Jāņa Valtera (1869–1932) mākslinieciskā karjera sākās Latvijā, taču tieši Vācijā viņš atrada savu īsto radošo balsi, padziļināti pētot dabas un eksistences būtību caur glezniecības prizmu. Viņa vēlme uztvert dabu kā «gleznojamu esību» – die Natur so ansehen als ob sie ein malbares Dasein wäre (vācu val.) –, kā viņš pats to raksturoja, kļuva par vadošo spēku viņa radošajā procesā. Valtera moto un izstādes nosaukumu ir iedvesmojusi Imanuela Kanta filozofija un viņa nerimstošā tieksme pēc dabas un krāsu sintēzes.
Izstādes kodolu veido Šmidres ģimenes kolekcija, kas ir viens no visaptverošākajiem Valtera darbu krājumiem no viņa Drēzdenes un Berlīnes periodiem, papildināta ar dažiem agrīnajiem darbiem, kas radīti Latvijā. Šī kolekcija ļauj izsekot Valtera glezniecības uzdevumu variācijām, sākot no 1910. gada postimpresionistiskā dekoratīvisma līdz 1930. gadu sākuma eksistenciālisma iespaidiem, kad Berlīnē izdotā grāmatā pirmoreiz tika reproducēti daži no izstādē skatāmajiem darbiem.
«Māksla ir unikāla valoda. Laimīgi ir tie cilvēki, kuri to saprot un spēj uztvert. Mākslinieki ir īpaši cilvēki, kuriem Dievs ir dāvājis iespēju tajā ienākt. Jāņa Valtera gleznu valoda, pat salīdzinot ar viņa laikmeta klasiķiem, ir izcili spilgta un daudzveidīga. Esmu pateicīgs liktenim par man doto iespēju saglabāt daļu no mākslinieka unikālā mantojuma viņa un mūsu Latvijā,» uzsver uzņēmējs Pēteris Šmidre.
Izstāde ļaus apmeklētājiem ieraudzīt, kā Jānis Valters soli pa solim veidoja skaidru un pilnīgu ideju pasauli, kuru vācu mākslas kritiķis Kurts Kūzenbergs raksturoja kā spēju katru jutīgo skatienu saviļņot ar krāsu kā izteiksmes līdzekli un ritmiski plūstošām kompozīcijām, kas ir neparastas vācu glezniecībā. Izstāde būs skatāma līdz 2025. gada 30. martam.
Izstādes komandu veido kuratore Katrīna Jaunupe ar mākslas vēsturnieces Kristiānas Ābeles atbalstu.