Latvija, šim bija jābūt jūsu gadam – ar šādiem vārdiem noslēdzas pērn 15. maijā laikrakstā The Financial Times publicētā recenzija. Tajā kritiķis Ludoviks Hanters-Tilnijs vērtēja 2020. gadā pandēmijas dēļ nenotikušā Eirovīzijas dziesmu konkursa albumu, kurā ir apkopots 41 skaņdarbs, kam bija jāizskan uz lielās skatuves Roterdamā, to vidū – arī Samantas Tīnas Still Breathing. Latvijas dziesma izpelnījās kritiķa sajūsmu. Ludoviks Hanters-Tilnijs raksta, ka kompozīcija izsit no sliedēm: "Samantas Tīnas mežonīgajā virpulī saplūst dubstep, reps un pašapliecināšanās saukļi – tas viss iedarbojas." Latvijas popmūzika reti gūst atzinību tāda līmeņa plašsaziņas līdzekļos kā The Financial Times, un tas pats par sevi ir triumfs. Taču tā jau ir vēsture.
2020. gada Eirovīzijas konkurss tika atcelts. Daudzi tā dalībnieki būs dzirdami šogad – pasākuma nolikums to atļauj –, bet viņiem būs jāizpilda jaunas dziesmas. Latvijas pārstāve Samanta Tīna nākamnedēļ Roterdamā uzstāsies ar opusu The Moon Is Rising, kuru ir sacerējusi kopā ar vienu no talantīgākajām pašmāju autorēm Aminatu Savadogo un jauno producentu Oskaru Uhaņu jeb SKVR. Dziesmā tiek attīstīta hitā Still Breathing iekodētā sieviešu spēka un solidaritātes tēma. Jaundarbā ir manifestētas vienlīdzības, citādības un sevis pieņemšanas idejas, kuras saskan ar jaunās ētikas tendencēm pasaulē, bet būtībā šīs vērtības ir mūžīgas un neapstrīdamas. Samantas Tīnas pausto ideju vizualizācija videoklipā izraisīja viļņošanos Latvijas sabiedrībā, un māksliniece nonāca progresīvu un konservatīvu viedokļu krustugunīs.
65. Eirovīzijas dziesmu konkurss notiks turpat, kur tam bija jānotiek pērn, – Nīderlandes ostas pilsētas Roterdamas arēnā Ahoy. Pirmajā pusfinālā 18. maijā piedalīsies 16 valstu, otrajā pusfinālā 20. maijā – 17 valstu, ieskaitot Latviju. Finālam kvalificēsies desmit dziesmu no katra pusfināla. Uzvarētājs 22. maijā tiks izraudzīts no 26 finālistiem. To noteiks skatītāju un žūrijas balsojums. Par favorītiem tiek uzskatīti Francijas, Itālijas un Maltas mūziķi. Pjedestālam var pietuvoties arī Islande, Bulgārija, Šveice, Kipra un Ukraina.
Šova rīkotāji pandēmijas apstākļos īpaši rūpējas par visu procesā iesaistīto cilvēku drošību. Klātienē arēnā varēs atrasties 3500 skatītāju (atļauta divdesmit procentu ietilpība). Zālē būs tikai sēdvietas, un faniem netiks ļauts dejot. Apmeklētājiem būs jāuzrāda negatīvs iepriekšējās 24 stundās veiktā Covid-19 testa rezultāts, un viņi tiek aicināti veikt atkārtotu testu piecas dienas pēc konkursa apmeklējuma. Savukārt Eirovīzijas dalībniekiem un tiem, kas strādā arēnā Ahoy, tests ir jāveic ik pēc 48 stundām. Ja kāds dziedātājs notikuma vietā tomēr būs inficējies ar koronavīrusu, šovā tiks izmantots iepriekš veidotais priekšnesuma ieraksts. Televīzijā konkursu vēros 180 miljonu skatītāju vairāk nekā 45 valstīs.
11. un 14. maijā Samanta Tīna aizvadīja pirmos mēģinājumus uz skatuves Roterdamā. Pirms došanās uz Eirovīziju dziedātāja sniedza interviju KDi.
Vai jūs bieži sevi guglējat?
