Ietērpta vairākos scenogrāfiskos turpinājumos – atsevišķos zonējumos –, izstādes konceptuālā valoda atsedz autora domāšanas trajektorijas un mentālos prāta stāvokļus, kas ir saistīti ar apcerēm par dažādu ārēju traucēkļu satricinošo ietekmi un nepieciešamību pēc to radītā haosa apvaldīšanas. Izstādes kontekstā dziļi subjektīvais un autoram individuāli aktuālais top par vispārīgu vizualizāciju realitātes un sapņu pasaules robežšķirtnei. Kā atsauce uz atmiņā spilgti iespiedušos pieredzi, pirmo melnbalto murgu, Štamera uzmācīgo domu cirklulācijā dzimusi instalācija, kas burtiski ilustrē zem kājām zūdošu pamatu. Tas sapnis, murgs vai ne, menbalts vai ne, uztverams kā miega nepilnība, kā asinsrites netīrumi, bez proporcijām un saprāta, bez patiesības un skaidrības. Tieksme pēc līdzsvara ir kā pamošanās no sapņa, atgriežoties pie reālās patiesības, kurā valda klātesamība, apziņa un vismaz šķietama kontroles sajūta pār notiekošo. Tas gan nenotiek uzreiz. Vestibulārajam aparātam par visām varītēm cenšoties adaptēties, telpas dzeltenās gaismas spektrālais diapazons izraisa neiroloģisku, krāsu apslāpējošu reakciju, it kā atmetot atpakaļ pie murga un visu redzamo liekot tvert monohromi.
Īpaši izstādei veidotajās jaunradītu darbu sērijās, kā arī iepriekš, citviet eksponētajos darbos integrēti Štamera vizuālajam rokrakstam tik raksturīgi industriāli, padzīvojuši, robusti, reizēm toksiski vai citādi “necili” materiāli plašā tekstūru un faktūru spektrā. Savukārt no jebkādiem jautriem pamatkrāsu toņiem attīrītā krāsu paletē ieturētajos dažādu formātu plaknes un skulpturālos darbos valda melnās krāsas dominante ar dažādām variācijām smago metālu – sudraba, hroma – virzienā. No subkultūrām palienēto tumšo toņu slavinājums šeit kalpo par netiešu mājienu kāda neskaidra un nereliģioza misticisma praktizēšanai, kura ietvaros, virzībā no tumsas pie gaismas, ārdās déjà vu un jamais vu.
Bet viss, kas kustas, kustas bez gribas. Visa veiklība, sasprindzinājums un nodoms ir pretrunā ar vieglumu. Praktizē tūkstoš reižu, un tas kļūst grūti; tūkstoš tūkstošiem reižu, un tas kļūst viegli; tūkstoš tūkstoš tūkstošiem reižu, un vairs ne tu to dari, bet gan tas pats caur tevi to dara. Tikai tad tas, kas tiek darīts, ir labi izdarīts.
Nesatricināmā autorības un radīšanas vilkme ir klātesoša dažādos medijos risinātos, uz dvēseles spoguli uzvedinošos darbos, kas, ieņēmuši Štamera acs apveidu, vērtējoši un kritiski vēro. Apziņa var būt traucējoša, un prāts var kalpot par nodevēju, tomēr tieši šajā savienībā dzimst tas, ko saucam par Es. Lai arī reizēm neskaidrs, noslēpumains un nenoteikts, praktizējot apziņas saturs top gaišs. Tumsnējais nesaprātīgums kļūst par pieredzi, ko secīgi nomaina Kaut kur kaut kas apgāzās noslēdzošā telpa.
Izolēta, meklējama, mierīga un gaiša, tā atvērta tukšumam un pauzēm, atbrīvota no aizsienas ārprāta, trauksmes un nemiera. Šeit ar nolūku deformētas un krāsotas orgstikla lauskas un šķaidas sakratījušās un kopā liktas jaunu darbu kārtojumos – ilgstoša meditatīva procesa rezultāts, kas pakļauts vizuāli pievilcīgu darbu veidošanas impulsam. Štameram saistošā manierē, tiecoties savā procesuālajā mākslā ienest vairāk atbrīvotības un brīvi apieties ar sev pieejamiem lielumiem, kā ironiska atkratīšanās no sadomātas nopietnības nolasāms ir gaisā virmojošs, neatklāts, tomēr mākslas vidē ikvienam zināms aromāts. Kā boujee crowd dvaša tas atmet atpakaļ tajā realitātē, kur mākslas un radīšanas
akts nesaraujami saistīts ar tieksmi pēc monetāriem, statusu apliecinošiem un citādi izmērāmiem sasniegumiem.
Kaut kur kaut kas apgāzās. Nav zināms gan, kas tieši un kur. Visums kā praktisks joks, kurā, ne bez bailēm un nejaušībām, mēs paši radām sevi un savu attēlu. Kā uzmācīgu domu prāta stāvoklis, Kaut kur kaut kas apgāzās.
Izstādes atklāšana: 25. jūlijs 18.00–21.00
Izstādes kuratore: Zane Onckule