Vasaras sākumā pasaules prestižākā un ietekmīgākā animācijas festivāla Ansī (Francija) konkursa programmā pasaules pirmizrādi piedzīvoja Latvijas režisora Vladimira Leščova animācijas īsfilma pieaugušajiem Gaidot Jauno gadu (2016). Filma ir stāsts par to, kā vientuļa sētniece jaunā gada pirmajā dienā uzraksta vēstuli nezināmajam un pavada gadu, vērojot gadalaikus un sapņojot par Jaungada brīnumu. Ansī festivālā Vladimirs Leščovs ir parakstījis līgumu, ka viņa darbs tiks demonstrēts Ziemeļamerikas kinoteātros programmā Animation Show of Shows, kurā iekļautas 11 labākās – pēc šīs izlases veidotāju uzskatiem – animācijas filmas.
Kas bija pirmais impulss, lai radītu filmu Gaidot Jauno gadu?
Mani ļoti interesē Austrumu filozofija, japāņu kultūra. Viss sākās ar to, ka es uzzināju, kāpēc japāņiem tik nozīmīgi ir ķiršu ziedi. Tie ir ilustrācija dzīvei, kurā viss parādās no nekā, skaisti uzplaukst un nemanāmi pazūd. Mums šķiet, ka mēs dzīvosim ļoti ilgi, bet neviens nezina, kad tas pārziedēs. Tas ir viens mirklis, kuru vajag izbaudīt. Antonio Vivaldi iespaidā es šo ideju pārliku uz nedaudz eiropeiskāku tēmu jeb gadalaiku maiņu un izdomāju, ka vislabākais savienojums starp tiem būs cilvēks, kurš visu laiku to novēro.
Sētnieks.
Šis tēls man ir palicis atmiņā kopš bērnības. Tepat centrā bija tādi sētnieki, kuri bija kļuvuši par pilsētas simboliem. Viņus visi zināja, bet tagad šīs profesijas pārstāvji ir kļuvuši nemanāmāki. Man gribējās viņiem kaut kā atmaksāt labā nozīmē un radīt filmu. Tas ir stāsts par vientulību, dabas skaistumu un cerībām sagaidīt pārmaiņas un jaunas tikšanās savā dzīvē, tas tiek izstāstīts astoņās minūtēs. Tā ir animācijas īsfilmas priekšrocība – kaut ko sarežģītu un svarīgu izteikt ļoti koncentrētā valodā.
Kā haiku.
Jā, visa pasaule trijos teikumos.
Savos darbos jūs eksperimentējat ar dažādām krāsām un papīriem. Kas jauns ir šajā darbā?
Es izmantoju akvareļkrāsas uz papīra tāpat kā Spārnos un airos (2009). Vienīgi tajos viss bija gaisīgāk – tā bija vējaina filma, kurā visu laiku no jūras pūta vējš un kustējās magones. Šajā darbā krāsa ir blīvāka, tā nav tik caurspīdīga.
Vai esat kaismīgs tējas dzērējs, ka savu Lietus dienu (2014) izkrāsojāt dažādos melnās tējas toņos?
Kad braucu uz festivāliem, es ņemu līdzi bloknotu. Vienreiz es radīju zīmējumu ar tušu, kuru gribēju ieēnot. Man bija līdzi ota, bet nebija krāsu, tuvākajā kafejnīcā es paņēmu kafiju un pabeidzu savu darbu. Pēc kāda laika man kāds pavaicāja, vai es gribētu līdzīgā tehnikā uztaisīt savu nākamo animācijas filmu. Kāpēc ne?
Tā kā Lietus dienā galvenais varonis bija vecs japānis, kurš dodas ceļojumā, es izdomāju izmantot zaļo tēju. Izmēģināju – nesanāca. Tas bija diezgan dārgi, man nepatika krāsa. Kafija kā viens no variantiem atkrita, jo tai bija ļoti īpatnēja smaka, ko es nevarēju izturēt, un tad es paņēmu melno tēju, kas atgādina kafiju, bet patīkamāk smaržo.
Tā ir taisnība, ka jūs bērnībā fanojāt par Nu, pogodi!?
Man šķiet, ka tas visiem patika. Kas tad cits bija?! Jā, vēl bija poļu multenes. Par diviem suņiem. Stremjanku un Makaronu. Loļeku un Boļeku. Un kurmīti. Tas bija jauki, tas bija superīgi. Es atceros, ka skolas laikā bija tā sauktie utreņņiki, kad visa klase gāja uz kinoteātri un skatījās piecas jaunas Nu, pogodi! sērijas. Astoņdesmitajos gados, kad sākās perestroika, Centrālā televīzija sāka rādīt animācijas filmas pieaugušajiem, kuras pārsvarā bija veidojusi studija Pilot. Tās uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu.
Esmu dzirdējusi, ka latviešu animācijas veidotāji pauž nožēlu, ka televīzija nerāda animācijas filmas pieaugušajiem.
