Ik reizi, runājot par nevalstiskajiem teātriem, jādomā, ka regulāra, garantēta finansējuma neesamība vienlaikus liek nemitīgi dzīvot sasprindzinājumā, tomēr arī dod nosacītu rīcības brīvību. Izņemot gadījumus, kad izrādes vizualitāte ir režisora izvirzīts mērķis (kā Reiņa Suhanova iestudējumā Pieņemt savu nevarību, kas tapis Dirty Deal Teatro), nevalstiskie teātri parasti ir formas ziņā samērā lakoniski un diezgan labi ierakstās mūsdienu ekoloģiskā teātra tendencēs, padarot otrreizējo izejvielu izmantošanu par misiju, ar ko lepoties.
Tiešā veidā tas attiecas uz Ģertrūdes ielas teātra jaunāko iestudējumu Gadalaiki. Faux pas. Režisora Andreja Jarovoja sadarbība ar horeogrāfi Kristīni Brīniņu rezultējusies izrādē, kuras ideja ir tik skaidra, ka kādā brīdī kļūst pat pārāk labi saprotama un izslēdz negaidītības momentus. Savukārt saistībā ar otru izrādi, ko aplūkošu, otrreizējo izejvielu tematiku var piesaukt, drusku apceļoties, – apvienība Kvadrifrons atkārtoti atgriezusies pie materiāla, kas jau vienreiz iestudēts, bet maz rādīts, tā formā ieviešot radikālas izmaiņas.
Drēbju kaudzes
"Jaunajā pasaulē laikapstākļi mainās neparedzamāk nekā garastāvoklis un ainavu veido krāsaini sintētiska apģērba kalni. Bet, neraugoties uz ekoloģiskā sabrukuma radīto haosu, cilvēki ar apbrīnojamu atjautību un spītību turpina savus ikdienas ieradumus. Arī tad, ja dabisko lietu kārtību nākas izdomāt no jauna," Ģertrūdes ielas teātris raksta izrādes Gadalaiki. Faux pas anotācijā. Pieredzes bagātie Andrejs Jarovojs un Kristīne Brīniņa, kā arī četri izpildītāji un darba līdzautori – Anna Klišāne, Arturs Muskars, Jurģis Lūsis un Roberta Gailīte – reflektē par apģērba pārpilnības tēmu, nepilnu pusotru stundu garajā izrādē bez teksta ejot cauri nosacītai gadalaiku mijai, cilvēku savstarpējām attiecībām un indivīdu attieksmei pret apģērbu dažādās situācijās.
Izrāde ir būvēta ļoti mērķtiecīgi, tajā nav nejaušību. Radošā grupa, kurā bez minētajiem ir arī māksliniece Justīne Jasjukeviča, mākslinieces asistente Dana Deineko un gaismu māksliniece Līva Kalniņa, ir skaidri definējusi, ko vēlas panākt. Paradoksālā kārtā tieši tas kļūst par izrādes vājo punktu – mēs aši atšifrējam, ko mums grib pateikt, tieši to arī saņemam, un tad atliek tikai gaidīt, vai šajā virzībā neiestāsies kāds paradoksāls kontrapunkts. Neiestājas. Gadalaiku mija, gan izmantojot Vivaldi mūziku, gan ilgu laiku iztiekot arī bez tās, tiek risināta kā cilvēku attiecības ar apģērbu, uzsverot, ka apģērba ir par daudz, tas krājas kaudzēs un, ja tā var teikt, uz apģērba bāzes veidojas arī attiecību problēmas.
Četru performeru pamata uzdevums ir veikli pārģērbties, lai gan apgalvot, ka viņi nedara necik daudz vairāk, būtu netaisni. Ar pārģērbšanās palīdzību var atveidot, piemēram, neiekļaušanos sabiedrības pamatplūsmā, ja tu novelc to, ko uzvelk citi, un otrādi. Ar parafrāzi par modes skatēm var izteikt attieksmi pret cilvēku vēlmi izrādīties un būt oriģināliem par katru cenu. Ar pārāk daudz apģērba uztērpšanu, pārvēršoties apaļā bumbā, var izteikt attieksmi pret pārmērībām un mantrausību, tāpat kā to var izteikt ar fizisku iedarbību vienam pret otru. Un var ziemu atveidot ar zilu drēbju kaudzi, ko samet no četrām mazākām kaudzītēm. Vienīgi rodas jautājums, vai didaktikas šajā uzstādījumā tomēr nav pārāk daudz.
Izrādi piedāvā arī programmā Skolas soma, un savām acīm redzēju, ka organizētas jauniešu grupas to tiešām apmeklē. Skatoties no šāda leņķa, izrāde par aktuālu, saprotamu tēmu bez teksta nepieradušam skatītājam var būt ne tikai neparasta un jauna, bet pat izaicinoša pieredze. Man gribējās ko vairāk, asprātīgāk, paradoksālāk.
