Kundziņsala ir autora bērnības zeme. Ar savām skaņām, smaržām, atmiņām. Bērnības dienu dzīve pilnībā pagāja uz šīs ūdens ieskautās teritorijas Rīgas centrā. Salas iedzīvotāji runāja par pārējo pilsētu kā kaut ko abstraktu un attālu. Tur valdīja miers un savs dzīves ritms, līdz pārmaiņas ienesa Rīgas brīvostas celtniecības darbi un no Kundziņsalas bija jāaiziet. Izstādē redzamās fotogrāfijas to autoram ir ļoti personiskas. Tie ir viņam tuvākie cilvēki, ģimene, kundziņsalieši, kaimiņi. Attēlos redzams Kundziņsalas pārmaiņu laiks (1972. - 1980. gads).
Savukārt Siksalu Aivaram Liepiņam atklāja leģendārais dabas fotogrāfs Māris Kundziņš un ierādīja ceļu uz turieni cits dabas fotogrāfs - Andris Eglītis. Viņi atklāja vietu, kur atgūt saikni ar pasauli un dabu. Valstī notika vētrainas pārmaiņas (1985. – 1995. gads), taču tās purva vidu nesasniedza – tur valdīja absolūts klusums un kosmisks miers. Tur nebija ne elektrības, ne citu civilizācijas labumu. Saleniekus svešinieki neinteresēja, ļaujot izstādes autoram brīvi klejot pa salu un tvert mirkļus, kurus nevar aprakstīt vārdos.
“Šīs ir divas, man sirdij tuvākās no salām, uz kurām esmu nodzīvojis. Kundziņsala, jo uz tās esmu piedzimis. Arī kā fotogrāfs. Kad tās man sāka pietrūkt, uzzināju par Siksalu. Starp citu, tai laikā mana dzīve jau ritēja uz salas. Mana darbavieta – Preses nams atradās Ķīpsalā. Kad darba vietu nomainīju, nomainīju arī salas. Laikraksts Diena atradās uz Mūkusalas. Pagaidām vēl strādāju turpat Dienā. Nu jau kādu laiku atpakaļ redakcija pārcēlusies uz Andrejsalu. Man patīk dzīvot uz salas,” stāsta Aivars Liepiņš.