Viens no iemesliem ir tas, ka televīzijai nav izdevīgi rādīt vienu vai divas filmas. Tai būtu izdevīgi rādīt pusstundu vai stundu garu programmu, ko var sadalīt daļās un laist pa vidu stulbas reklāmas, – tam es pilnīgi nepiekrītu. Tas būtu tāpat kā aiziet uz muzeju, uz Vinsenta van Goga izstādi, kur pēc katras otrās gleznas tevi vilktu projām un rādītu kaut ko pavisam citu.
Šogad mēs nodibinājām Latvijas Animācijas asociāciju, un mēs par to domājam, mēs pie tā strādājam, lai kaut ko mainītu sadarbībā ar Latvijas televīzijas kanāliem, jo mēs esam tajā ieinteresēti. Lielākā daļa no mums taisa filmas par valsts finansējumu, tas nozīmē, ka mēs taisām filmas par nodokļu maksātāju naudu. Protams, viņi grib redzēt to, ko mēs darām.
Ir izveidojies viedoklis, ka ir kaut kādi cilvēki, kuri sēž savās mazajās studijās un kaut ko taisa par diezgan lielu naudu, lai apmierinātu savas mākslinieciskās ambīcijas, bet cilvēki, kuri sponsorē viņu filmas, tās nemaz neredz. Tas tiešām nav godīgi un pareizi.
Kādi vēl jautājumi ir Latvijas Animācijas asociācijas darba kārtībā?
Tā ir izglītība. Mēs vēlamies rīkot darbnīcas bērniem, skolēniem un studentiem un rādīt labas animācijas filmas, kas veidotas ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, jo mums nav festivāla, kas ar to nodarbotos.
Es jūs redzēju Simpsonu scenārista un producenta Maika Raisa lekcijā. Vai jūs uzzinājāt kaut ko interesantu?
Tā bija lekcija, kas vairāk bija paredzēta cilvēkiem, kuri fano par šo seriālu un grib kaut ko uzzināt par tā tapšanas virtuvi – kā tas sākās, kāds ir tā veiksmes noslēpums. Es neesmu liels Simpsonu fans, jo man šāds humors ir drusku par seklu. Tā ir izteikta popkultūra.
Savulaik animācijas filmas radīšanā esošo improvizācijas momentu jūs esat salīdzinājis ar ēst gatavošanu. Nogaršo, pieber klāt vēl nedaudz pipariņu. Kāda ir labas filmas recepte?
Galvenais ir balanss starp sievišķo un vīrišķo, starp smieklīgo un skumīgo. Gluži kā veco labo komiķu Čārlija Čaplina un Bastera Kītona darbos, kas piedāvāja lielu emociju bagātību, bez kuras filmai trūkst nepieciešamā dziļuma. Vēl viena lieta ir detaļas, kas pagarina jebkura darba dzīvi. Tās dod atbildes uz pirmajā skatīšanās reizē neatbildētajiem jautājumiem, kas savienojas ar iepriekšējo pieredzi, un filma mazpamazām saliekas kopējā attēlā kā puzle.
Jūs esat teicis, ka jums patīk franču animācija.
Man patīk daži autori no Francijas, tāpat man arī patīk autori no citām valstīm. Es nevarētu teikt, ka man būtu kāda īpaša attieksme pret frančiem. Viņi veido daudz augstas kvalitātes filmu, kas ir ļoti labi pārstāvētas festivālos. Francijā, tāpat kā Kanādā, animācija ir daļa no nacionālā produkta, ar ko valsts lepojas un dāsni atbalsta.
Kāda ir jūsu attieksme pret franču pēdējo kases grāvēju Mazais princis, kas veidots pēc Antuāna de Sent-Ekziperī darba motīviem?
Es labāk lasu grāmatas. Kad skatos kino, kas ir veidots pēc kāda literārā darba motīviem, neviļus tos abus salīdzinu, un grāmatas man vienmēr patīk labāk. Kad tu lasi, tu radi savu pasauli, bet ekranizācija piedāvā savējo, kuru tu vari pieņemt vai nepieņemt, bet kurā tu esi ļoti ierobežots, lai to pilnveidotu, tāpēc man tas nav īpaši tuvs, man labāk patīk oriģinālas idejas, ko cilvēki izgudro no nulles.
Ar pastāvīgu regularitāti e-pastā pienāk ziņas par latviešu animācijas meistaru panākumiem pasaulē.
Jā, pēdējā laikā mēs esam pacēluši savu līmeni, ar mums rēķinās un gaida mūsu darbus festivālos.
Vai tā ir taisnība, ka jūsu balvas "stāv sakrautas pagrabā kastē"?
No kurienes tāda informācija?!
No interneta vietnes multenkulten.lv.