Neguglēju sevi bieži. Es to daru, ja man vajag kaut ko atminēties vai atrast bildes, bet principā es savu vārdu neguglēju. Tāpat viss, kas par mani rakstīts, nonāk manā uzmanības lokā: sociālajos tīklos vārds tiek ietagots, nekas nav speciāli jāmeklē, lai to ieraudzītu. Man ir uzticama fanu kopiena, kura mani allaž brīdina, ja kaut kur parādās informācija, pat apšaubāma un nepatiesa, ja par mani tiek sarakstītas muļķības. Fani jautā, vai esmu lietas kursā. Man par to nav jāiespringst. Kā saka – viss, kas ir internetā, diemžēl ir internetā un pieejams visiem. Uzskatu, ka tā ir viena liela gružkaste un vienīgā patiesība ir manī. Es to zinu, un man nevienam nekas nav jāpierāda.
Vai jūs pārsteidza negāciju vilnis, kas pār jums vēlās pēc martā notikušās Eirovīzijas dziesmas The Moon Is Rising videoklipa pirmizrādes? Kāpēc sacēlās tāda vētra?
Protams, tas mani pārsteidza. Dievs ir mans liecinieks, esmu ticīgs cilvēks, es nevienā brīdī nevienu neesmu vēlējusies aizskart vai provocēt. Nevienā brīdī nevienam neesmu uzspiedusi savu viedokli, neesmu apgalvojusi: "Hei, šādi ir jādara! Hei, šādi ir pareizi!" Nav dzīvē tāda dalījuma, kas ir pareizi un kas – nepareizi, ir tikai jautājums, vai tas ir vai nav ētiski. Esmu pārliecināta, ka mans vēstījums ir ļoti ētisks un pasaulē aktuāls.
Negāciju vilnis pierāda, ka šī problēma eksistē un vēl kādā līmenī! Tās lietas, kuras uzskatu par pašsaprotamām, citiem tādas nešķiet. Dziesmā un klipā es parādu, ka mēs visi esam dažādi, un iestājos par vienlīdzību. Nedrīkst nevienu diskriminēt. Es runāju par sabiedrību, kurā dzīvojam. Dzīvojam uz vienas zemes, zem viena karoga. Šeit aug un augs mūsu bērni.
Vai jūs varētu precizēt savas Eirovīzijas dziesmas vēstījumu? Varbūt kāds to nav sapratis vai kaut ko ir pārpratis.
Esmu par vienlīdzību. Katrs ir citāds, katram ir jāpievērš uzmanība savām īpatnībām un jāpieņem sava unikalitāte. Mēs visi esam atšķirīgi, bet vienlīdzīgi. Neviens nav labāks vai sliktāks par citu. Vēstījums ir sevis pieņemšana. Ja sievietei kāds izsaka komplimentu, ka viņa ir fantastiski skaista, bet viņa pati to nejūt, tas nepalīdz. Cilvēku var apbērt ar komplimentiem, bet nekas neiedarbosies, ja viņš nav apmierināts ar sevi, ja viņš sevi nemīl, ja viņš sevi nav pieņēmis, ja viņš ir pakļauts stereotipiem, kas ir smuki un kas nav smuki, kas ir labs un kas ir slikts. Ja cilvēks neiekļaujas šajās sabiedrības uzspiestajās kategorijās, viņš bieži vien domā, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.
Diemžēl šādā sabiedrībā aug mūsu jaunatne. Skatoties uz apkārtējiem, meitenes un puiši domā par to, kā viņiem nav, nevis par to, kas viņiem ir. Viņi uztraucas un pārdzīvo par savu izskatu un svaru. Tas ir absurds! Vajag iemācīties pieņemt sevi un nesalīdzināt sevi ar citiem. Mīli sevi, un arī citi tevi mīlēs. Tas ir banāls teiciens, taču tā tas ir!
Videoklipā ir redzamas roku kustības – ar abām rokām mēs, sievietes, kronējam katra pati sevi. Tie nav ragi, bet kronis! Nezinu, kurš izdomāja, ka tie ir ragi, bet nu labi... Pandēmijas ierobežojumu dēļ diemžēl nevarēju iekļaut klipā visas sievietes, kuras bija pieteikušās filmēšanai. Man bija liels prieks saņemt pieteikuma vēstules, tās mani saviļņoja līdz asarām. Dažāda vecuma sievietes dalījās stāstos, kā viņas ir nonākušas līdz sevis pieņemšanai. Tas ir superīgi.
