Literārs sarīkojums Rakstniekam Ēvaldam Vilkam – 90

gada 8. februārī Valkā. Mācījies Valkas pamatskolā, 1940. gadā beidzis Valkas valsts arodskolu, uzņemts komjaunatnē, strādājis laikraksta „Jaunais Komunārs” redakcijā Rīgā.Karam sākoties, brīvprātīgi iestājies iznīcinātāju bataljonā, ievainots un 1942. gada februārī demobilizēts kā trešās grupas invalīds.Pēc kara strādājis laikrakstos „Padomju Jaunatne”, „Literatūra un Māksla”, žurnālā „Zvaigzne”.  Savu pirmo stāstu – „Vecā Pasternaka dēls” – publicējis 1945. gadā „Literatūrā un Mākslā”, pirmā grāmata „Cilvēki ar vienu patiesību” nāca klajā 1949. gadā.60. gados Ēvalda Vilka stāsti sakopoti un izdoti vairākos krājumos: „Piecas minūtes par vēlu”, „Stāsti”, „Lāga zēni”, „Mežonis”. No 1982. līdz 1986. gadam klajā nāk Kopoti raksti piecos sējumos.Rakstnieks miris 1976. gada 16. septembrī un apbedīts Rīgā, Meža kapos.Daudzu Ēvalda Vilka stāstu pirmpublicējumi kļuva par notikumu latviešu literatūrā, izraisot asas diskusijas un polemiku presē. Sevišķi plašu Latvijas Komunistiskās partijas vadības un oficiālās kritikas nosodījumu saņēma viņa stāsts „Divpadsmit kilometri”, kas 1963. gadā tika nodrukāts literatūras mēnešrakstā „Karogs” un arī trimdas laikrakstā „Laiks”. Par vadošās elites darbiniekiem tik skarbi, atklāti un vienlaikus meklējot situācijas cēloņsakarības, neviens no latviešu padomju rakstniekiem nebija atļāvies rakstīt.Trimdas literatūrzinātnieks Juris Silenieks 1974. gadā Ēvaldu Vilku raksturojis kā vienu no visgodīgākajiem Latvijas rakstniekiem.