Centieniem mākslas darbā attēlot, tematizēt vai pat jaunradīt klusumu lielākoties raksturīgas delikāti smalkas intonācijas. Ļoti bieži svarīga, teju noteicoša nozīme ir pirmajā brīdī grūti ieraugāmām detaļām un apslēptiem sīkumiem. Kluso matēriju māksla tiecas būt neuzkrītoša, nepamanāma un prasa no skatītāja ilgstošu vērojumu, arī mākslai ietiecoties tāda veida ilgstamībā, kas ir daudz lēnāka un prātam neierastāka par ikdienas laika ritējumu. Zanes Tučas monohromās kompozīcijas lielā mērā atbilst asociācijām un intuitīviem vizuālajiem arhetipiem par klusumu. Līdztekus tās pārstāv arī kaut ko vairāk, kaut ko no tās emociju un sajūtu gammas, ko bināro opozīciju sistēmā varētu pretstatīt skaļajam, izaicinošajam, dramatizētajam.
Izstādes ...Bet cilvēks nekad nespēj būt pietiekami kluss gleznas ir par to klusumu, kas nav skaņu neesamība, bet drīzāk maigākas un mazāk verbālos veidos uztveramas informācijas frekvences. Tās vēsta par laiku, ko Zane Tuča savos darbos tiecas apstādināt, sastindzināt – varbūt tikai tādā režīmā var pastāvēt klusums. Visvienkāršākajā līmenī māksliniece attēlo to, kā vienlaikus pārklājas dažādi laika brīži, šo fiziski neiespējamo stāvokli, kas tomēr kairinājis tik daudzu autoru radošo iztēli un radījis daudzas mākslinieciskas vienlaicības, kurās saplūst tagadne, pagātne, nākotne. Zanes Tučas gleznās redzamie ainaviskie tēli atspoguļo šo mentālo laika zonu, kurā valda citi telpas un ilgstamības principi.
Pārklājumi veidojas arī darbu tehniskajā izpildījumā. Ar akrilu gleznotos laukumus pārklāj filigrāns zīmējums, kas gan precizē, gan tonāli sapludina attēlotās formas, kā arī pastiprina pelēcīgo kolorītu. Atturīgi lakoniskās ainavas, dabas un arhitektūras etīdes māksliniece tver stiklu atspulgos, katrai attēlotajai detaļai dubultojoties un saspēlējoties ar ziemeļnieciskas gaismas efektiem. Šo paņēmienu Zane Tuča izmantojusi arī iepriekš, atgriežoties pie tā caur dažādiem motīviem. Līdzīgi kā sengrieķu mītā par Narcisu, spīduma un objekta saplūsme rada jaunu, trešo tēlu, kas ir simbols mirklīgajam un nenotveramajam, ja šajās gleznas meklējam klasisko attēlojuma loģiku. Ainavas elementi ir veids, kā domāt par mirkļiem, šķetināt laika mistērijas un fiziski sajūtamu klusumu, kas izjauc tā viendabīgo plūdumu.
...Bet cilvēks nekad nespēj būt pietiekami kluss darbi radīti, Zanei Tučai 2017. gadā uzturoties mākslinieku rezidencē Norvēģijā un fiksējot apkārtnes klusuma instrumentus – dabu, arhitektūru, cilvēka radīto. Meklējot gleznās redzamā klusuma izcelsmi, jāsecina, ka tas nav ne anarhiski uzlādētais 4,33 minūšu klusums, ne arī ēteriski metafiziskais – askēze Zanes Tučas gleznās pārklājas ar formu kaligrāfiju. Rezultātā varam novērot gan atsauces uz dažām visnotaļ lietišķām fotoreālisma tradīcijām un pašizdomātiem meditācijas paņēmieniem, kas redzējumu izvirza par mākslas darba saturu un prātu sastindzina centienos realitāti ieraudzīt no jauna.