Sekojot mīļotajam aktierim, mēs saposāmies kā prazdamas, un vienas no lielākajām rūpēm sagādāja universālo sezonas apavu – teniseņu baltināšana. Vislabāk tas izdevās, virsu saslapējot un ierīvējot ar zobu pulveri Smaida vai saberztu skolas krītu, tad izžuvušas tās izskatījās ļoti koptas. Tikai pulveris bira nost un ejot uz ielas palika balti iezīmētas pēdas. Aiz katra toreiz jauna un iznesīga aktiera pēckara gados ir palikuši uz trotuāriem šie baltie pēdojumi, bet pats tas gājums ir atstājis nospiedumus mūsu sirds atmiņā visam mūžam – grāmatā Aktiera Jāņa Kubiļa atbildes visu pēckara paaudžu meiteņu vārdā mīlestībā aktierim atzinusies teātra rakstniece Lilija Dzene.
1947. gadā Jāni Kubili, vēl studiju nepabeigušu, uzņēma Drāmas teātra trupā, kur gandrīz pusgadsimtu viņš vīrišķīgi maigi un romantiski mīlēja un rādīja piemēru, kā saglabāt stāju un nepārspēlēt ne dzīvē, ne mākslā. Delikāts, smalkjūtīgs, precīzs, iejūtīgs, ar gara eleganci, pietāti un cieņu – šādiem vārdiem aktieri iemūžinājuši daudzi avīžu raksti. Jāņa Kubiļa cieņu pret otra cilvēka darbu ar pateicību piedzīvo arī KDi, jo aktieris, lai gan negribīgi (''jūtos kā papagailis''), tomēr piekrīt intervijai arī mūsu izdevumam.
''Mani saista viegls, neuzbāzīgs humors, distancēta un reizē smeldzīga pašironija, spēju pasmaidīt (nevis ciniski paņirgt) ne tikai par citu, bet arī saviem trūkumiem. Tāpēc man patīk Īva Žamiaka, Somerseta Moema dramaturģija, franču un angļu kultūra. Piemēram, Hamilkara kungs – tajā tik daudz rūgtuma, vientulības, skumju, ilgu, bet tas viss ietverts elegantā, pat rotaļīgā formā,'' Jānis Kubilis intervijā formulējis savu mākslas izjūtu (Latvijas Jaunatne, 23.07.1993.).
Līgas Ulbertes rakstītais Jāņa Kubiļa portrets grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri beidzas ar jūsu citātu: ''Vajag dzīvot tagadnē.'' Sakarā ar jūsu 100. dzimšanas dienu jūs droši vien vajā žurnālisti, kas aicina gremdēties atmiņās, bet jūs taču dzīvojat tagad, par ko jūs domājat ikdienā?
Grūti ir formulēt. Domas ļoti šaudās – te ir pagātne, te – tagadne. Par nākotni nav jādomā, tā nāks pati par sevi, jo gadu barjera ir tāda, ka perspektīvi tur sevišķi nav ko cilāt. Bet atmiņu ir milzīgi daudz. Ir labas, ļoti labas, ir arī pa kādam sarūgtinošam brīdim. Visā visumā es lielākoties varu atcerēties ļoti labus cilvēkus, ļoti labas situācijas. Dabīgi, visi tie kara laiki... Bet tajā es sevišķi neiedziļinos. Gribas vairāk atcerēties pozitīvo.
Attiecībā uz karu liktenis jums ir bijis ļoti labvēlīgs. Jums izdevās izvairīties no iesaukšanas leģionāros, tā ir?
Jā. Tā ir sagadījies. Es atkārtojos, kaut kur jau esmu to teicis. Tā ir sagadījies, ka vecmāmuļa, māmuļa, skolotājas ir palīdzējušas. Ja runājam par leģionu, es praktizēju pienotavā, tā bija ļoti ienesīga profesija toreiz, mēs saņēmām zeltu. Tā toreiz bija brīnišķīga profesija. Sviestiņš gāja uz Angliju. Par mākslu jau nedomāja. Tā likās kaut kas nepieejams. Aktieri uz žurnālu vākiem bija smokingos un vakartērpos. Pienotavas vadītāja Bērziņa man parādīja pavēsti un teica – ko lai dara? Grūti pateikt, laikam jāiet. Vāciešiem bija trīs burvju vārdi – labība, sviests un speķis. Pēc brīža vadītāja sacīja – Jāni, nekur neiesi, paliksi strādāt. Man bija milzīgs pārsteigums. Izrādījās, ka tas Butter ir ļoti vērtīgs un ienesīgs.