Es saņemu daudz jauniešu vēstuļu, viņi man ir kļuvuši par vēstuļu draugiem instagramā. Es zinu viņu noslēpumus, kuros viņiem ir bail dalīties ar vecākiem. Šiem cilvēkiem esmu kļuvusi par uzticības personu, un man tas nozīmē daudz. Es varu likt ieklausīties un kaut ko darīt lietas labā, es neredzu iemeslus negācijām. Es daru to, kas man ir jādara.
Teicāt, ka esat ticīga. Kurai baznīcai esat piederīga?
Esmu luterāne. Mana baznīca ir pie Valmieras, esmu Rubenes draudzē.
Vai pērn pēc jūsu uzvaras Eirovīzijas nacionālajā atlasē negāciju bija mazāk?
Pagājušogad šādu problēmu nebija.
Kāpēc šoreiz cilvēki reaģē tik asi un agresīvi? Vai apzināties, ka kaut kādu iemeslu dēļ kaitināt daļu sabiedrības?
Latvijā neviens neizsakās par sensitīvām tēmām. Visi ir piesardzīgi: es labāk pastāvēšu maliņā un paklusēšu... Ja kāds atļaujas skaļāk paust viedokli – īpaši, ja tā ir sieviete un publiska persona –, uzreiz ir reakcija. Tas nozīmē, ka mums visu laiku ir pievērsta uzmanība, mūs visi redz, pastāvīgi notiek monitorings. Nav tā, ka es pati sev rakstu dziesmiņas un šķiet, ka tās nevienu neinteresē. Tiklīdz tiek aizskarta kāda jūtīga tēma un notiek viedokļu sadursme, uzreiz ir sprādziens. Neviens par šīm lietām nerunā, jo cilvēki zina, ka būs kašķis.
Vēlreiz uzsveru – es ar savu videoklipu un vēstījumu nevienam neko neesmu uzspiedusi. Tas ir manas mākslinieciskās izpausmes veids, es parādu sabiedrību, kurā dzīvojam. Es nevienam neuzbāžos, nenesu priekšā LGBT karogu un nesaku – tā ir pareizi vai nepareizi. Es parādu cilvēkus, kuri dzīvo mums līdzās. Mums ir viena saule, viens mēness, viena zeme, viens gaiss, ko elpojam.
Kā tiekat galā ar spiedienu, ko izjūtat pēdējos mēnešos? Vai ir grūti ar to sadzīvot emocionāli un psiholoģiski?
Mana sirdsapziņa ir absolūti tīra. Ja man būtu kādas apslēptas idejas vai aprēķins – redz, ko es izdarīju, lai visi to apspriež –, bet tā nav! Es radīju videoklipu ar atvērtu sirdi un dvēseli. Kāds klipā ir saskatījis satānisma pazīmes. Katram ir tiesības uz savu viedokli, un es varu to uzklausīt, bet ja viedokļi tiek pausti trīsstāvīgos vārdos... Runa ir par to, kas ir un kas nav ētiski. Mīļie, šī ir vislielākā problēma, nevis mans videoklips, kurā runāju par sensitīvu tēmu. Rezonanse pierāda, ka tā ir ļoti aktuāla.
Man nav laika iedziļināties negācijās un sevi zākāt, jo man nav par ko sevi zākāt, tik tiešām nav. Es neesmu izdarījusi neko sliktu, es esmu darījusi labu lietu, esmu uzrunājusi lielu auditoriju – sievietes man ir atvērušās, viņas ar mani dalās savā pieredzē un pārdzīvojumos. Man raksta simtiem, tūkstošiem cilvēku, kuri stāsta, ka esmu viņus iedvesmojusi, un pateicas, ka beidzot ir kāds, kurš runā par šīm tēmām. Tēmu loks ir plašs, šeit nav runa tikai par divām dāmām, kuras videoklipā sabučojas uz divām sekundēm. Šeit ir runa par sievietēm, kuras ir citādas, kuras ir lielākas vai mazākas, kuras neizskatās tā, kā sabiedrībā ir pieņemts izskatīties. Piemēram, par sievietēm, kurām ir tetovējumi, ir izveidojies priekšstats, ka viņas droši vien ir cietumnieces un lieto narkotikas. Varam runāt par bērniem, kuriem ir cita ādas krāsa un tāpēc viņiem ir grūtības attiecībās ar vienaudžiem skolā.
