Viktors Beilijs ir viens no pasaulē izcilākajiem basģitāristiem. Starptautisku atzinību viņš ieguva XX gadsimta astoņdesmitajos gados, spēlēdams pianista, multiinstrumentālista Džo Zavinula vadītajai džezroka kulta grupā Weather Report. Viņš piebiedrojās šai grupai, aizvietojot savu elku Džako Pastoriusu. Beilijs ir izdevis trīs visaugstāk vērtētākos basģitārista solo albumus: Low Blow, That's Right un Bottom's Up. Kopumā viņš ir piedalījies tūkstošs albumu ierakstos, uzstājies kopā ar ļoti dažādiem māksliniekiem, to skaitā ar Madonnu un Carlos Santana.Būdams viens no mūsdienu ietekmīgākajiem basģitāristiem, jūs varat izvēlēties, ar ko spēlēt kopā. Kāpēc piekritāt sadarboties ar Riga City Jazz bigbend, kurā nebūt nav pasaules lielie vārdi? Rīgas bigbendu man silti ieteica mans aģents Pēters Baslers. Viņš juta, ka viņi būtu īsti piemēroti Džako Pastoriusa mūzikas atskaņošanai kopā ar mani. Es pilnībnā uzticos viņa gaumei, tāpēc esmu pārliecināts, ka tas būs neaizmirstams notikums. Un, protams, tas ir ļoti īpaši man pašam, ka varu ierasties un spēlēt šajā pasaules daļā. Es esmu tajā vecumā, ka itina labi varu atcerēties laikus, kad es kā amerikānis nevarētu te braukt. Paldies Dievam, pasaule to ir pārslimojusi. Es vienkārši vēlos muzicēt jebkur kur to varu, un Rīga tam ir tikpat laba, kā jebkura cita vieta.Jūsu kopīgais projekts Joe Zawinul & Jaco Pastorius Tribute būs veltījums Džo Zavinulam un Džako Pastoriusam. Vai tas taps īpaši sadarbībai ar mūsu bigbendu vai šogad, Zavinula jubilejas atceres gadā, jūs to īstenojat dažādās sadarbībās?Taps liels veltījumkoncerts Džako Pastoriusam Vācijā, šā gada 5. oktobrī.
Es uzstāšos kopā ar WDR Big Band un šī vakara solists būs arī Markuss Millers (pasaulslavens amerikāņu multiinstrumentālists: basģitārists, klarnetists, taustiņinstrumentālists, ģitārists, vairāku Grammy balvu laureāts - I. L.). Man tas būs patiesi īpašs vakars, godinot vienu no diženajiem, Džako, un darot to kopā ar vienu no visu laiku izcilākajiem džezmeņiem, Markusu!
Ko jums mūzikā un cilvēciski mācīja jūsu laiks leģendārajā džezroka kulta grupā Weather Report un Joe Zawinul Syndicate?
Kā mūziķim šie gadi man deva interesi par MŪZIKU kā pašu galveno. Džo Zavinulu vienmēr vairāk par spēlēšanu interesēja mūzikas kvalitāte. Viņš vienmēr teica: «Es zinu ka jūs, puiši, spēlēt protat, tāpēc esmu jūs nolīdzis. Bet tagad muzicēsim!» Tā joprojām meklēju smalkumus, nianses, kuras veido mūzikas skaņu un tā jūtos labi, necenšoties izmēģināt visu, ko vien basists var.
Tomēr jūsu virtuozitāte, slidinoties pa basģitāras stīgām, ir fenomenāla!
Vienmēr būs arī īpašie basista spēles izaicinājumi, taču pat tad es cenšos no basa izvilināt labu mūziku! Ko tas (laiks ar Zavinulu) man deva kā cilvēkam? Vienkārši ticību smaga darba varai. Džo bija ģēnijs, tomēr viņa izcilā mūzika neradās pati no sevis, bez pūlēm. Viņš strādāja smagāk par jebkuru mūziķi, kādus es jelkad esmu pazinis. Viņam vienmēr rūpēja viņa mūzikas kvalitāte un viņš vienmēr pie tās piestrādāja. Iedvesma, kuru guvu, viņu vērojot, manī ir dzīva vēl šobaltdien.
