Izstāde veidota, domājot par mākslinieka sūtību, par mīlestību uz savu zemi un par radošās enerģijas spēju veicināt Visuma progresu un Latvijas uzplaukumu. Dievzemīte ir svētā zeme, folklora, tautasdziesmas un nacionālā līnija. Izstādē būs redzamas gleznas no dažādiem mākslinieka radošās darbības periodiem.
Jānis Anmanis mākslas izglītību sākotnēji ieguvis J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (1963), kur mācījies pie Induļa Zariņa, Anša Stundas, Arnolda Griķa un citiem. 1969. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu, kur studējis pie Konrāda Ubāna, Aleksandra Dembo u.c. Iedvesmu smēlies no tādiem māksliniekiem kā Konrāds Ubāns, Indulis Zariņš, Aleksandrs Stankevičs, Jānis Pauļuks, Boriss Bērziņš, u.c.
Jānis Anmanis izstādēs piedalās kopš 1965. gada. 1970. gadā kļuva par Latvijas Mākslinieku savienības biedru. Darbi izstādīti Latvijā, Lietuvā, ASV, Turcijā, Francijā, Anglijā, Beļģijā, Somijā, Krievijā, Japānā un Taivānā. Mākslinieks ir arī akciju un performanču veidotājs un organizators. Organizējis Mākslas dienu basketbola zibensturnīrus radošajai inteliģencei. Katrs turnīrs ir bijis mākslas, sporta, mūzikas un teātra sintēze.
Darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Okupācijas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā u.c.
1999. gadā Jānis Anmanis saņēmis 4. šķiras virsnieka Triju Zvaigžņu ordeni, 2009. gadā Latvijas nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona komandiera apbalvojumu - 2. pakāpes Goda zīmi un 2013. gadā Latvijas valsts aizsardzības fonda Lāčplēsis Goda zīmi.
Jānis Anmanis ir daudzpusīgs mākslinieks, kas dod tādus apzīmējumus kā gleznotājs, komponists, dzejnieks un savas dzīves mākslinieks. Sarakstījis 13 grāmatas un ierakstījis 10 mūzikas diskus.
Mākslinieks glezniecībā izmanto eļļas krāsas, akrilu, pasteli, kā arī akvareli, jo ikkatrai tehnikai ir savs izteiksmes veids. Izstādē Dievzemīte LMS galerijā būs vērojama viņa savdabīgā mākslas valoda, kas saturiski ir teiksmaini romantiska, bet gleznieciski, izmantojot primitīvismam radniecīgo mākslas valodu, smalki ilustrē ikvienu tēlu un atrod tai savu koptoni, kas var būt gan pelēcīgi bālgans, gan zilganzaļi pastozs, gan holandiešu brūno toņu atvasinājums. Mākslinieka gleznu pasaule un elēģiskie dabasskati, kuros līdz ar eņģeļa tēlu jūtama dievišķīgā klātbūtne, ikvienu skatītāju iesaista romantisku ilūziju pasaulē.