Man riebjas, ka tev riebjas
Ludzas kadriļa – tā sauc daļu no triloģijas, ko Dirty Deal Teatro 2020. gadā, Covid-19 pandēmijas laikā, vispirms parādīja Zoom versijā, tad arī klātienē (esmu redzējis un pat recenzējis tieši Zoom variantu). Tagad jau Kvadrifrona paspārnē režisores Paulas Pļavnieces inscenētais Klāva Meļļa teksts par jaunu cilvēku emocijām ieguvis būtiski atšķirīgu ierāmējumu, no tautas dejas apraksta nonākot karaokes bāra atmosfērā, kas ļauj ironisko distanci apvienot ar zināmu sirsnību.
Izrādē Love Is a Stranger divi jauni cilvēki, no kuriem vienu atveido Jānis Kronis (attēlā), savstarpējo attiecību sairumu reducē uz nepatiku pret dažādām lietām un parādībām arī plašākā mērogā. Foto – Agnese Zeltiņa
Izrādi Love Is a Stranger veido divas savstarpēji saistītas vēstījuma līnijas. Karkass ir karaokes bāra norišu apraksts, kas sadalīts vairākos posmos atkarībā no tā, kāda veida dziesmas sanākušie bāra viesi dzied un kādā alkohola reibuma līmenī viņi ir. Karaokes dīdžeji Reinis Boters un Jānis Ozoliņš kostīmu mākslinieces Elīnas Pērkones sarūpētās vizuļojošās žaketēs priekšnesumus sāk jau mazliet pirms izrādes sākuma, un līdztekus dziedāšanai un Rūdolfa Gediņa iestudētajai kustību partitūrai viņi arī uztur formas ierāmējumu, attiecīgi strukturējot izrādes norisi vairākās daļās. Turklāt izrādes gaitā būtiski mainās mūzikas izmantojums – no parodiski kičīga hitu izpildījuma uz Jāņa Ozoliņa dziesmām ar Montas Kromas vārdiem, kas noskaņas ziņā ir nozīmīgs pavērsiens nopietnības virzienā. Katrīnas Neiburgas un Antona Georga Grauda radītā telpa ar video izmantojumu (piepulcēsim šeit arī Nikolas Suharevas gaismas) ir lakoniska un veikli transformējama.
Ances Strazdas un Jāņa Kroņa attiecību stāsts ir ļoti vienkāršs, un tas tiek lakoniski izstāstīts, lai abu aktieru skatuviskās eksistences lielāko daļu atdotu pretenziju izteikšanai vienam pret otru, kā arī sabiedrību, valsti un pasauli kopumā. Deklaratīvajā tekstā mijas patiesas rūpes par to, kas pasaulē notiek nepareizi, ar sīkmanīgu kašķēšanos un grotesku sašutumu par dažādiem niekiem – vai arī parādībām, kas citiem var šķist normālas. Šie negāciju plūdi, kuros katrs teikums sākas vai nu ar "Man nepatīk", vai "Man/mums riebjas", nav depresīvi tieši tāpēc, ka izrādes veidotāji ir saglabājuši labvēlīgi ironisku attieksmi pret saviem personāžiem. Tā ir tāda interesanta lieta – kad jaunības dumpinieciskums pamazām absorbējas. Tas vēl cenšas izlauzties, bet, jo vecāks kļūst cilvēks, jo viņa dusmas par to, ka pasaule nevirzās tā, kā gribētos viņam, kļūst arvien amizantākas, skatoties no malas. Abi varoņi, izspļaudami viens pret otru visu, kas viņus šķir, tomēr nonāk pie sajūtas, ka daudz kas, ieskaitot viņu kopīgās atmiņas, arī vieno. Un šī saldi rūgtā samierināšanās intonācija ir tā, kas jaunajā izrādes versijā emocionāli atbruņo, pat ja apzināmies, ka kopumā izrādes iecere ir samērā elementāra un neprasa no aktieriem niansētu meistarību.
Lai cik mīlīga sajūta būtu pēc šī karaokes seansa, kopumā, šķiet, ir laiks pavicināt Kvadrifrona virzienā mazu sarkanu karodziņu – pēdējā laika iestudējumos forma tomēr prevalē, no aktieriem netiek prasīts psiholoģisks līdzpārdzīvojums un meistarības ziņā pārvaramie izaicinājumu kalniņi ir visai lēzeni. Atkal jāsaka – tas viss tā var būt, to var tā darīt, un tomēr tas ir komforts, kas kādā brīdī var atspēlēties.
Gadalaiki. Faux pas
Ģertrūdes ielas teātrī 23.I, 20.II plkst. 19
Biļetes git.lv EUR 18
Love Is a Stranger
Rīgas cirkā 17.–19.I, 22.–24.I, 26.–28.II plkst. 19
Biļetes pārdotas