Izdevās vāciešus piekukuļot?
Jā. Viņi blandījās ap to piensaimniecību. Mangoja sviestu. Kaut kas tur bija. Par to netika runāts un stāstīts, bet bija nojauta. Es strādāju tālāk. Vēl bija visādi notikumi, kā Bērziņjaunkundze man palīdzēja.
Vai varat atsaukt atmiņā to brīdi izrādē Pazudušais dēls ar Žaņa Katlapa Krustiņa un Ludmilas Špīlbergas Roplainietes divskatu, pēc kura jūs esot izšķīries kļūt par aktieri? Kādam vajadzēja būt saviļņojumam, lai rastos tik izšķirīgs lēmums?
Tas absolūti nebija izšķirošais brīdis, bet veicinošais. Mani skatuvei pievērsa mana sieva. Es dzīvoju Neretā viņas tēvamājas istabiņā, viņa jau bija beigusi Veica studiju un iestājusies Drāmas studijā. Viņa ļoti skaisti runāja dzeju. Es vietējā orķestrī spēlēju vijoli. Un tā jauni cilvēki saspēlējās. Uz Rīgu jau aizbraucām kā pāris. Viņa man visu laiku teica – tev vajag būt aktierim. Nu ko es tur meklēšu! Viņa ņēmās un ņēmās, kamēr piekritu aiziet. Viņa man palīdzēja iemācīties dzeju, etīdes, prozu. Man tā bagāža bija, un domāju – aiziešu arī. Studijas sastāvs jau bija noformēts. Meklēja vēl pāris puišu. Šodien nodomāju, cik ļoti nopietni toreiz izturējās pret studijas būšanu. Lai dabūtu divus puišus, tur bija Amtmanis-Briedītis, Vera Baļuna, Ieva Celmiņa no universitātes, Gulbis utt. Man nervi veseli, jauns puisis no Neretas, domāju – gan jau izgāzīs un būs miers. Iznāca savādāk. Runāju Jaunsudrabiņa Kalēju Kalvi.
Vai atceraties, kāpēc izvēlējāties tieši šo darbu?
Tā ir spēcīga dzeja. Tur iekšā ir tāds spēks. Pēdējais Kalvja teikums, kad bija ticis galā ar iebrucējiem, ir: ''Pēdējais kalums ir Tēvzemei.» Patriotiska, ļoti skaista dzeja. Vēlāk man teica – ko es tādu esmu izvēlējies, varēja tak pārprast, bet tie cilvēki nepārprata. Viņi apspriedās, es stāvu un gaidu, ka man liks taisīt etīdi vai ko citu, un pienāk Briedītis un saka – jaunais cilvēk, jūs esat pieņemts. Ar to dzejoli. Es domāju – kur tad viss mans pārējais repertuārs? Bet jums ir viena klauzula, viens noteikums. Triju mēnešu laikā jums ir jāizlabo dialekts. Es nāku no Neretas, un ''Nereta'' mēs teicām ar šauro ''e''. Tāpat pārveidojam dažus burtus, kaut ko laužam, kaut ko stiepjam. Acīmredzot tas bija traucējoši. Pēc trim mēnešiem es runāju tā, kā runāju šodien. Domāju, ka man palīdzēja vijole. Ja es spēlēju, man vajadzēja būt labai dzirdei, un es ļoti labi uztvēru. Pēc trim mēnešiem neviens par manu valodu vairs neko neteica, jo dzirdēja, ka tas ir pieņemami. Tā es iegāju Nacionālajā teātrī uz gadiem.
Jūs gandrīz pusgadsimtu esat veidojis Nacionālā, jūsu laikā – Drāmas, teātra seju kopā ar saviem spožajiem kolēģiem – Kārli Sebri, Antru Liedskalniņu, Veltu Līnu, Elzu Radziņu, Alfrēdu Jaunušanu un citiem. Bet vai jūs atceraties, kā jūs uzņēma vecākie kolēģi, kad sākāt Drāmas teātrī savu pirmo sezonu?
