Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems Ābrams Kleckins un Miks Savisko

Šogad Nacionālā kino balvu Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu filmu mākslā saņems pazīstamie un pieredzes bagātie kino kritiķi un teorētiķi Ābrams Kleckins un Miks Savisko. Balva piešķirta par Latvijas dokumentālā kino teorētiskās bāzes veidošanu un ilgstošu izglītojošu darbu filmu mākslā, informēja Lielā Kristapa pārstāve Signe Valtiņa.

Gan Ābrams Kleckins, gan Miks Savisko bija tie, kuri 1977. gadā noformulēja Rīgas dokumentālā kino skolas jēdzienu, ar ko Latvija ir pazīstama visā pasaulē.

Savukārt 7. novembrī Splendid Palace Lielajā zālē festivālu par godu abiem mūža balvas laureātiem atklās ar īpašu retrospekcijas seansu.

Latvijas Universitātes profesors, mākslas zinātņu doktors, žurnālists, kino kritiķis, kino teorētiķis un filmu scenāriju autors Ābrams Kleckins (1933) kļuvis par vienu no spilgtākajiem slavenās Rīgas dokumentālā kino skolas teorētiķiem un popularizētājiem pasaulē, pārstāvot Latviju un veidojot retrospekcijas starptautisku kino festivālu programmām Nionā, Berlīnē, Leipcigā, Sanktpēterburgā u.c. Savukārt kinokritiķis un teorētiķis, scenāriju autors Miks Savisko (1936) ir viens no vērīgākajiem Latvijas kinoprocesa vērtētājiem pasaules kino kontekstā un arī profesionālākajiem virzītājiem jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem. Abi laureāti ilgus gadus bijuši Latvijas Kinematogrāfistu savienības aktīvāko biedru vidū, īpaši rūpējoties par Latvijas dokumentālo kino.

Šā gada Liela Kristapa mūža balvas laureātu ieguldījums sabiedrības, īpaši jaunatnes un studentu izglītošanā, kino izpratnes, uztveres un skatīšanās kultūras veicināšanā ir vērtējams kā unikāls. Abi publicējuši vairākus simtus rakstu par filmām, to veidotājiem un filmās skartajām problēmām, veicinot cilvēku iesaistīšanos diskusijās. Rakstos atklājas autoru plašā spriestspēja, dokumentālā kino procesu analīze un prognoze. Mika Savisko izteiksmes stils vienmēr izcēlies ar ironiju un erudīciju. Savukārt Ā. Kleckins ievērojams arī līdz šim maz attīstītām pētniecības jomām - mākslas procesu uztveres psiholoģiju un masu komunikācijas teorijas saistība ar kino. Viņš ir vairāku kino teorijas un rakstu krājumu grāmatu autors, kā, piemēram Mana pasaule: tikšanas dzīvē un iztēle, rakstu krājums, (Avots, 1983), Kino un mūsdienu kultūras likteņi, (LU Akadēmiskais apgāds, 2012). Lasījis lekcijas pirms filmu seansiem, nereti arī skolās.

1960. gados, strādājot laikrakstā Padomju Jaunatne, Ābrams Kleckins bija viens no Jaunatnes kino klubu kustības dibinātājiem, kas vēlāk uzņēmās kinodokumentālistu radošās izpausmes aizsargfunkcijas. Viņa veidotie pārskati profesionāli izvērtēja dokumentālā kino nozares pārstāvju darbu un vienlaikus kalpoja arī par ceļvedi un popuarizētāju šai svaigi formulētajai mākslas formai. Ā. Kleckins arī palīdzēja izveidot Rīgas filmu doktora studiju programmu, kas vēlāk kļuva populāra visas bijušās Padomju savienības teritorijā un joprojām kalpo par iedvesmas avotu mūsdienu teorētiķiem.

