Ivars Seleckis ir viens no nozīmīgākajiem mūsdienu Eiropas dokumentālā kino režisoriem, kurš savas dzīves laikā izveidojis vairākus desmitus filmu gan kā operators, gan scenārists un ir viens no dažiem sava vecuma pasaules kinoklasiķiem, kurš aktīvi strādā pie jaunām filmām. Turpinājums. Pieaugšana būs viņa 35. režisētā filma.
2018. gadā režisors Ivars Seleckis pabeidza darbu pie dokumentālās filmas Turpinājums, kas vēstīja par pieciem dažādiem Latvijas bērniem un viņu dzīvi, sākot skolas gaitas. Filmas varoņi bija Zane un Gļebs Rīgā, Anastasija Stoļerovā, Kārlis Kusā, Anete Vecpiebalgā. Režisors 2018. gadā par filmu saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps, Tallinas filmu festivāla īpašo balvu par mūža ieguldījumu, filma bija Latvijas pieteikums ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars, tā piedzīvoja arī plašu starptautisku izplatīšanu nozīmīgos pasaules filmu festivālos IDFA, Visons du Reel, Tallinn Black Nights, ZagrebDox un dažādu Latvijas skatītāju paaudžu atzinību. Filmas sākotnējā ideja tapa filmu studijā Mistrus Media kopā ar Oksfordas universitātes sociālantropoloģi Daci Dzenovsku kā Latvijas Simtgades paaudzes ilgtermiņa dokumentāls vērojums ar mērķi ieraudzīt pasaules un Latvijas notikumus, ik pa desmitgadēm atgriežoties pie filmas varoņiem.
„Gribētu atgriezties pie filmas varoņiem pēc dažiem gadiem, lai redzētu, kā viņiem klājas,” filmas noslēgumā saka režisors Ivars Seleckis. Nākamā filma Turpinājums. Pieaugšana ir tapusi kopā ar jaunās paaudzes režisoru Armandu Začu un filmas stāsts ir atgriešanās pie tiem pašiem filmas varoņiem jau pēc septiņiem gadiem, sekojot viņu gaitām un stāstot par pusaudžu dzīves notikumiem mūsdienu Latvijā, parādot, kā pasaules notikumi atstāj nospiedumus uz viņu pieaugšanas procesu un dzīves izvēlēm.
Filmas varoņiem ir 14 gadi, viņi ir pusceļā uz pieauguša cilvēka dzīvi. Daži šo septiņu gadu laikā pieauguši, daži, šķiet, vēl kavējas bērnībā. Kamēr rīdziniecei Zanei vienīgais pienākums mājās ir sakārtot savu istabu, Anastasijai jau jādala pieaugušo dzīve ar savu mammu, vedot brālīti uz dārziņu, apkopjot zirgus un slaucot kazas. Kamēr Kārlis katru vakaru atrāda mammai mājasdarbus, Anetei atļauts veselu nedēļu vienai dzīvot Rīgas dzīvoklī, jo mamma ir laukos pie omes. Bet Gļebs joprojām uz skolu dodas siltajā vecāku mašīnā un viņa ikdienu pa stundai saplāno vecāki.
“Vecumā, kurā atrodas mani filmas varoņi es, šķiet, gribēju kļūt par vēsturnieku. Mani ļoti interesēja vēsture. Man vajadzēja iet uz vēsturniekiem, bet, kad beidzu 1. vidusskolu, kompānijas pēc aizgāju par pārtikas tehnologu, jo man teica: “Nu, kas ir vēsture!”. Vecāki arī tādu šaubu graudu iesēja: “Nu, kāda vēsture!” Viņi domāja par to vēsturi, kāda tanī laikā bija.