Kādas idejas un mērķi jums tagad ir vissvarīgākie?
Man ir divi jauni projekti - V-Funk un V-Bop. Šobrīd mans galvenais mērķis ir šo mūziku ierakstīt. Taču mūzikas bizness ir tā mainījies, ka mēs pat īsti nezinām kā to dabūt gatavu. Nav daudz kompāniju, kas ieraksta džezu vai piešķirtu līdzekļus ierakstu veidošanai. Ir lieliski izveidot savu ierakstu pašam, kā es izdarīju ar savu pēdējo CD Slippin' N' Trippin, taču ir grūti to izplatīt tā, kā to parasti darīja ierakstu kompānijas. Tā nu mans galvenais mērķis šajos laikos ir izdomāt, kā palaist šo mūziku tautās.
Ar jūsu jauno projektu V-Funk rokaties citā virzienā nekā līdz šim?
Mēs spēlējam gan jaunu, gan vecu mūziku. Optimālā situācijā mēs varētu ierakstīt CD tikai jauno mūziku un koncertturnejās visu gadu to spēlēt. Diez vai te kāds būtisks pavērsiens, izņemot to, ka uzmanības fokusā vairāk ir fankī stils. Man patīk kļūt īsti džezīgam un jaukt fanku un džezu kopā, taču es to daru jau ilgi un es vēlos izmēģināt kaut ko citu. Tāpēc tagad man ir V-Funk. Paskatīsimes, kas no tā iznāks.
Mūsu sarunā 2007. gadā jūs piekodinājāt: es neesmu džeza mūziķis! Tagad pasaules presē apgalvojat, ka pienācis laiks uzspiest savu zīmogu, un noskaidrot sev savu mākslinieka identitāti. Vai jūsu vēstījums ir mainījies?
Es neatceros sevi sakām, ka ir laiks uzspiest zīmogu. Man šķiet, ka esmu taču to izdarījis jau pirms gana ilga laika. Es nenodarbojos tikai ar kaut ko vienu un es domāju, ka visi to zina jau daudzus gadus. Varbūt es nezinu, kā pateikt «kas īsti es esmu»? Es par to neraizējos. Es zinu, ka neesmu tikai viena veida mūziķis. Varu improvizēt Koltreina (Coltrane) melodijas, bet varam arī spēlēt Džeimsu Braunu. Lūk, tāds arī esmu.
Vai tas, ka augāt ļoti muzikālā ģimenē, bija izšķirošais iemesls, kāpēc kļuvāt par mūziķi? Kāpēc izvēlējāties tieši basģitāru nevis saksofonu, kā jūsu tēvs?
Mūziķu ģimenē bija vienkārši dabiski kļūt par mūziķi. Mums mājās bija klavieres, bungas, pastiprinātāji, ģitāras, pilnīgi viss! Un katru dienu manam tēvam bija mēģinājums, kāda kopspēle ansamblī, tādējādi mūzika mūsu mājās skanēja vienmēr. Pateicoties tam, man jau ļoti agrā vecumā radās izpratne par mūziku un mūzikas biznesu. Būtu pat aplami teikt, ka es kaut kādā brīdī «kļuvu» par mūziķi, jo biju mūzikā iekšā jau kopš dzimšanas. Es gāju līdzi savam tēvam visur, kur viņš devās, un kur viņš muzicēja.
Mans pirmais mūzikas instruments bija bungas. Uz basģitāru «pārslēdzos» pavisam nejauši. Piecpadsmit gadu vecumā man jau bija grupa, taču es ļoti stingri raudzījos, lai katrs zinātu savu partiju, būtu rūpīgi noskaņojis savu instrumentu un spēlētu precīzi. Puisis, kurš spēlēja basu, ienīda pienapuiku, kurš viņam atļāvās aizrādīt.. Reiz viņš tā sadusmojās, ka pameta grupu. No palikušajiem vienīgais, kurš spēlēja visu, biju es – bundzinieks. Tad teicu: «Es spēlēšu basu!» Un jau pirmajā reizē, kad paņēmu rokās basģitāru, varēju nospēlēt visas melodijas. Mans tēvs nekad nenāca lejā uz apakšstāvu, kad es tur spēlēju ar saviem draugiem, taču toreiz skriešus nesās lejā pa kāpnēm, saukdams: «kurš spēlē basu?» Kad viņš ieraudzīja, ka tas esmu es, viņš noteica: «tev jākļūst par basistu.» Atbildēju: «Es zinu.» Un te nu šodien esmu.
