Kaspars Groševs ir nozīmīgs Latvijas eksperimentālās un skaņu mākslas pārstāvis un kurators. Sarunā gan pasmejoties viņš atzīst, ka abas šīs jomas ir plūstošas un viņš vairāk ir jērs vilka ādā jeb mākslinieks, kas izliekas par kuratoru. Taču galu galā tas nemaz nav būtiski, jo svarīgākais ir process. Kaspars Groševs ir viens no Rīgas galerijas 427 vadītājiem. Galerijas septiņu gadu darbības perioda apskats tikko kā iznācis apjomīgā grāmatā, kurai tekstus rakstījis ne tikai viņš pats, bet arī Marta Trektere, Jānis Taurens, Nataļja Serkova, Kristīna Džiljoti, Santa Hirša, Ainārs Kamoliņš, Keitija Lenantone un Bonja Višņevska.
Par savu multimediālo instalāciju Cita istaba, kas bija aplūkojama 2020. gada Cēsu Mākslas festivālā, Kaspars Groševs ir izvirzīts Purvīša balvai. Laureāts tiks paziņots 11. jūnijā. Kaspara Groševa autobiogrāfiskajā Citā istabā ir atrodami daudzi autoram raksturīgi elementi (glezniecība, zīmējums, skaņu māksla, teksts) un ir jaušams viņa eksperimentālais rokraksts, grotesku tēlu izmantojums un darbs ar telpu.
Kā jūties šajā laikā?
Kādu laiku mani nodarbināja galerijas 427 grāmatas veidošana – bija sajūta, ka mākslas process notiek, lai arī es skatos atpakaļ uz septiņiem galerijas darbības gadiem. Man ļoti pietrūkst socializēšanās, mākslas mijiedarbības ar skatītājiem. Pašlaik ar galerijas apmeklētājiem sazinos vien ar Latvijas pasta starpniecību.
Kā veidojās šī grāmata?
Galvenais, ko gribējās iekļaut, bija visas izstādes, kas notikušas galerijā. Jāsecina, ka liels grāmatas pienesums nāk arī no rakstītājiem. Palūdzu sešiem cilvēkiem uzrakstīt kaut ko par galeriju, rakstīju arī es un Marta Trektere. Piemēram, Ainārs Kamoliņš uzrakstīja ļoti interesantu tekstu, kas atsaucas uz vienu marginālu Traģisko pētījumu centra (Kaspars Groševs, Ainārs Kamoliņš, Daiga Kažociņa) performanci 2016. gadā šeit, Stabu ielā. Ka tik tā nebija Valpurģu nakts, kurā mēs lūdzām cilvēkus atnest akmeņus, ap kuriem beigās arī dejojām. Tas viss bija iecerēts kā atsauce uz projektu, kurā mums vajadzēja piedalīties, bet mēs galu galā nepiedalījāmies. Tas bija zviedru kuratores Žaklīnas Deivisas projekts The Lottery Project, kas balstījās amerikāņu rakstnieces Šērlijas Džeksones stāstiņā Loterija. Stāstā kāds mazs ciematiņš pats sevi attīra, katru gadu izlozējot vienu no iedzīvotājiem, kuru nomētā ar akmeņiem.
Ainārs ir uzrakstījis eseju, atsaucoties uz šo gadījumu un caur to runājot par akmeņu nepārtraukto nāvi un atblāzmām filosofijā. Man tas likās galerijas garam atbilstoši. Starp citu, pēc tam to maisu ar akmeņiem glabāju vēl kādus trīs gadus.
Vajadzēja aizvest uz Pokaiņiem. Tev bieži paliek pāri lietas vai mākslas darbi no izstādēm? Ko tu ar to visu dari?