Kā kurais. Tas bija premjeru un primadonnu laiks. Bija zināmas tradīcijas, un mani vēroja piesardzīgi – kāds tu esi, kā uzvedies, kā tev iet uz skatuves. Uzņēma pamazām, pamazām, ne uzreiz, bet uzņēma. Vēlāk Katlaps aizgāja uz režisoriem, un mani nosēdināja pie galdiņa, kur pretī sēdēja meistars [Jānis] Osis un vēlāk – Sebris. Ar Sebri es biju lielos draugos. Osis bija rezervēts, nekontaktējās ar citiem. Kad nebija jābūt uz skatuves, viņš ēda. Mani ļoti labi pieņēma dāmas. Šmithenīte [Mirdza Šmithene], vai dieviņ! Bieži viesojos pie viņas mājās, viņai patika būt kopā ar jaunajiem – padziedāt, stāstīt anekdotes un visādus notikumus. Lilija Ērika bija dāma. Viņu iepazīt man diemžēl neiznāca. Viņa Pazudušajā dēlā spēlēja māti, bet, kad iestudēja Katlaps un es biju Krustiņš, man bija jāspēlē kopā ar Ezeriņu Emmu. Viņa bija pavisam cita veida aktrise – ļoti asa, patiesa un naturāla. Tajā skarbajā skatā, kurā māte un dēls izskaidrojas, viņa man pārsita ausi, ar kuru līdz šodienai nedzirdu. Aizgāju uz klīniku, man jautā – ko tad jūs kaujaties? Saku – es nekaujos, man mamma pārsita ausi. Tas Ezeriņai bija raksturīgi, citreiz viņa dūra ar īstu dakšiņu.
Tā mums gāja.
Līdz Krustiņam Pazudušajā dēlā jūsu temperamenta, vīrišķīgās pievilcības, melnīgsnējās ārienes dēļ jums daudz deva spēlēt ''eksotisku tautību dēlus – gruzīnus, spāņus, itāļus, ebrejus'' (Līga Ulberte) un lomas ar dziedāšanu.
Jā, dziedamu lomu bija ļoti daudz.
Vai jūs šīs lomas gandarīja? Neilgojāties pēc dramaturģiski sarežģītāka materiāla?
Nē. Balss laikam nebija slikta. Vajadzēja jaunos aktierus, kas dzied. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizgāju no teātra. Elzas Radziņas jubilejā es pazaudēju balsi. Līdzīgi kā Mārtiņam Eglienam, man arī pazuda balss. Slims būdams, gribēdams izpalīdzēt kolēģei, sadziedājos, un kaut kas aizgāja ciet. Mani izmeklēja labs ārsts Valdis Dambergs. Viņš teica: ''Nekā priecīga nav. Runāt jūs runāsit, bet dziedāt laikam vairs ne.'' Tā arī ir. Runājamā balss man atgriezās. Nav tāda, kāda bija, bet normāla, cilvēki saprot, ko runāju (smejas).
Ar Klintīti [Anta Klints] brīnišķīgi spēlējām Silmačos un vēl vairākās klasiskās lugās. Es atceros, ka viņai bija ļoti laba attieksme pret mani. Es sēdēju, pēkšņi pienāk Lilija Ērika un prasa, vai varot sēsties blakus. Es – vai dieniņ, kas par jautājumu?! Viņa apsēžas blakus un sāk runāt par teātri. Toreiz es ļoti daudz ko uzzināju par Raini, jo Lilija Ērika bija Aspazijas draudzene un sievietes laikam viena otrai šo to pastāsta, un Aspazija Lilijai Ērikai bija izstāstījusi arī diezgan neglaimojošas lietas. To viņa man tā sievišķīgi izstāstīja. Tā ir ar tā lielajām personībām. Milzīga personība viņš varbūt ir mākslā, bet kā cilvēki esam dažādi. Lilija Ērika bija neparasti atklāta.
Bija man tāda epizode. Kad Veras Baļunas iestudētajā Līgavā bez pūra spēlēju Važatovu, man pretī bija Alfreda Amtmaņa-Briedīša Knurovs. Par naudu spēlējām uz Larisu, kuram viņa tiks. Bija pilna sauja banknošu. Rekvizitore iedeva kaut kādas vecas markas – kurš tos papīrīšus redz pa gabalu! Lilija Ērika man teica: ''Kolēģi, ienāciet pie manis!'' Viņa izņēma no atvilktnītes piecas sešas Latvijas laika simt latu zīmes. Savā laikā tā bija milzīga nauda. Uzgāju ar tām sarkanajām banknotēm un satiku Briedi. Kad viņš bija pārsteigts, viņš vienmēr iekrācās – hrr – un nopietni skatās – vienreiz, otrreiz. Kad es runāju par Larisu – te ir tā vērtība –, man bija pavisam cita sajūta. Tā bija niansīte, kas ļoti palīdzēja. Es biju jauns aktieris, Lilijai Ērikai laikam bija iepaticies, kā es spēlēju, un viņa centās palīdzēt. Vēlāk dzīvē vēl bijuši pāris momentu. Dāmas bija ļoti jaukas, nerunājot par veselu plejādi manu partnerīšu, kuras bija cita par citu burvīgākas.
