Monikas Viti (03.11.1931.–02.02.2022.) aiziešanas faktu nepalaida garām neviens no nozīmīgākajiem pasaules medijiem. Aktrises īpatnējais skaistums, kas iemūžināts viņas jaunības un karjeras ziedu laiku fotogrāfijās, piepildīja sociālo tīklu plūsmu. Un, ja nezinātu, ka šo plūsmu koriģē mākslīgais intelekts, rēķinoties ar konkrētā lietotāja (šajā gadījumā – manām) interesēm, varētu domāt, ka uz planētas Zemes nav neviena sociālo tīklu lietotāja, kas nepazītu un nepieminētu mūžībā aizsaukto Moniku Viti. Protams, tīklu radītā ilūzija ir pašapmāns, un pārliecība par Monikas Viti globālo atpazīstamību XXI gadsimta 20. gadu auditorijā ir naiva. Arī viņas filmas samudžināto Eiropas kino autortiesību dēļ legālās platformās nebūt nav tik vienkārši atrodamas.
Pēc aktrises aiziešanas mēģināju atrast viņas izcilākās filmas platformā Netflix, un rezultāti bija bēdīgi – tikai pāris darbu. Kaut, iespējams, šis fakts ir jākomentē bez liekas depresijas – pēdējā laikā šīs platformas piedāvājumā ir arī Eiropas – īpaši franču un itāļu – filmas, kas veidotas XX gadsimta 60.–80. gados. Abas Monikas Viti filmas, kas skatāmas Netflix, gan nav reprezentatīvākie darbi, kas ļautu novērtēt to unikālo vietu Itālijas un Eiropas kinovēsturē, kuru ieņem Monika Viti. Šo vietu aktrisei ir nodrošinājusi sadarbība ar Itālijas kinoklasiķi Mikelandželo Antonioni. Pie viņu kopdarbiem tūlīt nonāksim.
Klikšķa attālumā
Pirms tam vēl daži vārdi par Monikas Viti filmām, kas ir klikšķa attālumā. Tā ir pazīstamā itāļu režisora Etores Skolas filma Picas trīsstūris/Dramma della gelosia (tutti i particolari in cronaca)/The Pizza Triangle (1969), kas ļauj Moniku Viti iepazīt kā temperamentīgu un niansētu komēdiju aktrisi. Aktrises partneri šajā filmā ir tā laika Itālijas kinozvaigznes Marčello Mastrojāni un Džankarlo Džanīni. Filmas centrā ir Monikas Viti spēlētā floriste, par kuras sirdi cīnās picu meistars (Džanīni) un ceļabūves profesionālis (Mastrojāni). Romantiskos valgos savītie izmēģina pat dzīvi trijatā, bet mīlas dramaturģijā iesaistīto temperaments attiecībām piešķir dramatiskas nokrāsas.
Netflix atrodams vēl viens kinovēsturē ierakstīts darbs ar Moniku Viti – tā ir pasaulslavenā sirreālista Luisa Bunjuela filma Brīvības rēgs/Le Fantôme de la liberté/The Phantom of Liberty (1974), kas uzņemta Francijā. Filmu veido šķietami suverēnu, absurdu epizožu virkne, kuras vieno ideja par katra indivīda brīvības robežām. Monika Viti kopā ar franču aktieri Žanu Klodu Brialī dzirksteļo filmas sākuma daļā. Viņas tēlotā varone ir pārtikušas ģimenes māte, kura ir šokā, izskatot aizdomīgas bildītes, ko mazgadīgajai meitai parkā iedevis kāds savāds kungs.
Apstādināts laiks
Tomēr būtiskākie Monikas Viti karjerā ir pavisam citi darbi – tās ir filmas, kuras veidojis itāļu modernisma klasiķis Mikelandželo Antonioni (1912–2007). Viņa ir spēlējusi Antonioni filmās Piedzīvojums/L’Avventura (1960), Nakts/La Notte (1961) un Aptumsums/L’Eclisse (1962), kas padarīja režisoru pasaulslavenu. Būdams jau nobriedis mākslinieks, kurš spēlfilmu režijā ienāca pavēlu, Antonioni satricināja elitāro kinopasauli ar Piedzīvojumu – to joprojām uzskata par Itālijas modernisma klasiku un autorkino esenci.
Antonioni filmu estētiku raksturo izsmalcināta vizualitāte, šķietami palēnināts ritms un laika plūdums, ieklausīšanās klusumā, izvairīšanās no liekvārdības, uzticība attēlam un kadra kompozīcijai, kas spēj komunicēt varoņu attiecību dramatismu labāk par vārdiem. Tas viss raksturo arī filmu Piedzīvojums, kas sākas kā stāsts par kādas jautras kompānijas izbraukuma ballīti uz salas. Tās laikā pazūd viena no filmas varonēm, un par Piedzīvojuma centrālajiem varoņiem kļūst pazudušās meitenes līgavainis un viņas draudzene, ko spēlē Monika Viti.