Viena no dziesmas domām: atnāc – un es tev izstāstīšu savu stāstu. Ja vēlies ko man teikt, pasaki man to acīs. Nespried un neizdari secinājumus, nenosodi nevienu, ja nezini par otru cilvēku. Šādu stāstu ir bezgala daudz. Mēs pat nenojaušam, kāda ir attieksme pret cilvēkiem, kuri ir mums blakus. Tas ir briesmīgi, ar ko viņiem nākas sadzīvot. Viņi man par to ir rakstījuši. Cilvēks XXI gadsimtā baidās no sabiedrības, ka tā viņu atstums, izstums, jo viņš atšķiras no pārējiem. Viņš izlemj izvairīties no citu nosodošajiem skatieniem un vispār neiziet ārā. Cilvēks izvēlas noslēgties sevī, nošķirties tikai tāpēc, ka ir citādāks. No tā zaudē visa sabiedrība.
Vai esat kādreiz gājusi pie psihologa vai psihoterapeita ar savām problēmām un jautājumiem?
Protams, esmu gājusi pie psihoterapeita. Es ilgu laiku esmu cietusi no sevis nepieņemšanas un visām problēmām, kas ar to ir saistītas. Manī vairojās agresija, jo mani arī apsaukāja gan par resno, gan par transvestītu, gan par spalvaino, gan par dinozaura galvu. Tas gadiem krājās. Nevienam Latvijā nav noslēpums, kādu iespaidu tas uz man atstāja: es tomēr gāju sabiedrībā un attieksmi, kuru jutu pret sevi, projicēju uz citiem caur naidu un dusmām. Es atbaidīju auditoriju ar savu izskatu, ar savu kliedzošo uzvedību, bet tas bija mans iekšējais kliedziens, ka man sāp. Ko šajā stāvoklī ir visvieglāk izdarīt? Uzbrukt pirmajam. Negaidīt, kad tevi atkal kāds aizvainos.
Vizīte pie psihoterapeita ir laba lieta. Katram dzīvē ir brīži, kad gribas parunāties ar cilvēku, kurš ir no malas, kurš ir neitrāls. Tuvu nepazīstot tevi, viņš sniedz padomus, kuri var palīdzēt.
Kas, jūsuprāt, ir feminisms?
Esmu dzirdējusi, ka šo jēdzienu piemin saistībā ar mani. Feminisms paredz, ka esmu tikai par sievietēm, viņas ir pašas galvenās un vīrieši mums bezmaz nav vajadzīgi. Ne savā daiļradē, ne dzīvē neesmu noliegusi vīrieša spēku un vīrieša vajadzību sievietei. Tā Dievs mūs ir radījis, mēs nevaram viens bez otra – nekāda veida attiecībās. Šeit nav nolieguma vai pretrunas – redziet, mēs, sievietes, visu varam pašas. Jā, mani mamma agrāk tā ir audzinājusi, ka man neviens nav vajadzīgs, esmu pašpietiekama un pati varu visu. Taču manā mūzikā nav tāda vēstījuma. Nekad neesmu teikusi: jūs, vīrieši, esat lupatas, un sievietēm pašām viss ir jādara. Nē! Ja kāds manās dziesmās saskata feminisma pazīmes, tas liecina, ka cilvēkiem patīk visu kategorizēt un ieģērbt lietas zināmās drāniņās: o, tas ir feminisms, viņa sludina feminismu.
Vai jūs esat feministe vai neesat?
Es neesmu feministe.
Vai, dziedot par sieviešu spēku un vienotību, jūs turpināt to, ko pirms 25 gadiem sāka skandināt grupa Spice Girls ar manifestu Girl Power? Vai tomēr kopš 90. gadu vidus šī koncepcija popkultūrā ir piedzīvojusi pārmaiņas?