Pirms runājam par jūsu partnerēm, izstāstiet, lūdzu, kā tur bija ar to zilo lakatiņu? Lilija Dzene grāmatā Aktiera Jāņa Kubiļa atbildes tik koši ir uzbūrusi ainu, kā jūs pēc izrādes pie teātra sagaida pielūdzējas, kā seko un ''nejauši'' nomet lakatiņu un gaida jūsu reakciju. Jūs esot to pacēlis un piesējis pie ūdensautomāta.
Tas laikam ir Staņislavska teiciens, nedomāju, ka Lilija pati to izdomājusi, bet viņa vienmēr to citēja – tajā brīdī, kad pie teātra izejas jaunas meitenes baltās čībiņās negaidīs iznākam jaunos aktierus, teātrim būs beigas. Nu bija, vai dieniņ, daudz! Viņām jau tas bija plezīrs. Ķiķinājās un iekāpa tramvajā pa pakaļējām durvīm, izlikās, ka pirmo reizi mani redz. Visādi ņēmāmies. Citreiz bija piesiets balons vai uzzīmēts kaut kāds ķiņķēziņš.
Vai jums patika tāda pielūgsme vai kādreiz arī kaitināja?
Man kā jaunam aktierim slikti nebija. Patīkami jau, ka tev seko un novērtē. Toreiz tās vēstības bija savādākas – priecājās par to, pret ko tagad vienaldzīgāk izturas. Tāda mums bija tā dzīvīte.
Manas partnerītes bija brīnišķīgas, vai dieniņ! Veltiņa [Līne] un Liedskalniņa, un [Māra] Zemdega. Man bija kādas četras Zāras. Silmačos bija tā, ka Briedītis bija mani noskatījis kā Joski un nelaida vaļā. Bija trīs atjaunojumi, un viņš atkal mani lika par Joski. Man bija jauna Zāra un pašam jau sirmi deniņi. Nekā! Apdedzini korķi, apsmērē un ej spēlē!
Kā jums šķiet, kas Briedītim tik ļoti patika jūsu Joskē?
Es nespēlēju, es dzīvoju. Tāpēc, ka visa mana bērnība ir pagājusi kopā ar ebrejiem.
Neretā?
Jā, Neretā bija ļoti daudz ebreju. Kā jau bērni, ņemas savā starpā, gan atļauti, gan neatļauti. Piemēram, viņiem bija ēdiens maces. Man atkal bija kārtīga zupa ar cūkas gaļu, ko viņi nedrīkstēja ēst. Mēs, bērni, dzīvojāmies cits pie cita, mūs likumi sevišķi neinteresēja. Bija arī savi konflikti. Atceros, man bija draugi Rutka, Šromka, Joska, bija smukiņas meitenītes – Heimeka, Inka. Kad es spēlēju Joski, visi šie tipāži man bija acu priekšā. Es biju starp viņiem. Joske bija loma, kas man nākusi visvieglāk.
Jūs teātra vēsturē esat ierakstīts kā neatdarināms romantiskais mīlētājs. Lilija Dzene par jūsu un Antras Liedskalniņas saspēli tik populārajā izrādē Hamilkara kungs ir rakstījusi: ''Domāju, ka sieviete, kuru Jānim Kubilim lemts mīlēt vairāk par visu pasaulē, ir Antra Liedskalniņa uz skatuves.'' Kā bija spēlēt kopā ar Liedskalniņu?
