Signes Vanadziņas izstādē “Pelni ir pelēkais zelts” apmeklētājus sagaida tikšanās ar nobriedušas personības, gleznotājas vairāku gadu garumā radītajām gleznām, ļaujot ieskatīties mākslinieces attīstības dažādajos posmos. Gleznotāja Laima Bikše par izstādi teic: “Nemeklējiet šeit mieru, rāmumu un lēnu apcerīgumu, jo pat pelēkie ir piepildīti ar trauksmainu dziļumu un šeit viļņojas zaļas pļavas un mutuļo zilas debesis”.
Arī absolūti abstraktajos, jaunākajos darbos, kur Signe atmetusi jebkādu konkrētību, pirmajā brīdī kāds pamatoti var iesaukties: “Tur tikai švīkas un krāsu pleķi!”. Ja skatītāja prāts nav gatavs uzreiz ieplūst mākslinieces piedāvātajos krāsu plašumos, nepieciešams pavērot senāk gleznotās kompozīcijas, tā kā tās tik ļoti sasaistās savā starpā – ainavas ar debesīm, koki, puķes. Tādas ir Signes Vanadziņas gleznas, piepildītas ar emocijām un noskaņām, lai sīkumus glezno citi!
Laima Bikše Signi Vanadziņu raksturo kā ļoti latvisku mākslinieci. Viss, ko viņa glezno, ir izteikti latvisks – arī daba un viss, ko mēs ietveram šajā vārdā. Tie ir saules piesātināti rīti, pārlaicīgi skaistas vakara debesis, pieneņu pļavas, lietaini rudeņi. Brīžiem pelēkie tik ļoti sasaucas ar novembra drēgnumu, kad gaisma starp rītu un vakaru ir tieši vienas švīkas garumā..
Kad Signe mācījās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, tajā konkursa kārtībā uz 5. klasi tika uzņemti tikai talantīgākie Latvijas skolēni. Katru dienu tika apgūta zīmēšana, gleznošana, kompozīcija, perspektīva, rasēšana, burtu mācība, anatomija. Rudens plenēri, vasaras prakses. Vēlāk Signe Vanadziņa uzsāka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā gleznošanas katedrā. Seši gadi intensīvas gleznošanas, zīmēšanas, kompozīcijas, mākslas vēstures, kaili un apģērbti modeļi, drapērijas un klusās dabas ik dienas. Signe arvien brīvāk rīkojas ar krāsām - pludina, kaisa pelnus, skrāpē un švīkā. Ļaujas maģiskam, prāta nekontrolētam glezniecības procesam. Arī vērotājam jāļaujas, lai pilnībā izbaudītu dzīvu, priekpilnu, mākslas piedzīvojumu.