Filmas gaitā varoņi zaudē interesi par pazudušo meiteni, koncentrējoties uz savām attiecībām un refleksijām. Antonioni parasti tiek "zīmolots" kā nekomunikabilitātes ģēnijs, cilvēks, kura filmās ir apstādināts laiks, notverta mūsdienu cilvēka vientulības sajūta un nespēja veidot ilgstošas attiecības.
Nemitīgā diskomfortā
Arī abas pārējās Antonioni nekomunikabilitātes triloģijas filmas – Nakts un Aptumsums – ir gan tematiski, gan stilistiski līdzīgas Piedzīvojumam. Monika Viti šajās filmās personificē, iedzīvina trauslas, elegantas, taču nemitīgā iekšējā diskomfortā esošas sievietes būtību. Tāda viņa ir arī Aptumsumā – filmā, kurā viņas varone jau pirmajā epizodē izšķiras ar partneri. Šo šķiršanās drāmu Antonioni izstāsta ar īpašu kadrējumu, viņš uzsver sievietes un vīrieša izolētību, pat ja viņi uzturas vienā telpā.
Filma pasaules kinovēsturē ir iegājusi arī ar vairākām citām epizodēm, kurās triumfē Antonioni izsmalcinātā formveide. Monika Viti, viņas trauslais, nedaudz stūrainais, mūsdienīgais sievietes veidols, ir būtisks Antonioni filmu formas elements. Un šajā gadījumā aktierim būt vienam no filmas kadra elementiem ir augsta meistarības pakāpe, kas prasa īpašu plastiku un rezignētu, atsvešinātu spēles veidu. Monika Viti to bija apguvusi pilnībā, tālab viņa tiek dēvēta par Antonioni aktrisi, viņa filmu stila un būtības izteicēju.
Aptumsuma priekšpēdējā epizodē Viti varone izšķiras jau ar citu draugu – jaunā, daiļā Alēna Delona spēlēto biržas darboni – un dodas pilsētā. Viņa izzūd kādas Itālijas pilsētas modernisma stila ēku ainavā. Aptumsuma garais, atvērtais fināls atstāj neatbildētus jautājums gan par Monikas Viti varones nākotni, gan par viņas motivāciju izvēlēties brīvību (vientulību). Režisors filmas finālā šķietami ir aizmirsis savus varoņus, viņu nespēju veidot attiecības un teju desmit minūtes filmē tikai vidi, ēkas – atsvešinātas un aukstas, cilvēka roku radītas konstrukcijas, kas nomākušas, izdzēsušas pašu cilvēku.
Monikas Viti un Mikelandželo Antonioni sadarbība turpinājās Naktī. Šajā darbā aktrise parādās tikai filmas otrajā pusē bagātas, ekstravagantas intelektuāles lomā. Viņa ir viena no filmas galvenā varoņa populāra rakstnieka (Marčello Mastrojāni) impulsīvās romantiskās intereses objektiem.
Spilgts un krāšņs Monikas Viti solo ir filmā Sarkanais tuksnesis/Il Deserto Rosso (1964), kurā Antonioni pēc savu triju slaveno melnbalto filmu vizuālās askēzes metās krāsā. Taču krāsa nav būtiski mainījusi meistara tēmu loku – sievietes un vīrieša attiecības un to neiespējamība. Monika Viti Sarkanajā tuksnesī spēlē nervozu, depresīvu jaunu precētu sievieti, kura iesaistās jaunās attiecībās. Arī šis ir formā virtuozs darbs, kura būtību rada nevis stāsts vai sižets, bet gan attēls, kadra kompozīcija un cilvēks kā būtiska kadra kompozīcijas daļa.
Pēc Sarkanā tuksneša Monikas Viti un Antonioni personiskās attiecības piedzīvoja krīzi, beidzās arī viņu radošā sadarbība. Pēc daudziem gadiem Viti gan nofilmējās vēl vienā Antonioni filmā Obervaldes noslēpumi/Il mistero di Oberwald (1980), taču tas ir tikai pēcvārds viņu kādreizējai sadarbībai, kas radīja režisora kā modernisma ģēnija un aktrises kā viņa mūzas mitoloģiju.
Pēcvārds
Monika Viti savā mūžā ir spēlējusi vairāk nekā 60 filmās. No viņas dāsnā lomu klāsta varu ieteikt arī dullo, ekstravaganto, komiksa estētikā balstīto britu režisora Džozefa Louzija filmu Modestija Bleiza/Modesty Blaise (1966), kurā Monika Viti virpuļo kā femīnais Džeimss Bonds. Šī ir viņas pirmā – bet ne vienīgā – angļu valodā uzņemtā filma. Aktrises aktīvā darbība izsīka 90. gadu beigās. Viņas mūža izskaņa esot aizritējusi Alcheimera slimības destruktīvajā ietekmē.