Tas, ko daru, nav gluži Girl Power. Tas ir stāsts par spēcīgām sievietēm, par citādām, dažādām sievietēm. Daudzviet pasaulē sieviešu tiesības joprojām netiek ievērotas vai tiek pamatīgi ierobežotas, meitenēm pat nav iespēju iegūt izglītību. Tie ir dažādu kultūru, tradīciju un uzskatu uzspiestie ierobežojumi. Arī pie mums daudzi joprojām domā, ka ģimenes galva ir vīrietis un sievietei ir jāuztur pavards. Šie stereotipi ir ļoti izplatīti. Cik mūsdienu sievietei ikdienā ir jāizdara? Cik daudz viņai ir jāizdabā vīram, lai viņš viņu nepamestu? Sievietei ir jābūt izglītotai, jāaudzina bērni, jāiet uz sporta zāli, lai uzturētu sevi formā. Nedrīkst ēst kūku. Brīžiem šķiet, ka dzīvojam kā roboti.
Es domāju – nu kā, nedrīkst ēst to kūku? Kāpēc? Ja tas palīdz justies laimīgai, ēd to kūku! Viens apēsts hamburgers dzīvē neko nemainīs, tāpat kā jūsu dzīvē nekas nemainīsies, ja tikai vienu reizi mūžā aiziesiet uz sporta zāli. Mums ir tik daudz stereotipu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kas ir jādara vīrietim, kas ir jādara sievietei. Kas ir un kas nav pareizi. Kas ir un kas nav smuki. Nu kas ir smuki? Drīzāk ir jādomā par to, kas ir un kas nav pieklājīgi. Viss!
Nosauciet piecas spēcīgas sievietes, kuras jūs iedvesmo.
Neesmu tā, kas speciāli meklē spēcīgas sievietes, lai sekotu viņu pēdās. Esmu pārkāpusi 30 gadu slieksni, un tad sākās: tev taču ir laiks domāt par ģimeni, par bērniem. Es saku: kurš to teica? "Nu, mūsu laikos, ja tu 25 gadu vecumā nebiji apprecējusies un tev nebija bērnu, tevi uzskatīja par vecmeitu." Es atbildu: nu super!
Varu nosaukt dziedātājas, kuras man ļoti patīk, – tā ir Lara Fabiana un Dženifere Hadsone. No vīriešiem augstu vērtēju Andreu Bočelli – viņa spēka dēļ. Tas, ko viņš dara, ir apbrīnojami, un viņš nekad nav redzējis visu šo auditoriju, kas viņu klausās.
Latvijā ir daudz spēcīgu personību, kuras arī saskaras ar grūtībām, bet, par spīti visam, šie cilvēki tāpat iet uz priekšu un dara savu darbu. Sieviete ratiņkrēslā uzvilks kleitu un dosies uz skatuves, lai uzstātos. Cilvēki ir gatavi runāt par savu pieredzi un iedvesmot citus. Galvenais – iedvesmot jauniešus, kuri ir iedziļinājušies sociālajā tīklā TikTok un skatās, kas ir smuki un kas nav smuki. Meitenes, kuras mācās pirmajā klasē, jau visādi izpaužas, ieņem pozas, un viņām šķiet, ka tā vajag darīt, tā ir pareizi, jo viņas to kaut kur ir redzējušas. Viņām šķiet, ka tas ir skaisti.
Viņas skatās arī uz jums – kādas pozas un sejas izteiksmi jūs demonstrējat sociālajos tīklos.
Man negribētos akceptēt to, ka esmu no tām, kura ākstās, taisa bučiņas un "pīles seju". Mani pašu ir apcēluši gan par manām lūpām, gan par vaigiem un visu pārējo. Nu, piedodiet, tā es izskatos. Bērnībā vaigu dēļ mani sauca par kāmi, un es to pārdzīvoju. Māsa pārdzīvoja par mūsu lielajām lūpām, kuru dēļ mūs apsaukāja par "mačumbām". Man ir jāpriecājas, ka man ir tādas lūpas un vaigi.
Vēl viena problēma, kura ir aktuāla pasaulē, bet par kuru nerunā Latvijā, ir #MeToo. Kāpēc pie mums par to klusē? Vai šeit mūzikas industrijā nekas tāds nav noticis?
