Edgara Kvjatkovska izstāde Elizabetes 10b

Jā, es šajā namā uzaugu...Un reizēm sapņos mēdzu tur atgriezties....Es atceros, kā kaķis, kad bija izsprucis no dzīvokļa, vienmēr bēga uz bēniņiem un kā mēs ar dragiem staigājām pa pagrabu, klusi, kā noslēpumus meklējot....tur kādu brīdi bija kurpnieku darbnīca...un mamma stāstīja par mājas bijušo saimnieku...un vārti, kas bija iekausēti asfaltā, tik brutāli un nicinoši, ar tādu nevērību...tie spilgti parādīja to cilvēku attieksmi, kas namu apsēda pēc tam, kad tas vairs nepiederēja nevienam...un kā viņi centās iznīcināt atmiņas...pagrabs applūda jau vēlāk...savādi, šī ir skaistākā ēka, kādu Rīgā es zinu un tagad ir pilna ar cilvēkiem, kuri tur neiederas...kopš alkatīgo pārpircēju bari metās iztirgot visu, tas ir kļuvis par butaforiju un senie stāsti ir nomiruši...