Izstādes centrālā tēma ir koks kā materiāls, faktūra, forma. Māksliniece veidojot objektus izmanto neapstrādātus koku zarus, pagales, uguns un ūdens nopulētus stumbrus. Savienoti, sasieti, un pacelti uz podestiem tie ir kā pierādījums skaistai un izteiksmīgai vienkāršībai. Māksliniece aicina ieskatīties koku faktūrās, struktūrā, mizas raupjumā, šķiedras asumā, materiāla krāsu niansēs.
Ilzes Karlsones radītās grafikas lapas kalpo kā fons un ataino vēja noliektus, nolauztus kokus, ar saknēm izgāztus stumbrus, baļķu kaudzes.
Tomēr māksliniece saka: “Stāsts nav tikai par skaistumu, tas ir par dziļi slēptām sāpēm, ko cilvēki nodara dzīvajai dabai. Ko jūt mežs un visa dzīvā radība, kas tur mīt, kādas sāpes jūt dzīvais koks, kad to zāģē. Un tie vientuļie, it kā saudzētie koki meža izcirtumā, tie pakļauti vējiem un vētrām, tos lauž un izgāž ar visām saknēm”.