„Pasaule, kas atrodas man apkārt ir priekšmeti ar gaismēnām un kontrastiem...” Kūstošs sniegs, rudens lapas, balta puķe, pīle lidojumā, vējš, glāze, ziepju trauks, ceļš starp priedi un krūmu... ir pieticīgie Romana Korovina stāstu varoņi par glezniecību. “Māksla kļūst par brīnumu, jo tas ir tavs instruments, tava prakse. Vieni meditē, otri glezno. Trešie dzied, ceturtie lūdz Dievu. Patiesībā, kad es gleznoju, man ir tāda sajūta, it kā es būtu atnācis uz grēksūdzi. Kad mācītājs atlaiž grēkus, sajūta ir tāda, it kā tu nupat būtu pabeidzis gleznu.” (Romans Korovins)
“Parkā tulpe zied... katru gadu, vienā un tajā pašā vietā... meitene vāc nātres zupai... katru maiju... tajā
pašā naģenītē))
Kristaps atnāk ar savu zilo dvieli... zem tā paša baltā krūma... pasauļoties...
dzīve sastāv no šādiem ritmiskiem atkārtojumiem... vienādas darbības... reizi dienā... reizi gadā... katru
dienu)))
tās var būt viens pret vienu, vai var būt ar izmaiņām. bet pēc būtības tie paliek tie paši... atkārtojumi...
diptihi...
šajā gadījumā salīdzināmi divi gadi... 2020, 2021. (to patīkamā pavasara–vasaras daļa)”Romans
Korovins, 2022.