Man ir palikušas kaut kādas lietas no izstādēm, kuras vienkārši nevaru izsviest. 2016. gadā Karls Palms noklāja visu galerijas grīdu biezā kārtā ar šķidru lateksu. Grīda bija mīksta, spīdīga, sintētiska, zem lateksa vēl bija sasviestas pokemonu kartītes. Lateksu es pēc tam noplēsu, tas bija diezgan aizraujoši, jo tas tā stiepās – kā Luijs de Finess, svaigi izkāpis no gumijas katla. Tas satilpa divos lielos miskastes maisos, no kuriem vienu es paturēju. Pēc vairākiem gadiem tikai sāc saprast, ka baigi maz vietas paliek.
Izklausās, ka tev ir izveidojies galerijas arhīvs.
Varam ieiet paskatīties. Kamēr esam slēgti, izlēmām savest kārtībā aizskatuvi. Šeit ir darbi vai darbu fragmenti, kas palikuši no izstādēm vai kādiem ar galeriju saistītiem notikumiem. Te ir jaunā dzejnieka Kormak darbs. Mēs kaut kad aizskatuvē sarunājāmies, un viņš man vaicāja, vai gribu aplūkot viņa mākslas darbus. Es teicu – jā, un viņš no somas izvilka dažus savus zīmējumus. Pēc kāda laika viņam tas mazliet apnika, un viņš atnesa lielu kaudzi ar darbiem un teica, lai daru ar tiem, ko gribu. Daži, manuprāt, vērtīgākie, pie manis vēl glabājas.
Šo atkal atnesa irāņu izcelsmes vācu students Kamiārs Rue, kurš studēja medicīnu Rīgā. Viņš mēģināja nedaudz, bet mērķtiecīgi kolekcionēt jauno latviešu mākslinieku darbus un pirms braukšanas prom atnesa arī dažus savus darbus. Te ir varbūt kaut kāds naivums un manierisms, bet man baigi patīk. Augšā virs durvīm ir krievu mākslinieka Veniamīna Kazačenko darbs, pie kura es tiku nejauši, jo tas bija daļa no Mākslinieku krīzes centra, kas tika eksponēts mākslas telpā P/////AKT Amsterdamā.
Veniamīnam (Benijam) ir brālis Ļevs (Levijs), viņi ir slavena krievu dzejnieka mazdēli. Kādu laiku viņi diezgan aktīvi darbojās mākslā, tomēr pēc laika vīlās, un man šķiet, ka tas ir perfekts gadījums Mākslinieku krīzes centram. Jautāju Benijam, vai viņam ir kaut kas neliels, ko viņš uzskata par neveiksmi. Viņš man iedeva gleznu, kurā viņš gribējis izmantot celtniecības pistoli, sagrūžot iekšā krāsu un gleznojot. Tā krāsa, protams, iesprūda, un iznāca ārā šis "sprādziens". Beigās, kad Mākslinieku krīzes centru atveda uz Rīgu, P/////AKT darbinieki bija nejauši iepakojuši līdzi arī šo, lai gan biju lūdzis to atdot atpakaļ Veniamīnam. Beigās sarunājām, ka es viņam aizsūtīšu pretī kādu savu darbu. Šim darbam ir grūti nosakāmi laika vaibsti, tikpat labi tie varētu būt 60.–70. gadi – es varētu to mierīgi iztēloties Flika kolekcijā Berlīnes muzejā Hamburger Bahnhof.
Vēl te ir grāmatas dizainera Valtera Kalsera studiju darbs, Viktora Timofejeva darbi, Kaspara Bramberga skice, 3/8 darbs, GolfClayderman darbi un citi.
Kāda ir sajūta un secinājumi pēc galerijai 427 veltītā apjomīgā 427 lapaspuses biezā izdevuma iznākšanas?
Secinājumi ir tādi, ka padarīts ir daudz un viss izskatās diezgan labi. Tagad varu galerijas septiņu gadu programmu ieraudzīt ar lielāku distanci, jo ikdienas process ir no viena īslaicīga mērķa uz nākamo. Ak Dievs, māksliniecei kaut kas saplīsis, kaut kas jābūvē, atbrauks mākslinieks no Berlīnes, kur viņš dzīvos, ko ēdīs utt. Tagad redzu, ka 427 darbība turas kopā, ik pa laikam ir arī atkāpes no mūsu idejiskā un estētiskā virziena.