Mēs viens otram bijām vajadzīgi. Jāpiebilst – uz skatuves. Dzīvē mēs bijām diezgan neitrāli. Katram bija sava ģimene un sava dzīve. Antrai bija savas negācijas, ar ko viņa cīnījās un ļoti slēpa no manis. Viņa bieži vien ienāca manā ģērbtuvē pirms sava uznāciena, skaista, saģērbusies, sasmaržojusies. Man jāsaka, tik daudz ar viņu kopā spēlējot, es nevienu reizi nejutu nekādu alkohola smaržu. Mēs bijām ļoti, ļoti draudzīgi. Velta Līne bija rezervētāka. Kā tautā saka – velna pilna. Aizgājām pusdienās bufetē paēst, uznācām augšā – eksemplārā uzzīmēti ķiņķēziņi ar visādām piezīmēm, bet viņa izliekas, ka nezina, kurš to zīmējis. Katram ir savi velniņi. Ārpus skatuves cilvēks ir cilvēks. Līnei un Baļunai man jāpateicas, kad es spēlēju savu pirmo mīlētāju, laikam Taņā. Es noteikti biju sastindzis – pēkšņi intīmas attiecības, režisore – sieviete, arī pretī – delverīga, skaista sieviete. Cik viņas smalkjūtīgi ar mani mēģināja! Visas tās intīmās attiecības, sievietes un vīrieša tuvināšanos – apbrīnojami... Beigās iznāca ļoti laba loma ar labām atsauksmēm. Lai arī krievu laikā rakstīta, tā bija laba luga, jo Arbuzovs bija labs autors. No pusmuļķībām viņš prata parādīt arī cilvēcisko. Ne jau velti tajā laikā šo lugu spēlēja arī Japānā, Francijā un visur. Ar Veltu vēl bija Klejojuma gadi, Mirandolīna, bet ļoti nopietnas lomas man vairāk bija ar Antru – Trešais vārds, Esi sveicināta, mīlestība!, Hamilkara kungs. Ar Mārīti [Māra Zemdega] es spēlēju Amerikāņu traģēdijā un Kamīnā klusu dzied vējš, vēl kādā lugā. Man ļoti patika spēlēt ar Mārīti. Viņa spēlēja ļoti nopietni, viņai sākumā pret mani bija liela bijība. Es biju vecāks un jau spēlēju. Atceros, viņa bija ļoti droša aktrisīte, atklāti nāca un pateica, ko viņa domā. Viņa bez šaubām to ļoti nopietni uzņēma. Tā mēs saspēlējāmies. Arī dzīvē kopš tiem laikiem mēs esam ļoti labi draugi. Man ļoti patika spēlēt arī ar Lāsmu Kugrēnu, ar Garnīti [Rasma Garne] patika. Lāsma ar Edmundu Freibergu bija atbraukusi uz Baltezeru un piedāvāja spēlēt Hauptmaņa lugā Pirms saules rieta, bet es nobijos. Vienkārši nobijos, lai neiegāztu teātri un Lāsmu, jo bija jau pagājis laiks.
Es tomēr atteicu.
Žēl, jūs noteikti vēl daudzas lomas būtu varējis nospēlēt. Vai esat paškritisks pret sevi?
Varbūt to lomu tomēr vēl būtu varējis nospēlēt. Varbūt nevajadzēja arī tik agri aiziet no teātra, balss pamazām atgriezās... Bet, kā jau dzīvē gadās, sanāca vesela čupa personīgu negadījumu... Uz skatuves ir jābūt citai noskaņai, uz skatuves ir jāiet pilnam, bet, ja tu esi izklaidīgs un blakus ir problēmas, ir ļoti grūti spēlēt. Tām lomām, kuras es spēlēju, bija jāatdodas simtprocentīgi.
Jums ir iznācis iejusties arī vēsturisku personāžu ādā – esat atveidojis Mocartu, Luiju XIV, Ļeņinu, Goiju. Ar ko atšķiras darbs pie šīm lomām?
Par Mocartu un Luiju XIV var stāstīt bezgala daudz, jums nebūs tik daudz papīra.
Un tomēr. Daudz lasījāt par viņiem? Kas bija galvenā atslēga šīm lomām?
Epizode par Luiju XIV. Tas bija Šapiro iestudējums. Vienu dienu prasu viņam: ''Ādolf, kur man būs jāsēž?'' Jo tas karalis ierodas teātrī. Kur tu mani sēdināsi – 2., 3. rindā? Varbūt tajā mazajā ložiņā? Viņš tā paskatījās uz mani un teica: ''Nē, sēdēsi valdības ložā.'' Ko?! Tur taču Voss sēž. ''Tajā brīdī tu tur būsi karalis un sēdēsi,'' teica Šapiro. Īstam režisoram ir mugurkauls, un viņš zina, ko grib. No sākuma domāju, ka tas ir joks, bet nāca pirmizrāde, un es tajā greznajā tērpā sēdēju valdības ložā, un visi prožektori bija nostellēti uz mani, un publika aplaudēja. Kaut kas absolūti necerēts. Režisora gājiens, kas man kā aktierim palīdzēja. Bet režisors ļoti viegli aktieri var arī nojaukt. Esmu atteicies teātrī no kādām trijām lomām.
