatūre. Būs pirmizrāde Mākslas akadēmijā (4. decembrī plkst. 19.30), ko neviens vēl nav redzējis, to būs iespēja skatīties vēl pirms sezonas atklāšanas. Tas būs raidījums par Anšlavu Eglīti un Raimondu Staprānu. Ceļojums gan telpā, gan laikā.
Kā ir transformējies leģendārais Aicinājums, no kura izaugušas neskaitāmas radošas personības, ne tikai rakstnieki. Vai jauniešiem arī šajā laikā Aicinājums kotējas kā kaut kas svarīgs un vajadzīgs?
Būtu jājautā pašiem jauniešiem, bet ir skaidrs, ka tas viņiem ir pirmais būtiskais, nozīmīgais solis. Tajā brīdī, kad viņiem rodas aizdomas vai interese un vēlme kaut ko rakstīt un viņi pilnīgi nezina, kur likties, vienīgā iespēja ir iesniegt darbus Aicinājumam. Tur var iepazīties ar citiem cilvēkiem, kuri arī grib un mēģina rakstīt, un nonākt saskarsmē ar mūsdienu latviešu rakstniekiem, kuri var pastāstīt un atbildēt uz jautājumiem.
Ko tu vēl kā kuratore pati vēlētos izcelt no programmas?
Vēlos izcelt Baltijas stāstu vakaru (6. decembrī plkst. 19 Rīgas mākslas telpā – red.). Tā ir tradīcija jau ilgus gadus, ka viens festivāla vakars tiek veltīts Baltijas autoru lasījumiem. Divi autori no katras valsts. Mēs ļoti gribam lasīt tulkoto literatūru, bet nezinām, kas notiek kaimiņvalstīs. Ar Igauniju situācija vēl ir puslīdz ciešama, jo mums ir daudz labu tulkotāju. Ir arī tulkotāji no lietuviešu valodas, bet, protams, viņi nejaudā pārtulkot pilnīgi visu laikmetīgo prozu. Šī ir lieliska iespēja redzēt, dzirdēt un iepazīt vēsmas, kas notiek lietuviešu un igauņu literatūrā. Vienmēr tiek aicināti aktuālie autori. Šogad viesosies lietuviešu rakstniece Daina Opolskaite, kura ir saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu. Nevajag satraukties, ka būs jāklausās lietuviešu vai igauņu valodā, visi teksti uz ekrāna būs pieejami latviešu un arī angļu valodā, lai arī lietuviešu un igauņu autori saprastu cits citu. Tā ir nozīmīga platforma arī latviešu literatūrai, jo šādā starpkultūru apmaiņā veidojas jauni kontakti, autori iepazīst cits citu, tiek piesaistīti tulkotāji. Šim pasākumam vien tika veikti 12 tulkojumu. Rodas pazīšanās, kontakti, autori cits citu sāk aicināt uz citiem festivāliem. Tas mums pašiem ir nozīmīgs solis, ka aicinām citu valstu rakstniekus.
Vai tu arī pati lasīsi kādu savu jaundarbu? Laikam tas nav savienojams ar kuratora darbu.
Smaids, kurš nepārprotami nozīmē nē.
Kurš pēdējais lasītais prozas darbs uz tevi ir atstājis iespaidu?
Ar to festivālu man vispār nav laika ne lasīt, ne rakstīt. Tagad angliski lasu Roberto Bolanjo romānu Antverpene. Latviešu valodā tas vēl nav tulkots. Vienmēr, lasot lielus, pazīstamus vārdus, iedomājos, ka mēs, latvieši, ar nožēlu atskatāmies pagātnē – vai, kā es būtu gribējis dzirdēt dzīvē tādu un tādu autoru! Man šķiet, ka Prozas lasījumi ir ieguldījums nākotnē. Nevajag noslinkot. Tev ir iespēja – ej un klausies autorus, kas tagad ir un būs mūsu zieds. Lielākā daļa autoru ir atsaucīgi, un arī publika vienmēr ir bijusi vēlīga. Vienmēr valda pozitīva atmosfēra – klausītāji novērtē autoru darbu, un viņi to, protams, arī jūt, un viņiem tas ir nepieciešams.
Pilna programma: http://www.prozaslasijumi.lv.