Kāds ir jūsu idejiskais un estētiskais virziens?
Tas ir jālasa grāmatā manā tekstā, kurā aptuveni mēģinu to paskaidrot. Viens no elementiem ir tāds, ka gala darbs veidojas procesā. Manuprāt, grāmata ir viens tāds atskaites punkts, kurā saslēdzas kopainā visas izstādes, kā arī mazliet pasākumi. Grāmata veidojas no dažādiem elementiem – līdzīgi kā mūsu darbība –, kas kopā ieguļas zināmā tīklā vai tīklojumā. Mākslinieki ir bijuši dažādi, taču lielākoties tādi, kuri ļoti tieši par saviem darbiem nerunā, bet spēlē vizuālas, idejiskas spēles. Konkrēti žanri mums neparādās, drīzāk tā ir robežu meklēšana starp dažādiem jaunās vai vēl jaunākās laikmetīgās mākslas ideju un metožu arhipelāgiem, salām un kontinentiem.
Kuri ir bijuši pieturas vai pagrieziena punktu projekti galerijas 427 veidošanās procesā?
Noteikti jāmin pirmais darbības gads, kurš varbūt atšķiras no tā, kas notiek tālāk, bet tajā parādās pirmie meklējumi un eksperimenti vai virzieni, kuros tālāk taustīties. Nākamais punkts ir brīdis, kad 2015. gadā galerija palika bez telpām un, meklējot jaunas telpas (galerija pirms tam atradās Maskačkā), rīkojām vienu izstādi, kas radošo metožu ziņā pilnībā izkrita ārā no tā, ko parasti rādām.
Britu māksliniece Džili Tala savā radošajā praksē ļoti konsekventi izmantoja gandrīz tikai ready-made priekšmetus un/ vai attēlus, mākslinieka kā amatnieka lomu atstājot aiz durvīm. Viņas izstādē Rīgā bija daži atrasti reklāmu attēli, divi sliktas izšķirtspējas īsi video, rūpnieciski paklāji un Coca-Cola īpašās tā gada dizaina bundžiņas. Tas bija sadarbības projekts ar galeriju Temnikova & Kasela Tallinā, toreiz īsu brīdi tur kuratore bija Alīna Astrova, plašāk pazīstama kā savdabīga mūziķe, kas pieklusināti darbojas arī mākslas jomā. Mums šķita forši pamēģināt ar kādu sadarboties, bet beigās izstāde norisinājās Vecrīgas naktsklubā. Tur bija aptuveni XVI gadsimta mūra sienas, kurās neko nevar urbt, un tajā pašā laikā arī krāšņa bāra lete un lamināta grīda ar spoguļflīzēm, zem kurām bija LED gaismas, iekšpagalma pīpētava ar augstiem, caurspīdīgiem griestiem un milzīga diskobumba – iespējams, pat četri metri diametrā –, kas it kā esot bijusi (vismaz tobrīd) lielākā diskobumba Baltijā. Džili Talas izstāde bija pirmā reize, kad galerija izkāpa ārā no savām telpām, kaut kur pārvietojās un ieņēma mākslai pilnīgi nepiemērotas telpas.
Nākamais pagrieziena punkts bija apvienības GolfClayderman performances, jau sākot ar Neredzamo lauku 2016. gadā, kad mākslinieku apvienība nemaz vēl tā nesaucās. Tā bija modes skate, kur tika rādītas drēbes no ikdienas neredzamā lauka – normālu cilvēku garderobes. Šo mākslinieku pasākumi vienmēr ir bijuši viskuplāk apmeklētie, cilvēki stāvēja aukstumā aiz loga un skatījās. Viņu aktivitātes piesaistīja progresīvu un radošu jauniešu interesi, kas laika gaitā tikai augusi.