Kāda jēga ir profesionālajai džeza izglītībai?
Izglītības jēga ir tā, ka tu sajēdz, ko dari. Kļūstot par mūziķi, tu vēlies dot sev pēc iespējas vairāk iespēju. Ja proti lasīt un rakstīt notis, tev vienkārši ir vairāk prasmju, lai ar mūziku varētu pelnīt maizi. Tiesa gan, nošu pazīšana vien to negarantē, taču negribētos nonākt situācijā, kad tu kaut ko nespēj un zaudē, jo — neproti.
Kāpēc pametāt slaveno Bērklija koledžu – džeza mūziķu Meku?
Es pametu Bērklija Koledžu Bostonā, jo saņēmu uzaicinājumu muzicēt Ņujorkā kopā ar Dienvidāfrikas trompetistu Hjū Masekelu. Es nekavējoties devos ceļā, pārcēlos uz Ņujorku un nekad pat neatskatījos atpakaļ.
Jums patika sadarboties ar popzvaigznēm - ceļojot koncertturnejās ar Madonnu, muzicēt ar Lēdiju Gagu. Vai turpināsiet?
Koncertceļojumi ar Madonnu bija lieliski. Tas ir daudz vairāk nekā tikai mūzika. Tas ir šovs. Pavadošo mūzikū grupa bija izcila, tajā bungas spēlēja pasaulslavenais Omars Hakims, ar kuru agrāk kopā spēlējām Weather Report. Lai kur es spēlētu kopā ar viņu, jebkurā situācijā, tas bija vienkārši maģiski. Tā bija milzīga pieredze vērot, kā veidojās šovs kā kopums: mūzika, deja, skatuves uzbūve, gaismas. Tas ļoti atšķīrās no pilnīgi visa, ko biju darījis līdz tam. Bet ar Lēdiju Gagu es tikai reiz muzicēju viņas ierakstā. Tas bija, vēl pirms viņa bija kļuvusi slavena. Viņai nebija nekā no tā imidža, kas viņai ir tagad. Viņa bija sīka meitene pie klavierēm, kura nosauca savu dziesmu akordus: Si bemola septakords, Do mažora septakords… Man ne prātā nenāca, ka viņa kļūs par mediju zvaigzni. Būtne, kuru es pazinu, bija laba dziesmu autore un mūziķe T-kreklā.
Cik basģitāru jums ir? Vai vesela kolekcija, ko vainago īpašā ģitāra, kurai dots jūsu vārds: Victor Bailey?
Šķiet, ka man ir kādas 25 basģitāras. Nevaru no tām kādu nosaukt kā vismīļāko. Tā, kuru lietoju pašlaik, ir instruments, kuru vislabprātāk spēlēju tieši tagad. Manas domas vēlāk var mainīties. Fender ražoja un pārdeva ģitāru Victor Bailey Jazz Bass jau apmēram desmit gadus, taču pagājušajā gadā pārtrauca to ražot. Instrumentu pirka labi, taču to izgatavoja no īpašu šķirņu kokiem, un tam vajadzēja īpašas ražošanas iekārtas, tehniku. Pasaules ekonomikas krīze piespieda viņus izlemt pārtraukt Viktora Beilija ģitāru ražošanu. Ikviens, kas interesējas par šīm ģitārām, vēl var atrast tās internetā.
Vai klausāties arī akadēmisko mūziku? Esat kādreiz improvizējis par klasiskās mūzikas hītiem?
Diemžēl ir jāatzīstas, ka neesmu klasiskās mūzikas mīļotājs. Es augstu vērtēju šos mūziķus un viņu meistarību, tomēr tā nav mūzika, kuru es izvēlos klausīties. Man vispār nav īpaši iemīļotas mūzikas. Ir pārāk daudz stilu, vēsturisko periodu un mākslinieku, lai izvēlētos tikai vienu.