Tikmēr Miks Savisko no 1960. līdz 1997. strādāja pirmajā un vienīgajā padomju mākslas žurnālā Māksla Latvijā, kur veica kino, foto un arhitektūras nodaļu redaktora uzdevumus. Šajā laikā Savisko varēja atļauties padomju laikam šķietami neiedomājamu avangardu - līdztekus pieklājīgām ainavu fotogrāfijām ar viņa gādību uz žurnāla trešā vāka un nereti arī iekšlapās vienmēr bija izcili foto mākslas darbi, tai skaitā kailfoto. Ap Miku Savisko centrējās arī žurnāla Māksla kolektīva saviesīgā dzīve Preses nama kafejnīcā un koridoros, ko spilgti atceras daudzi viņa laikabiedri. Papildus saviem redaktora pienākumiem Miks pildīja arī zinošākā latviešu valodas korektora un stilista uzdevumus, kas deva iespēju žurnālam izcelties preses piedāvājumā ne tikai satura, bet arī valodas kultūras ziņā.

1970. gados abi kino kritiķi un teorētiķi Ābrams Kleckins un Miks Savisko kopā ar režisoru Ivaru Selecki un citiem kolēģiem dibināja Eiropas Dokumentālā kino simpozijus, kuri notika 30 gadu garumā Mellužos un Rīgā, pulcējot kinodokumentālistus un filmu programmas no Eiropas, ASV un citām valstīm. Šie simpoziji bija fundamentāli nozīmīgi Eiropas un pasaules dokumentālā kino analīzes un teorijas attīstībā, Latvijas kino dokumentālistu radošajā izaugsmē un starptautisko kontaktu veidošanā. Kopš 1977. gada Ābrams Kleckins bija arī simpoziju zinātniskais vadītājs.

Miks Savisko pazīstams arī kā populārā kino raidījuma Kino un mēs ilggadējs veidotājs un vadītājs (1971-1991). Viņam piemita īpaša spēja pasniegt tēmas un būtiskos jautājumus, kā arī runāt par humānismā balstītām vērtībām, apmānot padomju cenzūras spēku ar vieglumu, ironiju un filigrānu asprātību. Bez demonstratīvi politiskām aktivitātēm viņam izdevās arī savos raidījumos ietvert brīvības idejas, gatavojot augsni Atmodas norisēm. Viņa raidījumos aktīvi iesaistījies arī laikabiedrs un kolēģis Ābrams Kleckins, risinot kino teorijas jautājumus plašos kontekstos.

Jāpiemin, ka Ābrams Kleckins ir arī vairāku dokumentālo filmu scenāriju autors, no kurām nozīmīgākā ir Vai viegli būt jaunam?, režisors Juris Podnieks, 1986. Tas bija sprādziens brūkošajā PSRS, nebijis un neatkārtots gadījums dokumentālā kino vēsturē. Filmu noskatījās ap 28 miljoni skatītāju. Par filmu 1988. gadā autoriem tika piešķirta PSRS valsts prēmija. Bet filma ir aktuāla arī šodien – pēc retrospektīvās skates jaunieši neizklīst, bet runā par tās aktualitāti arī šodien.

11. novembrī, Lāčplēša dienā, plkst. 16 kinoteātrī Splendid Palace notiks Rīgas dokumentālā kino skolas retrospekcija, to sagatavojuši abi balvas laureāti. Seansu ievadīs Ābrama Kleckina komentārs un to noslēgs diskusija. Retrospekcijai izvēlētas filmas ir Saruna ar karalieni (rež. Rolands Kalniņš, 1980), Dzīvs (rež. Ansis Epners, 1970), Imants Ziedonis. Portrets locījumos (rež. Laima Žurgina, 1979), Mūžs (rež. Hercs Franks, 1972), Slāpju spogulis (rež. Ivars Seleckis, 1976), Gājiens ar zirdziņu (rež. Ansis Epners, Hercs Franks, 1973), Hallo, Maskava (rež. Gunārs Binde, 1966), Krasts (rež Aivars Freimanis, 1963), Vecāks par 10 minūtēm (rež., scen. Hercs Franks, operators Juris Podnieks, 1978).