Silvijas darba spējas allaž bijušas fenomenālas – lekcijas augstskolā, aktīvā kritika, vairāki pašas ierosināti un sastādīti smagi sējumi par pasaules režijas vēsturi,” par savu kādreizējo pasniedzēju saka Henrieta Verhoustinska.Savukārt teātra zinātnieks Normunds Naumanis savu kolēģi diezgan precīzi raksturojis, recenzējot Silvijas Radzobes grāmatu „Uz skatuves un aiz kulisēm”:„.. autore izpaudusies gan kā erudīta teātra zinātniece, gan paštaisna kritiķe, gan kā acīga kriminālizmeklētāja, gan didaktiska morāliste, gan kā gana asprātīga feļetoniste, gan „tikai” laikmeta dokumentāliste.Kādu tad ieraugām kritiķi – cilvēku Silviju Radzobi uz dzīves teātra skatuves un pat bez visām kulisēm? Vispirms jau – gudru, ziņkārīgu cilvēku, kurš gatavs savu principu dēļ uz visu. (..) pretrunu plosītu, brīžam pat liekas – ne īpaši laimīgu būtni, kura nav gatava samierināties ar tikai dzīvi dzīves formās, tāpēc labprātāk eksistē mākslu telpās. Tipisku padomju laika „produktu”, kurš pamazām, neraugoties uz cienījamo vecumu, tikai vēl mācās pieņemt, ka nav nedz „neapstrīdamu viedokļu”, nedz „vienīgo (vēlams – manējo) patiesību”, ka teātris nekad nebūs ērts, ja „uz sitiena” neizdodas formulēt izrādes konceptu (par ko ir šī izrāde?), un ar to nāksies samierināties. Ka teātris nav tas, ko tu domā, bet tas, ko tev rāda.”Vai tas tā ir un kā tas ir patiesībā, būs iespēja uzzināt, tiekoties un sarunājoties ar Silviju Radzobi.Sarunu vadīs Atis Rozentāls.
Ciklā Un es tieši gāju vārdu meklēt tikšanās ar teātra zinātnieci Silviju Radzobi
„Teātra kritikas aprindās Silvija Radzobe ir personība ar lielāko vērienu un iespaidu. Viņas parādīšanās zālē tiek pamanīta arī uz skatuves, viņas raksti aktieriem liek gan vaimanāt par kritiķu nežēlību, gan justies pagodinātiem, bet kolēģus nereti rosina uz kašķi. Viņa tiek apšaubīta un pelta, apbrīnota un cienīta.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.