Galerijas 427 garu lielā mērā iezīmē, piemēram, GolfClayderman un kultūras vietas/bāra Bolderāja aktivitātes, saaudzējot dažādas jomas gandrīz vai nepārtrauktā performances procesā. Tiek savesti kopā ļoti dažādi mākslinieki vai to saliņas, veidojas aizvien jauni tīklojumi un radošas manifestācijas.
Vai galerijas 427 darbības veidā kas mainīsies?
2020. gads bija saraustīts, bet nākotnē plānojam vēl lielāku uzsvaru uz personālizstādēm, meklēsim jaunus vārdus gan vietējā mākslas vidē, gan aiz robežām, taču dažkārt atgriezīsimies jau pie pazīstamiem māksliniekiem. Tuvā nākotnē tiek plānotas Darjas Meļņikovas, Līgas Spundes un Oļas Vasiļjevas personālizstādes. Gribas mazāk izstāžu gadā, iepriekš veidojām septiņas astoņas, tagad, cerams, nebūs vairāk par piecām sešām.
Pašlaik tu kopā ar kuratoriem Virģiniju Januškevičūti un Sīmu Preimanu veido jaunu projektu History of Joy. Part 4. Apkārtrakstā teikts, ka notikumu sērijas mērķis ir apvienot kopienas un nodrošināt alternatīvu platformu radošo pārstāvju aktivizēšanai izolācijas un nenoteiktības laikā. Pastāsti, lūdzu, vairāk par šo ieceri.
Tas ir Laikmetīgās mākslas centra Kim?, Viļņas Laikmetīgās mākslas centra un Tallinas Mākslas nama projekts. Nosaukuma humoristiski absurdais Part 4 ir kā atsauce uz sākotnējo ieceri veidot izstādi kādā Austrumberlīnes padomju laikos celtā kinoteātrī. Pandēmija, protams, pamatīgi ir izpurinājusi visus plānus, arī kinoteātris ir aizvērts rekonstrukcijai, tāpēc sākām domāt par to, kas vispār veido izstādi. Vai obligāti ir jābūt vienotai telpai (fiziskai vai virtuālai)?
Sākām domāt par izstādi, kuras telpa daļēji tiek būvēta cilvēka prātā, mēģinot notvert tos procesus, kas norisinās dzīvokļos, parkos, vilcienos un jebkur citur. To visu apkopo mājaslapa, tomēr aicinām pieteikumos aizdomāties par iespējamu piesaisti arī kādām fiziskām vietām. Taču nav arī tā, ka mēs gaidām kaut ko ļoti konkrētu. Mēs ceram, ka pieteiksies ne vien vizuālās mākslas pārstāvji, bet arī mūziķi, pētnieki, dzejnieki utt. Piemēram, 60. gadu beigās Džonam Džorno bija projekts Dial-A-Poem, kas ļāva ņujorkiešiem piezvanīt pa telefonu un noklausīties kādu dzejas lasījumu. Mūsu izstādes iecere ir līdzīga – būtu labi, ja notiktu dalīšanās ar prieku.
Sākotnēji bija doma vairāk paļauties uz vēsturiskām atsaucēm un tās atbalsīm mūsdienās, taču šobrīd vēlamies runāt plašāk par tiem burvīgajiem mirkļiem, kad notiek radoša prieka signālu apmaiņa. Nevis vienkārši uzgleznot kaut ko, jo tāds ir pasūtījums, bet meklēt brīžus, kuros mākslinieki ieliek darbos kaut kādu jociņu vai paslēptu detaļu vai izmanto kādu dīvainu faktūru, ko kopējā bildē nemaz nevar pamanīt. Brīžus, kuros parādās radošais prieks. Līdzīgi ir arī ar mākslas pieredzi, to, kā mēs skatāmies uz mākslu. Varbūt paejam garām visam un paskatāmies uz to, kas ir šokējošāks vai krāsaināks, taču izstāžu apmeklēšana ir process, ko vajadzētu praktizēt regulāri, jo katru reizi tomēr pamani kādas jaunas šķautnes, elementus, kas varbūt atkārtojas vai saslēdzas, vai novēro kāda mākslinieka attīstību.