Noteikti ir noticis. Cilvēki baidās runāt par šādām lietām, jo tas atkal būs skaļi. Mums ir tā: es labāk neko, es labāk klusiņām savā stūrīti... Par to nerunā, jo baidās. Re, kādu rezonansi var izraisīt viens videoklips, ko uzņēmu cēla mērķa vārdā. Mūzikas industrijā #MeToo tēma ir ļoti aktuāla.
Vai jūs personīgi esat ar to saskārusies? Vai ir bijušas situācijas, kad no vīriešiem, kuri ir spēka pozīcijās, nākuši piedāvājumi, ko var uzskatīt par nepiedienīgiem?
Protams. Esmu saskārusies ar dažnedažādiem piedāvājumiem, ka man būs sava ierakstu kompānija, sava studija, būs turnejas un viss kaut kas, bet samaksa, kas bija vajadzīga, ir tas ķermeniskais. Tas ir bijis šeit Latvijā.
Kā rīkojaties šādās situācijās?
Neesmu meitene, kas čiepst. Es ātri visus nolieku pie vietas un pasaku, ko domāju, un tur ātri viss tiek nogriezts. Ja jūs, mīļās dāmas, kaut vienā brīdī izjūtat kaut kādu nepatiku un diskomfortu, atcerieties – nekas nemainīsies, intuīcija jūs nepieviļ. Ātrāk tieciet no turienes prom un būsiet tikai laimīgākas.
Gribas nedaudz vairāk uzzināt par jūsu balsi. Vai jums ir vokālais pedagogs?
Jā, mana pedagoģe ir Ilze Dzenīte. Visu šo laiku, gatavojoties Eirovīzijai, esam strādājušas vismaz divas reizes nedēļā. Uz Roterdamu ņemšu līdzi safilmētus vingrinājumus audio un video formātā, es zinu, kas man katru dienu būs jādara.
27. aprīlī apritēja septiņi gadi kopš mana vokālā pedagoga Nika Matvejeva aiziešanas. Pēc viņa nāves man bija grūti atrast citu. Vokālais pedagogs ir īpašs cilvēks katra dziedātāja dzīvē. Tas nav tā – šis ir baigi superīgais, es aiziešu pie viņa, un mums saskanēs. Nē, tā galīgi nav. Ir neiedomājami grūti sevī ielaist kādu. Niks mani tik ļoti juta. Esmu viņam pateicīga par visu. Tas bija neatkārtojami, kā viņš prata savākt manas emocijas un mazināt uztraukumu. Tagad esmu atradusi Ilzi, viņa ir fantastiska.
Kāpēc jūs vienmēr dziedat tik skaļi un uzreiz cenšaties parādīt visu, uz ko vokāli esat spējīga?
Te man atkal ir jāpiemin sevis pieņemšana. Mani vienmēr ir kušinājuši, man vienmēr ir teikuši: "Dziedi klusāk, dziedi klusāk", un es kautrējos no savas balss. Man Dievs ir iedevis tādu bazūni – nu parādiet man vēl vienu tādu! Nu? Kāpēc man ir jākautrējas no tā, ko Dievs man ir iedevis? Man ir jaudīga, spēcīga balss, kas ļauj uzrunāt lielu auditoriju. Kāpēc man tā sevī jāapslāpē? Kāpēc man tā sevī jāslēpj? Tāpēc, ka kādam tas šķiet skaļi?!
Varbūt, ja dziedāsiet klusāk, parādīsies citas emocionālās nianses, citas nokrāsas.
Man ir dziesmas, kurās dziedu arī klusu, gandrīz čukstus. Man nav nevienam jāizpatīk. Kāpēc man cenšas aizrādīt, kā man būtu jādzied? Pirms kāda laika televīzijā bija laba reklāma: aizej parādi sportistam, kā ir pareizāk jālec, jāskrien, – lūdzu! Dziedāšana ir mana privātā darīšana: vieniem patīk, citiem nepatīk. Es neesmu dolārs, ka man visiem būtu jāpatīk. Par to dziedāšanu klusāk... To man saka tikai Latvijā. Mums ir cita mentalitāte, cits formāts.
