Tas ir par iespējamo telpu - trešo telpu, kurai raksturīgi „telpiskot” robežsituācijas, ko tā reprezentē, piešķirot noteiktu taustāmību starptelpai, kurā rodas hibrīdais, un kur meklējama tā nozīmju izcelsme. Izstādes telpiskās horeogrāfijas ietvaros Iliana Veinberga, Ainārs Kamoliņš un Elzebeta Jergensena pēta arhīvus un izmanto tos telpiskām atmiņu konstrukcijām, darbojoties ar sociāliem pieņēmumiem par vēsturi, cilvēkiem un vērtībām utml.; Kristians Andešons spekulē ar varbūtējiem notikumiem, nezināmajām iespējām un slēptajiem atradumiem, pieļaujot iespēju, ka zināmais ir vēl neatklātais. Tālāk kā telpisks apvērsums darbojas Anjerdas Rustandas darbs – Džozefa Konrāda (Joseph Conrad) novele Heart of Darkness (1899), kas tiek lasīta no beigām uz sākumu. Starptelpas radīšanā piedalās arī Flo Kasearu videodarbs par igauņu meiteni Teksasā, kura ar youtube video palīdzību virtuāli konstruē savu identitāti, iedzīvinot un izdzīvojot savas vēlmes, vienlaicīgi precīzi definējot savu auditoriju un nododoties sentimentāliem māju sajūtas apcerējumiem. Sociālus un vēsturiski radītus artefaktus, atrastus objektus un lietas savos darbos kā rīkus līdzšinējo nozīmju pārskatīšanai un jaunu radīšanai izmanto Oļa Vasiļjeva un Kātu Lēlanns. Oļa Vasiļjeva instalācijā „Komplekts” iedvesmojusies no savulaik Latvijas vieglās rūpniecības redzamākā zīmola – „Ogres trikotāža”, akcentējot to, ka anonīmais amatnieku darbs joprojām ir perifērs attiecībā pret mākslinieku autordarbu hegemonizējošo dabu.Širina Sabahi un Kaspers Akhojs pēta kādas vietas un arhitektūras vēsturi, ar attēla un naratīva palīdzību uzdodot jautājumus: kur ir robeža starp dokumentāciju un fikciju, stāstu un faktiem? Saistīt ģeometriski statiskas formas ar naratīva principiem, interpretēt šos salikumus kā notikumu vai cēloņu ķēžu diagrammas, un ar tiem darboties kā kinematogrāfiskiem efektiem, ir Patrika Ārnivāras interešu objekts. Sakarību un formu elementu princips kā būtisks valodisks elements sava veida universa radīšanā raksturīgs arī Ērika Apaļā darbiem. Savukārt Zentas Dzividzinskas „Kontaktu burtnīca (1)” – foto negatīvu kadru virknējums no 1965. gada veido savdabīgu apziņas plūsmas iespaidu attēlos, kas, neskatoties uz tā subjektīvi poētisko dabu, sniedz vienīgo iespēju veidu satvert atmiņas un savā ziņā dokumentēt vēsturi. Mākslas darbu eksponēšanā, to darināšanā, kā arī vizuālajā un saturiskajā interpretācijā līdzdarbojušies arī mākslinieki Krists Pudzēns, Reinis Hofmanis un mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle, izstādes arhitektūras autore - Jūlija Reklaite.Izstādi papildina rakstu krājums Inside and Out, kurā satiekas pieci autori – Patriks Ārnivāra, Alise Tīfentāle, Iliana Veinberga, Ainārs Kamoliņš un Anjerda Rustanda; izdevuma reaktores - kuratores Maija Rudovska un Zane Onckule; salikuma autors – apvienība OAOA (Oļa Vasiļjeva). Izdevums tapis ar Baltijas Mākslas centra (BAC) un Paths Crossing rezidences atbalstu.Izstādē piedalās: Kaspers Akhojs (Kasper Akhøj (DK)),Kristians Andešons (Christian Andersson (SE)), Ēriks Apaļais, Patriks Ārnivāra (Patrik Aarnivaara (SE)), Zenta Dzividzinska, Elzebeta Jergensena (Elsebeth Jørgensen (DK)), Flo Kasearu (Flo Kasearu (EE)), Kātu Lēlanns (Cato Løland (NO)), Širina Sabahi (Shirin Sabahi (SE/IR)), Jūlija Reklaite (Julija Reklaitė (LT)), Annjerda Rustanna (Anngjerd Rustand (NO)), Oļa Vasiļjeva (LV/NL), Iliana Veinberga un Ainārs Kamoliņš. Kuratore: Maija Rudovska.
Grupas izstāde Iekšpuse un ārpuse
Projekts „Iekšpuse un ārpuse” aizsākts kā pētījums par telpu un telpiskām struktūrām, to attiecībām, kuras konstituē vēsturiski un sociāli radīti pieņēmumi, kuru vidū ir arī tādi pretstatījumi kā „centrs – perifērija”, „globālais – lokālais”, „ārējais – iekšējais”, „reālais – iztēlotais” utt. Šī projekta ietvaros telpa tiek uzrunāta kā abstrakts lielums, kas vēl nav strukturēts un definēts; par kuru vēl šaubāmies un kuru tikai iztēlojamies.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.