Par pirmo māju Andrejs Upīts atmiņās raksta: “Māju uzcēla man draugs Berkholcu Mārtiņš pēc mana plāna un zīmējumiem, tā bij stipri glītāka kā šī – ar lokiem abos galos un balkona jumtā, ar dēļu apšuvumu zaļganpelēkā krāsā.” 1908.–1909. gadā tika arī ierīkoti apstādījumi, no kuriem daudzi koki ir saglabājušies vēl līdz šodienai. Pirmā pasaules kara laikā gan māja, gan dārzs tika nopostīti. Par Upīšu ģimenes pagaidu mājvietu no 1918. gada aprīļa līdz novembrim kļūst malkas šķūņa piebūve pie svaiņa mājas “Balšārēs”. 1921. gadā uz pirmās mājas pamatiem Upīts sāk būvēt pašreizējo māju. Logu slēģi, parādes durvis atkal tiek izgatavotas pēc viņa zīmējumiem. 1928. gadā pie sievas Olgas mantotās pūrvietas Upīts piepērk vēl nepilnu hektāru zemes, kur 30. gados uzbūvē “veļas mājiņu”. Atjaunotajā mājā Upīšu ģimene nedzīvo pastāvīgi – tikai 3–4 mēnešus vasarās. Šeit ciemojas rakstnieka tuvākie draugi – Jūlijs Pētersons, Pāvils Gruzna, Rūdolfs Egle u.c. Otrā pasaules kara laikā māja netika nopostīta, taču pēc vācu karaspēka ienākšanas no tās izveda labākās mēbeles. Tūlīt pēc tam šeit tika iekārtota vietējā policijas nodaļa, kas mājā atradās līdz 1944. gada septembrim. Upīša uzbūvētajā veļas mājiņā tika iekārtots cietums. Tas viss uz rakstnieku atstāja milzīgu iespaidu – paša celtā māja nelikās vairs tik tuva kā agrāk. 1952. gadā viņš šeit iekārto muzeju un uzdāvina māju Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai. 50.–60. gados Upīts kopā ar dzīvesbiedri Olgu un mājkalpotāju pavasaros un rudeņos devās uz Skrīveriem. Nereti kopā ar viņiem brauca arī draugi – rakstnieki, skatuves mākslinieki u.c. sabiedrībā pazīstami cilvēki. 1962. gada 30. septembrī muzeja dārzā talcinieki stādīja ābelītes. Stādīšanas darbos piedalījās arī pats rakstnieks. Ierodoties Skrīveros, Upīts vienmēr parakstījās muzeja viesu grāmatā. 1966. gada 29. septembrī rakstnieks pēdējo reizi ciemojās savā mājā un dārzā. 70., 80. gados lielas pārmaiņas māju nav skārušas. Vairāk mainījies dārzs. Dārza “jaunsaimniecības” daļā tika iestādītas baltegles, liepas, ābeles u.c. koki. Pa liepai, te viesodamies, iestādījuši Pauls Putniņš un Pēteris Jurciņš, savas ābelītes te aug aktieriem Zanei Jančevskai, Rolandam Zagorskim, Gundaram Āboliņam.1977. gadā, Andreja Upīša simtgadē, skolēni no daudzām Latvijas skolām stādīja ābelītes. Tēlniece Lea Davidova-Medene visā parka teritorijā izvietoja akmeņus, kas atvesti no tām vietām Skrīveros, kur Upīts savulaik ir dzīvojis. Lielākas pārmaiņas māju skar 90. gados. 1995. gadā tiek atjaunots jau krietni aplupušais fasādes krāsojums. 1998. gadā nācās nozāģēt nokaltušās papeles pie vārtiņiem, kuras Upīts bija pircis 1909. gadā. 2001. gada vasarā tika nomainīts 1945. gadā uzliktais un savu laiku nokalpojušais šīfera jumts, tika pārmūrētas arī skursteņu spices. 2011. un 2012. gadā ar Hipotēku bankas atbalstu projekta “Mēs paši” ietvaros veikts divu izstāžu telpu kosmētiskais remonts. Veicot šos darbus, tiek domāts par to, lai viss tiktu saglabāts maksimāli autentisks, jo gan šī māja, gan dārzs ir daļa no Andreja Upīša radošā darba. Arī pats rakstnieks ir atzinis: “Bez kaut kāda reāla ienākuma, šai mājai un zemes gabalam tomēr ir bijusi ļoti liela loma manā dzīvē un darbā.”
Izstāde Andreja Upīša mājai Skrīveros – 105
Līdz 1908. gadam vietā, kur atrodas māja, bija vecs egļu mežs, kas platā joslā aizsniedzās līdz pat stacijai, tāpēc to arī sauc par “stacijas eglēm”. Skrīveru muižas īpašnieks Maksis fon Zīverss par 500 rubļiem pārdeva vienu pūrvietu zemes no meža paša dienvidgala Andreja Upīša sievas tēvam. Nocērtot mežu, tika iegūti būvmateriāli dzīvojamai mājai un kūtiņai ar malkas šķūnīti.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.