Kas jums tajās bija tik nepieņemams?
Man absolūti nebija kopsakara ar režisora izpratni. Sapratu, ka es iegāzīšu izrādi, jo nesaprotu, ko spēlēt. Rēķinājos arī ar sekām, jo varēja izmest no teātra – ja tu negribi spēlēt, ej un meklē citu darbu. Iestudējot Mocarta lomu, man bija brīnišķīga satikšanās ar režisoru Jāni Zariņu. Esmu spēlējis pie ļoti daudziem režisoriem, un no katra var kaut ko paņemt un mācīties. Tā ir ļoti interesanta lieta. Man lielākoties ar režisoriem ir saskanējis.
Režisors Mihails Kublinskis, izceļot jūsu līdzradītāja talantu, ir teicis: ''Es nevaru bez Kubiļa iztikt. Vismaz reizi divās sezonās man ar viņu jāsatiekas uz skatuves.'' Vai jūs arī ar Kublinski izjutāt īpašu saikni?
Ar Kublinski man bija ļoti īpatnējas attiecības. Dzīvē mums pat lāga nebija ko runāt. Viņš kaut ko parunāja par politiku. Bet uz skatuves es nevarēju nepieņemt to, ko viņš man piedāvāja. Bieži vien viņš man neko nepiedāvāja, jo tas, ko es darīju, viņu apmierināja. Ar Kublinski bija savstarpēja radoša saprašanās. Es nevaru sūdzēties par teātri un savu likteni mākslā. Dabīgi, ne jau viss ir bijis tik spoži un labi. Ir bijušas neveiksmes un tik daudzas negulētas naktis, kamēr tiku klāt pie tā paša Hamilkara un sapratu, kas tur īsti ir. Harijs Gulbis bija uzrakstījis lugu Viena ugunīga kļava, un vēl tagad atceros, kā Lidija Freimane reaģēja pēdējā ainā. Viņa mani dzina projām, atšifrējusi, kas es esmu par cilvēku, – tāds vieglas dzīves meklētājs, tikai pie viņas piemeties. Atceros tās brūnās acis vēl šodien. Viņa teica: ''Ej, un sniegs tavas pēdas izdzēsīs.'' Svarīgas ir trīs lietas: materiāls, režisors un, galvenais, partneris. Ja jums uz skatuves nav partnera, tad tur nekas nevar iznākt. Būs solo spēle, atspēlēšana, labi, skatītājs pieņems to sižetu, bet iekšējo pasauli var atklāt tikai ar ļoti labu partneri, ar ko tev ir saskaņa.
Ja jūs sēdētu žūrijā, kas studijai meklētu tos divus puišus. Kādi ar jūsu milzīgo pieredzi būtu jūsu kritēriji? Kuras, jūsuprāt, ir vajadzīgākās aktiera īpašības?
To ir ļoti grūti pateikt, jo cilvēks ir ļoti viltīgs. Bieži vien viņš ļoti labi spēj nospēlēt kautrību vai skarbumu. Uz brīdi. Es domāju, ka komisijai izvēlēties aktierus ir milzīga atbildība. Var trāpīt un var galīgi netrāpīt. No mūsu teātra šobrīd es parakstītos gandrīz par visiem. Man patīk [Agnese] Budovska, patīk Pušpurīte [Sanita Paula], patīk [Liene] Sebre, bez šaubām – [Dita] Lūriņa. Puiši ir stalti kā brieži. Mēs, pēckara bērni, bijām īsāki. Viņi ir ļoti spēcīgi arī kā aktieri. Lai to pateiktu, ir ļoti daudz jāredz. Es jau tagad nestaigāju apkārt pa naktīm. Vienu otru izrādi esmu redzējis. Dēls aizved pa dienu. Teātrim patlaban ir pārvērtības laiks, un es viņiem novēlu, lai tas būtu veiksmīgs. Nacionālais teātris ir bijis un tam ir jābūt pirmajam!