Libertam piemita īpaša spēja nojaust auditorijas vēlmes, viņš prata uzburt uz skatuves brīnumainu pasauli, kas pārsteidza un sajūsmināja gan kritiķus, gan publiku. Nereti Liberta dekorācijas pēc priekškara pacelšanas tika sagaidītas ar ovācijām, un, redzot šodien šīs scenogrāfijas skices vai uzvesto izrāžu fotogrāfijas, šī sajūsma ir saprotama.
Art Deco laikmets, kurā iekrita Liberta karjeras uzplaukums teātrī, atrada savu izpaudumu viņa veidotu kostīmu un dekorāciju ornamentālajos motīvos – palmetes variācijās, ģeometriskos rakstos un zigzagos, vertikālo ritmu uzsvērumā, strūklakas straumēm līdzīgu formu ritmos. Tas viss un kontrastainu, spilgtu krāsu košums, zelts radīja izcilu iespaidu. Ludolfa Liberta biogrāfs Jānis Siliņš rakstīja, ka dzirkstošo krāsainību monumentālos mērogos mākslinieks panāca, lietojot tīras, nejauktas krāsas: “Podos iejuka kilogramiem koši sarkanā turku bakāna, zilā, zaļā, dzeltenā”. Art Deco stilam raksturīga greznība un šiks atšķīra gan izrādes ar orientālu vai Tālo Austrumu eksotisko vidi (operas Aīda (1927), Turandota (1930), Samsons un Dalila (1931) vai Sābas ķēniņiene (1935) u. c.), gan uzvedumus ar latviešu tautiskajiem sižetiem (operas Vaidelote un Sprīdītis (abas 1927) u. c.).
Ludolfa Liberta noformētie iestudējumi ar lieliem panākumiem tika rādīti Lietuvā un Zviedrijā, bet no 1929. gada viņš strādājis arī kā izrāžu režisors. Mākslinieks sarīkoja personālizstādes Parīzē (1927), Briselē (1929) un Berlīnē (1930) – visur eksponēto darbu vidū bija aplūkojami scenogrāfiju un kostīmu meti.
Izstāde R. Sutas un A. Beļcovas muzejā piedāvā Ludolfa Liberta darbu izlasi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, kuru papildina atsevišķi darbi un fotomateriāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja, ka arī oriģināli pēc L. Liberta metiem veidoti kostīmi un tērpu aksesuāri no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja.
Liela daļa darbu restaurēti speciāli izstādei un līdz šim – daudzus gadus desmitus – plašākam skatītāju lokam nebija pieejami.
Teksts: Nataļja Jevsejeva