Man ir nedaudz neērti to atzīt, bet tā ir taisnība. Pirmkārt, esmu izaudzis no tā vecuma, kad katra balva bija kaut kas īpašs, kad gribējās to novietot uz plauktiņa un gatavot plauktiņu nākamajai. Otrkārt, man ir nepieciešama vieta, kur likt zīmējumus, kas ir nepieciešami aktuālajam projektam.
Aktuālais darbs aizslauka iepriekšējo.
Savu pirmo Lielo Kristapu par darbu Vectēva medus (2002) es atdevu zviedru producentam Vitoldam Novakam, kurš man ļoti palīdzēja mācību laikā universitātē Konstfack. Kad es saņēmu balvu, mans pienākums bija viņam pateikties. Viņš bija ļoti priecīgs.
Varbūt tomēr ir kāda virsotne, kuru gribētos sasniegt un kurai atvēlēt vienu plauktiņu savā studijā?
Viens no ļoti pazīstamiem režisoriem ir teicis, ka pasaulē nav neviena viņa kolēģa, kurš nevēlētos saņemt Oskaru.
Tad tomēr.
Es nepiekrītu. Man Oskars nav vajadzīgs. Goda vārds. Pirms kāda laika man tas bija interesanti, bet pārgāja, jo Oskars par animācijas īsfilmu nav tas pats, kas Oskars par labāko spēlfilmu vai labāko aktierdarbu. Mēs varam pajautāt cilvēkiem uz ielas, kuri seko līdzi kino aktualitātēm, kurš bija šī gada uzvarētājs animācijas īsfilmas kategorijā.
Neviens nezinās.
Varbūt lielākā daļa varēs nosaukt labāko filmu vai labāko aktieri, bet labāko animācijas īsfilmu – diez vai. Turklāt daži no tiem, kuri ir saņēmuši Oskaru, vēlāk ir atzinuši, ka tas viņiem neko īpašu nav devis, tikai palielinājis spiedienu un gaidas.
Vai balvas nepalīdz piesaistīt sponsorus nākamajiem projektiem?
Kaut kā neesmu pamanījis. Tas palīdz piesaistīt finansējumu no valsts institūcijām, jo iepriekšējās filmas piedalīšanās lielākajos pasaules festivālos un balvu iegūšana ir svarīgs arguments, lai tev tiktu nodrošināta iespēja turpināt strādāt.
Ja debitants netrāpa ar pirmo šāvienu, ar viņu ir cauri?
Es nezinu, kā ir tagad. Kad es atbraucu no Zviedrijas, es šeit neko nezināju, es pat nezināju par Nacionālā kino centra eksistēšanu. Es gāju uz parasto pastu, jo man nebija naudas kurjerpastam, liku aploksnēs 35 milimetru kinolenšu bundžas un sūtīju uz festivāliem, kuri man atbildēja: "Ko jūs darāt?! Tas ir tik riskanti!" Pēc kāda laika man piezvanīja no Nacionālā kino centra un jautāja, kas es esmu, kāpēc manas filmas tiek rādītas dažādos pasaules festivālos, bet Latvijā neviens mani nepazīst.
Vai neesat atmetis domu uzņemt bērnu filmu?
Es visu laiku atkārtoju vienu un to pašu – ka bērni ir visgrūtākā auditorija, jo viņiem ļoti ātri mainās skatījums uz pasauli, viņiem parādās jaunas intereses, it īpaši mūsdienu bērniem, kuriem tev kaut kas ir jāiemāca. Tā ir milzīga atbildība, kurai es pagaidām neesmu gatavs, turklāt esmu maksimālists. Ja kaut ko taisa, tam ir jābūt ne mazāk interesantam kā Nu, pogodi! manā bērnībā.
Viens no pēdējā laika veiksmes stāstiem ir Indras Sproģes Joka pēc alfabēts, kas tagad ir radīts angļu versijā Awesome Beetle’s Colors un izpelnījies žūrijas balvu festivālā Ansī.
Tā bija likumsakarīga veiksme, jo tā ir gan izklaidējoša, gan izglītojoša filma, kādu tagad ļoti trūkst. Man ir liels prieks, ka Indrai Sproģei radās šāda ideja, kuru viņa turpina attīstīt arī citās valodās. Es laikam neesmu bijis tik uzmanīgs pret šāda veida impulsiem un domājis par citām lietām. Varbūt es dzīvoju kaut kādā savā mikropasaulē, kurā man ļoti patīk, un neapzināti nevaru iziet ārpus tās robežām, tāpēc izdomāju visādus attaisnojumus, kāpēc netaisu filmas bēriem un pilnmetrāžas darbus.
Vai jūs varētu kaut ko pastāstīt par savu nākamo darbu Elektriķa diena?
Nav daudz ko stāstīt. Tā būs diezgan absurda filma, kas stipri atšķirsies no tā, ko esmu darījis iepriekš. Es palikšu pie sava zīmēšanas stila, bet tehniskais izpildījums būs kaut kas jauns, taču tas pagaidām ir noslēpums. Es tiešām negribētu skriet vilcienam pa priekšu.