Spēle

Spēli kā dzīves elementu veido noslēgta kultūra, kas ir norobežota no pērējās sociālās vides. Spēli nenosaka nekas cits kā vienīgi spēle pati. Spēle ir trīs komponentu – nenopietnā (pretēji nopietnajam, kas īpaši raksturīgs politisko režīmu bargajam draudīgumam), mākslīgā (pretēji dabiskajam) un brīvā (pretēji nepieciešamajam) – vienība. Bērnu spēle nenozīmē sagatavošanos pieaugušo dzīvei, un mākslinieku artistiskums nav sociālo formu apmācības skola. Bērns nav pieaugušā pusfabrikāts (viņa darbības jēga nav reducējama un izsakāma  pieaugušo dzīves kategorijās), un mākslinieks nav bērns, kas piemirsis būt par pieaugušo. Meitenes, kas spēlējas ar lellēm, tikpat maz iemācās ģimenes un bērna kopšanas, audzināšanas pamatus, kā zēni, jājot uz nūju, iemācās savaldīt zirgu. Mākslinieks, kas spēlējas ar visu, neiemācās neko vairāk, kā visu to padarīt par spēli, viņš – totāls un visaptverošs “ludizators”. Tāpēc māksla ir garš brīvības ceļš, līdzīgi kā bērnība – bezgalīgo potenču apjausmas laiks. Spēle nekalpo nekam  ārējam, praktiskam, pragmatiskam. Pragmatizēt spēli, ideoloģizēt bērnību, uzlikt mākslai politiskās vai tikumiskās nopietnības žņaugus nozīmē nogalināt garu, izskaust brīvību tās iedīglī. Bērns, kuram liegta iespēja spēlēties bērnībā, nevar izaugt par pilnvērtīgu (brīvu) pieaugušo, kuram ir vajadzīga spēle kā māksla vai māksla kā spēle, lai akumulētu sevī brīvības manifestējošo enerģiju, inducētu dvēseles spējas kā dzīvības spēju priekšnoteikumu. Spēles distrofija saglabājas uz visu mūžu. Nevarīgs ir gars, kas nav izjutis spēles brīvību.Dr.phil. profesors Andris Rubenis/No kataloga” Latvijas mūsdienu māksla”, izd. 1997. Galerija ”Daugava”/Izstādē apskatāmi Maijas Tabakas, Frančeskas Kirkes, Laimas Bikšes, Daces Lielās, Līgas Ķempes, Kalvja Zutera, Jutas Rindinas, Baibas Vegeres, Gintera Krumholca, Bruno Strautiņa, Aijas Zariņas, Kaspara Zariņa un Ģirta Muižnieka darbi.