Sandra Krastiņa. Vīrs. Un vārds

Tas ir jauns gleznu cikls, kurā inscenēti stāsti un vizualizēta konceptuāla spēle ar šī laika simboliem un vērtību izjūtu. Nosaukums „Vīrs. Un vārds” izskan kā manifests, kas neviļus uzrunā pat tos, kas savas jaunības dēļ nav piedzīvojuši šo teicienu sadzīves folklorā. Izteiciena dalījums izceļ galvenos teikuma vārdus – „vīrs” (lasi „vīrietis") un „vārds”, kam jānes izstādes vēstījuma saturiskā slodze – vārda sacītā un darītā saskaņa.

Izstādei ir vairāki vēstījuma līmeņi – vizuālais, kas norāda uz saturiskām reminescensēm, un tekstuālais, kas tapis sadarbībā ar filozofu Jāni Taurenu tekstos „ Piezīmes par glezniecību. I–III".Viena no izstādes vizuālajām zīmēm ir balts vīrieša „pletkrekls”, kas simboliski reducēts līdz paterētāju sabiedrības simbolam. Šeit nav šifrētas tēlainības koda – simbols ir tieši nolasāms. Tomēr konceptuālās mākslas laikmetā ir skaidrs, ka jādomā par to, kas slēpjas aiz ārēji redzamā. Kreklā paša cilvēka nav – tas ir tikai forma, ietvars, kas darbojas. Vai simbols vizualizē stāstu par tradicionāli maskulīnai pasaulei piederīgiem jēdzieniem? Jā un nē. Kā izcila figurāliste un glezniecības virtuoze, Sandra Krastiņa ar klasiskiem izteiksmes līdzekļiem runā par šīsdienas aktuālajām laika zīmēm – kā viņa to redz un jūt. Jauno darbu nosaukumi – „Būs jārunā”, „Vienošanās”, „Jauns sortiments” veido daudzšķautņainu laikmeta stāstu, kas mudina domāt un vērtēt.Sandra Krastiņa pieder pie mākslinieku paaudzes, kas latviešu mākslas telpā ienāca 20. gadsimta 80. gadu sākumā. Kopā ar savas paaudzes jaunajiem gleznotājiem Aiju Zariņu, Ievu Iltneri, Jāni Mitrēvicu, Ģirtu Muižnieku, Edgaru Vērpi un citiem viņa radikāli mainīja sabiedrībā pastāvošos priekšstatus par latviešu tradicionālo glezniecību. Radošo darbību sākot ar figurālo glezniecību, Sandra Krastiņa 90. gados pamazām pievērsās abstrakcijai. Par nozīmīgāko izteiksmes līdzekli mākslinieces glezniecībā kļuva krāsa. 1990. gadā kopā ar studiju laika domubiedru grupu Sandra Krastiņa bija leģendārās izstādes–akcijas „Maigās svārstības” dalībniece izstāžu zālē „Latvija”. Šī izstāde nostiprināja jaunās gleznotāju grupas radikālismu un sekmēja jaunas estētikas ienākšanu latviešu mākslā. Paralēli salona Mazajā zālē skatāma izstāde „Figurālisti”, kurā iekļauti Aijas Zariņas, Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Ģirta Muižnieka, Jāņa Mitrēvica un Edgara Vērpes darbi. Izstāde tapusi kā kontekstuāls komentārs S. Krastiņas personālizstādei un demonstrē laikabiedru loku, kas mākslā ienāca 20. gs. 80. gados. Izstādi veido Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas un Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja kolekcijas darbi.