Ekspozīcijas kodolu veido kino filma Kinogamma I & II, kas ir vairāk nekā divas stundas gara
ekstātiskā pasaules tvēruma šedevrs. To papildina viņa klejojumos uzņemtās melnbaltās analogās fotogrāfijas, kas ir skatāmas gan kā papildinājums Zigfrīda kinematogrāfiskajam pasaules redzējumam, gan kā ceļojuma piezīmes, vai kā māksliniecisks pētījums par cilvēku pasaules un eksistences mistērijām.
Zigfrīda kino un foto darbus caurvij nemaskēta, varbūt pat romantiska aizrautība ar šķietami
parasto, ikdienišķo, nesvarīgo, gandrīz vai neredzamo cilvēku pasaules substanci. Attēls te parādās kā laika un esības mistērijas liecinieks un interprets, kur Bresona izšķirošais mirklis saplūst ar mītiskā laika klātbūtni, kurā sadzīvo visas tagadnes, pagātnes un nākotnes, kur mirklīgais un pārlaicīgais savijies vienā neatšķetināmā veselumā.