Nejaušība un open call formāts ir ļoti atvērts veids, tomēr tas ir arī nedaudz smieklīgs formāts. Es pats ārkārtīgi reti piesakos open call, it sevišķi, ja nezinu, kas projektu kūrē un veido. Šoreiz mēs sākam ar organizējošajām institūcijām un kuratoriem, ļaujot formātam diktēt to, kāds izrādīsies gala rezultāts.
Paralēli tu gatavojies Purvīša balvas kandidātu izstādei, ko Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā paredzēts atvērt jūnijā. Tajā tiks eksponēts tavs darbs Cita istaba, uz kuru attiecina jēdzienu "autobiogrāfisks", – tajā ir skaņa, glezniecība, mammas izšuvums, teksts. Saprotu, ka tas ir darbs, kas briedis ilgi.
Jā, man ilgu laiku gribējās izveidot nelielu būdiņu – istabu. Manos darbos aizvien biežāk parādās atsauces uz pusaudža gadiem un pusaudžu subkultūrām. Es sāku domāt par saviem pusaudža gadiem, kas bija ļoti raibi. Agrīnā pusaudzībā biju "ņūmetālists", pēc tam es pārgāju uz punk, hardcore, metālu, vairāk uz patērētājsabiedrības kritiku, lasīju anarhistu zīnus un tamlīdzīgi. Man ir saglabājušies dažādi materiāli no šī laika, un tā ir interesanta tēma.
Termins "pusaudzis" ir parādījies tikai 40. gadu vidū – atziņa, ka nav tikai bērns un tad pieaugušais, bet ir arī svarīgs posms starp šiem diviem stāvokļiem. Tagad lasu Džona Sevidža grāmatu Teenage, kas aptver periodu no XIX gadsimta beigām līdz XX gadsimta 60. gadiem – laiku, kurā veidojušies dažādi pusaudzības aspekti, grupējumi, subkultūras u. tml.
Citas istabas telpā, iekārtojot izstādi, pavadīju vairākas dienas. Šis process mani kaut kādā ziņā emocionāli izsmēla. Es ieliku pāris lielāku vai mazāku personīgu detaļu šajā darbā, visa istaba burtiski ir izdzīvota. Nav pagājis tik daudz laika, tāpēc pagaidām es neilgojos iet vēlreiz šai pieredzei cauri, bet maijs vēl ir tālu.
Pēdējā laikā tu vairāk strādā glezniecībā.
Glezniecība kaut kādā sadistiskā veidā man vienmēr ir patikusi – gan Rozīšos, gan Mākslas akadēmijā. Kādu brīdi Rozīšos pat apsvēru, ka varētu stāties gleznotājos. Kad pēc akadēmijas sāku savu māksliniecisko darbību, es radīju darbus, kas drīzāk sasaucās ar konceptuālismu vai pat Fluxus, bet paralēli vienmēr zīmēju. Tad vienā brīdī sapratu, ka vēlos pamēģināt zīmēt ar krāsām. Atgriezās sajūta par to, ko var ar glezniecības mediju izdarīt, pakāpeniski sāku ar to eksperimentēt. Tagad man jau ir skaidrākas ieceres un metodes, ko es ar to vēlos izdarīt, tās iezīmējas jau Citā istabā.
Kādas tās ir?
Kaut kāds sajaukums ar nejaušību, ļoti dažādas intensitātes krāsu laukumi, formas, kas veidojas nejauši un nosaka tālākos soļus. Glezniecība man nu jau ir nebeidzams process, pat ja dažkārt negleznoju pusgadu. Daži darbi, kas bija iekļauti Citā istabā, veidojušies pat vairāku gadu laikā. Glezniecība man patīk, jo tajā ir iespējams tik daudz, lai arī dažreiz šķiet, ka viss jau ir izdarīts. Audekls man bieži kļūst par telpu, pat ja beigās viss ir juceklīgs un nesaprotams. Tajā pašā laikā jebkurš audekls var mijiedarboties ar skaņu, telpu, gaismu, tāpēc man patīk dažādas metodes un instrumenti – ne vien glezniecībā, bet arī skaņā. Joprojām dažkārt kaut ko uzzīmēju vai uztriepju ar akvareļiem, kas man ir kā tādi pamatmediji.
