Arturs Bērziņš. Prāta darbi

Redzamais, lai arī glezniecības tur ir maz, nav neredzamā aizvietotājs un viņa paša norādes uz sešdesmitajiem (patīk) šķiet saprotamas. Tomēr viņš ir postmodernāks nekā pirmajā mirklī šķiet, sastopot viņa monohromo gleznu un zīmējumu modernistisko nepastarpinātību. Bērziņa metodi nosaka vispārīgs mākslinieka lomas iestatījums un personīgie rēķini ar dzīvi: mākslinieks (viņaprāt) ir ieinteresēts patēriņa kultūras dalībnieks un komentētājs, bet savu personīgo mērķi Bērziņš nosauca par pašattīrīšanos pēc varas tehnoloģiju lietošanas (vadoša amata tirdzniecībā). Izstādē “Prāta darbi” ir māksla, kas radusies, lasot filosofiskus sacerējumus un piemērojot tiem autora izvēlētus kritērijus: saprotamība, emocionālais un intelektuālais gandarījums. Lasot vērotas arī “dažādas ainas”, tāpēc lasīšana ir uzskatāma par iztēles tehnoloģiju, ko autors izmanto savas metodes īstenošanai: uzgleznot idejas un koncepcijas. Galvenā atšķirība ir tā, ka parasti laikmetīgā māksla grib izmantot filosofu darbus kā rīkus, kam jāpalīdz izprast mākslinieka metaforas, bet šeit Kants, Nīče un citi tiek lietoti kā produkti, par kuru kvalitāti un lietderību top patērētāja (mākslinieka) atsauksme (mākslas darbs). Tādejādi Bērziņu var dēvēt par hedonistu-hermeneitiķi, kas piedzīvo, noformē un komentē teksta baudu.Bērziņa mākslas intonācijai ir kas kopīgs ar Apgaismības botāniķa pamācošo romantismu: fiksēt novērojumus, krāt, sistematizēt un būvēt no tiem zināšanas. Viņš ir vācis pierādījumus dabas un kultūras elementiem ainavā un daudz tos gleznojis (cikli Purvs, 2008, Nomalība, 2008, Bez nosaukuma (tautiskais romantisms), 2008-2009, Cenas tīrelis (redzamā daļa), 2010, Moments, 2011, Bez nozīmes, 2012). Bet viņa vispārinājumi ir inženieriski: viņš nonāk pie secinājuma, ka māksla cilvēkam ir realitātes filtrs. Tas apstiprinās arī paša Bērziņa uztverē, kad, radot “Skaņu darbus”, 2011, viņš līdzās Sv. Pētera baznīcai un citām koncertzālēm glezno līdz 2000. gadam ražotu dīzeļmotoru – jaunāko modeļu skaņa neesot tik skaista. Bērziņam ir arī gaismas studiju cikls Bez nosaukuma (klusums), 2010, kurā ir gaisma no LCD monitora, gaismas izbalināts attēls skatlogā, izkliedēta dienas gaisma un vēl divdesmit seši redzamās gaismas gleznojumi. Par formu Bērziņš saka: glezniecība redzama tuvumā, attēls redzams no attāluma. Viņš neturas pie gleznas, bet, ienirstot postmodernajā formveidē bez atlikuma, veido personālizstādi Veltītais laiks, 2012, par kuru pats saka: izstādes priekšmets ir laiks. Viens darba mēnesis. Vidēji tās ir 160 stundas. Izvēlējos jūlija mēnesi. Un tajā darba stundu norma ir 176 stundas. Šīs 176 stundas es veltu skatītājam. Visam bija jābūt godīgi. Un. Lai pierādītu laika daudzuma drošticamību, veicu dažādas darbības. Ēvelēju, slīpēju, pulēju, zāģēju, urbu, skrūvēju, kausēju, lēju, adīju, šuvu, tinu. Koku, akmeni, alumīniju, vasku, plastmasu, betonu, dziju, adījumu. Tādējādi ieguvu 20 liecības. “ “Prāta darbos” Rīgas Mākslas telpā ir pāri par simts liecību. Arturs Bērziņš (1971) guva ievērību jau ar pirmo personālizstādi “Nomalība”, kas tika nominēta Purvīša balvas pusfinālā kā “viens no spēcīgākajiem [2008. gada] pavasara sezonas notikumiem Latvijas mākslā”. 2009. gadā viņš ieguva mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, bet pašreiz maģistrantūrā studē mākslas zinātni un kultūras vēsturi. Dzīvo un strādā Olainē. Kopš 2008. gada Bērziņš regulāri rīko personālizstādes un šobrīd ir viens no spilgtākajiem laikmetīgās mākslas pārstāvjiem Latvijā. Oktobrī Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā bija skatāma Artura Bērziņa “Rodamība” – neliela, bet izcila izstāde par sapratnes iegūšanas mehānismiem.”