Mani filmas varoņi šobrīd atrodas krustcelēs, kurās es atrados tolaik. Veidojot filmu Turpinājums 2018. gadā, man bija iespēja pirmo reizi savā mūžā veidot filmu par bērniem, filmēt viņu pirmo skolas gadu un filmas nobeigumā es izteicu apņemšanos turpināt sekot savu varoņu dzīvēm pēc kāda laika. Ir pagājuši septiņi gadi, viņi ir ne tikai kļuvuši par pusaudžiem, tāpat arī pandēmija, politika un karš ienācis viņu dzīvē vecumā, kad viņiem jāizšķiras par nākotnes izvēlēm. Neskatoties uz šādu drūmu fonu, mūsu varoņi savu dzīvi enerģiski piepilda ar mācībam, notikumiem, treniņiem un hormonu radītajām emocijām”, tā par filmu Turpinājums. Pieaugšana režisors Ivars Seleckis.
“Nav šaubu, - Ivars Seleckis ir Latvijas dokumentālā kino klasiķis, viens no tiem režisoriem un operatoriem, kuri radīja leģendāro Latvijas poētiskā dokumentālā kino stilu 20. gs. 60. gados, dēvētu arī par Latvijas dokumentālā kino skolu. Apbrīnojami, ka Ivara Selecka talants un radošais gars nav zaudējis savu asumu un nav nogurdināms. Viņa dokumentālā filma Turpinājums bija viena no plaši izskanējušajām Latvijas simtgades filmām – filma, kurā vairāku bērnu dzīvēs atspoguļojās Latvijas realitāte visā tās komplicētībā un sociālo slāņu šķērsgriezumā. Sastapties ar filmas Turpinājums. Pieaugšana varoņiem jau pēc vairākiem gadiem ir intriģējoši, - arī šajā filmā Ivars Seleckis pārliecinoši ļauj ieraudzīt mūsdienu Latvijas atspoguļojumu konkrētu varoņu, gan ne vairs bērnu, bet nu jau jauniešu, dzīvēs,“ - tā Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma.
Ivars Seleckis ir viens no leģendārās Rīgas dokumentālā kino skolas pamatlicējiem; viņa biogrāfiju mēdz salīdzināt ar latviešu kinovēstures īso kursu, - jau 1958. gadā Ivars Seleckis sāka strādāt Rīgas kinostudijā par operatora asistentu un turpmāk kā operators vai režisors pielicis roku daudzām Latvijas kinovēsturē nozīmīgām filmām. Ivara Selecka dokumentālā filma Šķērsiela (1988) tika atzīta par labāko Eiropas filmu, izpelnoties Eiropas Kino akadēmijas balvu; Nacionālo Kino balvu Lielais Kristaps ir saņēmušas trīs Ivara Selecka pilnmetrāžas filmas (1978, 1988, 2000), pats Seleckis saņēmis divas Lielā Kristapa balvas kā labākais dokumentālā kino režisors (1988, 2018) un vienu balvu kā labākais dokumentālā kino operators (2007), bet 2014. gadā Ivars Seleckis kopā ar dzīvesbiedri, montāžas režisori Maiju Selecku, saņēma Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Armands Začs iepriekš sadarbojies ar režisoru Ivaru Selecki, veidojot montāžas režiju filmai Zemnieki, Terapija, Deniss, kopā ar Lieni Lindi veidojis arī dokumentālo filmu Klātbūtne, bijis montāžas režisors dokumentālajai filmai Spiegs, kurš mans tēvs un Viestura Kairiša spēlfilmai Janvāris.
Filmas galvenais operators ir Valdis Celmiņš, skaņu režisors Ernests Ansons, komponists Kārlis Auzāns, montāžas režisors Armands Začs, pētniece Zane Ozoliņa, producenti Elīna Gediņa-Ducena, Gints Grūbe.
Filma veidota filmu studijā Mistrus Media, kas iepriekš veidojusi tādas starptautiski un Latvijā zināmas dokumentālās filmas kā Pasaules skaņa, Escaping Riga, Mans tēvs baņķieris, Turpinājums, Spiegs, kurš mans tēvs, Lustrum, Homo Sovieticus, Zemnieki, Patrīcija.
Biļetes uz filmas pirmizrādi iespējams iegādāties Biļešu paradīzes kasēs.