Šogad vēlos turpināt gleznot, turpināt galerijas procesus, pabeigt savu skaņu studiju. Skaņa man arī ir process, jo es savus gabalus pat nesaucu par skaņdarbiem. Tie ir fragmenti no skaņu improvizācijām vienam vai kopā ar kādiem draugiem. Pusaudža gados man patika producēt un vairāk strukturēt mūziku, bet pēdējos 10–15 gados man ir svarīga skaņas radīšanas improvizētā un nejaušā daba. Līdzīgi kā ar glezniecību vai zīmēšanu – kaut kas paliek plānots vai ieprogrammēts, bet to, ko es daru, – atsauces, ietekmes, process –, to es redzu kā zvaigznāju.
Mēģinu šo zvaigznāju audzēt, paplašināt metožu klāstu un tās specifiskāk definēt. Man šķiet, tas ir dabisks mākslinieka attīstības modelis – sākumā gribas visu, pēc tam maksimāli maz un pārdomāt katru kustību, un tad atkal šaubīties, kāpēc tie visi ierobežojumi vispār ir nepieciešami.
Kā tu definētu savu estētiku?
Man ir svarīgi, ka ļauju sev kļūdīties. Es sajaucu abstrakto ar figurālo, dažkārt tur ir nejaušības, bet citkārt viss ir samērā izplānots, man patīk gleznot bērnišķīgi, bet dažkārt tomēr aizraujos ar formu apzinātāku veidošanu. Esmu maksimāli mēģinājis aizmirst visu, ko man mācīja Rozīšos un akadēmijā. Kādai tur jābūt ēnai, kompozīcijai un krāsu attiecībām. Protams, man ir vizuāli kritēriji, kā es vēlos, lai tas izskatītos. Es arī meklēju kvalitāti, bet man tā nozīmē kaut ko pilnīgi citu un allaž mainīgu.
Katrai izstādei glezniecības metodes mainās, pieskaņojoties domai. Madonas izstādē saslēdzās atsauces un ietekmes no bērnībā caurskatītajiem Dadžiem no 60.– 80. gadiem. Es lasīju visus feļetonus, bet, protams, visvairāk skatījos karikatūras. Mammas grāmatas ar latviešu impresionistiem likās, nu, jā, smukas, bet Dadzis šķita daudz interesantāks.
Kas ir tie tēli, kas parādās tavos darbos, – tādi sirreāli, fantasmagoriski?
Šie tēli dažkārt rodas visai improvizētā veidā, glezniecības neparedzamais process palīdz veidot atpazīstamas figūras un elementus, kas norāda uz kaut ko, kas ir piesaistīts vizuālajai kultūrai. Dažreiz tēli ir fantāzija, dažreiz – netieša atsauce, kas man tikai pēc uzgleznošanas atgādina kaut ko, citreiz tas ir apzināts mēģinājums panākt kādu sajūtu. Madonas izstādē man bija uzgleznots tāds blonds, garmatains tēls ar garu degunu, kas atradās bedrē. Tā bija netieša atsauce uz Arnoldu Burovu, kurš 80. gados veidoja šausminošas animācijas, un viņam bija multfilma par skumju velna atvasi, kas izlien no elles un kļūst par tādu kā hipiju.
Man likās, ka tas saslēdzas ar Jefferson Airplane dziesmu White Rabbit, kurā savukārt ir atsauces uz Alisi Brīnumzemē. Vai blondais tēls mēģina izkāpt no bedres vai arī nokļūt atpakaļ kaut kur pazemē? Man patīk ar saviem tēliem radīt daudznozīmīgas situācijas un interpretācijas iespējas. Tēli nereti atrodas starpstāvoklī. Un tad tie saaug ar procesuālo, ļauj man tos padarīt vēl absurdākus un dīvainākus.