Nekad neaizmirsīšu, ka tad, kad sāku savas muzikālās gaitas, viens cilvēks man pateica: "Nezinu, ko ar tevi darīt. Vokālais materiāls ir labs, bet tu neesi Latvijas standarts." Man bija grūti to pieņemt, pēc tam es vispār kautrējos kaut kur pavērt muti. Ko man darīt, ja es gribu dziedāt? Vai man ir jāpielāgojas un jāmaina sevi? Vai man ir jākļūst klusākai? Vai ir jāiet šlāgermūzikā? Nē, es to nedarīšu. Man viss ir kārtībā.
Instagramā jums ir gandrīz 64 000 sekotāju. Kā jums šķiet, cik cilvēku atnāktu uz jūsu solokoncertu Rīgā? Cik klausītāju jūs varētu sapulcināt?
Tie, kuriem būtu jāatnāk un kuri gribētu mani dzirdēt, – tie arī atnāktu. Rēķinos ar to, ka mana auditorija ir starptautiska. Es komunicēju ar klausītājiem latviski, angliski un krieviski. Man ir jāsaka paldies vecākiem, ka varu brīvi sarunāties trijās valodās. Es to daru ar vislielāko prieku, un man gribas iet tālāk. Ja mani kaut kur aicina, es piedalos. Ceru, ka pēc Eirovīzijas mana auditorija paplašināsies un varēšu nest savu un Latvijas vārdu tālāk pasaulē.
Kāpēc jūs tik ilgi un neatlaidīgi gribējāt piedalīties Eirovīzijas dziesmu konkursā?
Tā ir viena no manām radošajām ambīcijām. Vienmēr esmu bijusi spītīga, stūrgalvīga, mērķtiecīga. Mana mamma stāsta, ka jau agrā bērnībā varēju piesist kāju un teikt: "Nē, es to nedarīšu!" vai "Es to gribu!" Eirovīzija man visu laiku ir bijusi viens no mērķiem – nu, es gribu to! Es ilgi uz to esmu gājusi.
Kādas vēl jums ir ambīcijas?
Noteikti vajadzētu izdot vienu kārtīgu albumu! 2013. gadā iznāca mans pirmais albums. Tas nebija albums, es pat nezinu, kas tas bija. Pirms Eirovīzijas plānoju izdot jaunu dziesmu angļu valodā un minialbumu, pēc konkursa – lielo albumu. Visu kaut ko gribas. Mēs tūlīt būsim Roterdamā, bet paralēli jau domāju par to, kas notiks, kad atgriezīsimies Latvijā. Top jauna dziesma latviešu valodā.
Vai uztraukums pirms konkursa ir liels?
Visvairāk uztraucos par Covid-19 testiem, kas Roterdamā būs jāveic katru trešo dienu. Man jau ir paranoja un histērija! Ceru, ka nebūšu noraudājusies, kad būs jākāpj uz skatuves un jādzied. Es nebraucu uz Eirovīziju, lai cīnītos. Es braucu pārstāvēt savu valsti šajā milzīgajā, fantastiskajā pasākumā – pēc pandēmijas izraisītās pauzes mēs būsim uz skatuves, svinēsim mūzikas svētkus un priecāsimies, ka atkal varam uzstāties. Biju laimīga dzirdēt, ka zālē būs 3500 skatītāju.
Dalību Eirovīzijā salīdzinu ar diplomdarba aizstāvēšanu. Es braucu parādīt savu darbu The Moon Is Rising, un es to izpildīšu pēc labākās sirdsapziņas. Uz skatuves man būs trīs minūtes. Es nodziedāšu un pēc tam baudīšu citu mākslinieku priekšnesumus. Es vairs neko nevarēšu ietekmēt. Man nav ar ko un par ko sacensties. Uz Roterdamu dodos ar šādu uzstādījumu, un es saku savai komandai: "Bez stresa! Mēs parādīsim to, ko esam sagatavojuši." Nav svarīgi, kā pēc tam sarindosies skaitļi uz ekrāna. Tas, kurš saņems visaugstāko novērtējumu, iegūs galveno trofeju. Tas būs labākais darbs, un es par to būšu priecīga.
Informācija: eurovision.tv